Nodevība Beltērā. Kristīna Doda

baidītos veikt straujas kustības, un palūkojās uz Penelopi.

      – Nē, ēdienam nav nekādas vainas. Es šorīt gluži vienkārši nejūtos īsti labi… – Viņas zilo acu skatienā pavīdēja kaut kas savāds. Sieviete izslēja muguru, aplūkoja Penelopi un jautāja: – Vai tu esi Penelope Alonso?

      Bingo! Pirmo reizi viņu kāds atpazina.

      Penelope aplaizīja lūpas un nopētīja sievieti.

      Viņa bija glīta, labā fiziskā formā un vairs ne tik bāla kā pirms mirkļa. Sievietes džinsi un melnais T krekls izskatījās dārgs, un viņa valkāja pārējam apģērbam nepieskaņotu, līdz pusei atvērtu vesti aizsargkrāsā.

      Penelopei nebija ne jausmas, kas ir viņas sarunu biedre.

      – Es esmu Penelope Alonso, precīzāk sakot, agrāk biju. Tagad es esmu Penelope Alonso Koldvela.

      – Tu esi precējusies! – sieviete atplauka.

      – Es esmu atraitne.

      Sieviete sadrūma.

      – Ak, nē! Man ir ļoti žēl.

      – Paldies. Kopš vīra nāves ir pagājis jau vairāk nekā gads. Esmu atguvusies. – Penelope noskaitīja ierastās nomierinošās frāzes un mainīja sarunas tēmu. – Atvaino, bet es tevi nepazīstu.

      – Brūka… Brūka Petersone. Kopš mūsu pēdējās tikšanās ir aizritējuši daudzi gadi, un tolaik mēs runājām maz. – Brūka samiedza acis. – Tu šeit pavadīji vasaru pēc pirmā kursa augstskolā un biji praktikante Beltēras kūrortā… Pagaidi, tūlīt atcerēšos… Tava specialitāte bija interjera dizains.

      – Tieši tā! – Penelope bija patīkami pārsteigta. – Tev ir izcila atmiņa.

      – Citādi nemaz nevarētu būt. Esmu Beltēras kūrorta galvenā pārvaldniece, un man ir jāatceras viss par visiem. Tiesa gan, es nesen apprecējos un aizgāju no darba.

      Penelope izbrīnā sarauca pieri. Viņas ar Brūku nebija labi pazīstamas, tomēr viņa nelīdzinājās tādai sievietei, kura pamestu darbu vīrieša dēļ.

      Brūka metās paskaidrot savu rīcību:

      – Es pametu darbu pirms kāzām. Es grasījos doties strādāt Zviedrijā. Vīrs mani pierunāja palikt te. – Viņa pasmaidīja. – Es tevi atceros, jo mēs abas iepināmies di Luku mīlas tīmekļos, un es jutos tev ļoti tuva!

      Penelopes prātā pazibēja atmiņu šautra.

      – Pareizi! Tagad es tevi atceros. Ļaudis baumoja, ka tev vidusskolas laikā bija attiecības ar vienu no di Luku puišiem. Tās pārtrūka, jums abiem uzsākot mācības augstskolā. Viņš gribēja iestāties armijā, bet tev tas nepatika, vai ne?

      – Arī tava atmiņa ir ļoti laba. – Brūka paņēma smalkmaizīti un paknibināja tās malu. – Kāpēc esi ieradusies Beltērā? Es negaidīju, ka tu atgriezīsies.

      Tagad Penelopei radās iespēja izvilināt informāciju no Beltēras kūrorta bijušās pārvaldnieces.

      – Man ir darīšanas ar Džozefu Bjankini. Vai tu viņu pazīsti? Vai viņš ir pilsētā?

      Brūkas skatiens kļuva vēss.

      – Nē, nav. Es nezinu, kad viņš atgriezīsies. Varbūt vispār neatgriezīsies.

      Penelope sastinga, pacēlusi dakšu pie mutes, un vērās Brūkā.

      Acīmredzot viņas sejā bija skaidri saskatāmas šausmas, jo Brūka teica:

      – Kas? Kāpēc tu gribi viņu satikt? – Izskatījās, ka viņai prātā ienāk pēkšņa doma. – Vai tu gaidi Bjankini bērnu?

      Penelope izbrīnā atvirzījās.

      – Nē! Fui! Nē! Viņam ir vairāk nekā astoņdesmit gadu! – Bjankini ir nejauks vecis, – Brūka turpināja. – Es nebūtu pārsteigta, ja izrādītos, ka viņš kaut ko sasolījis jaunai sievietei un pēcāk viņu pametis. Es tevi apvainoju, pieļaujot, ka tu varētu gulēt ar šo veci. Piedod man.

      – Tas nekas. – Penelopei nu bija skaidrs, kāds ir Džozefa Bjankini tēls sabiedrībā.

      – Es neloloju siltas jūtas pret Bjankini, – Brūka paskaidroja. – Beltērā ir daudz problēmu, un tās visas aizsāka viņš.

      Penelope nopūtās.

      – Es zinu, ka ar viņu ir grūti sadzīvot.

      – Var teikt arī tā.

      – Es izpētīju Džozefa biogrāfiju. Viņš ir nelietis. Tomēr man ar viņu jāparunā, un man nepietiek naudas, lai sēdētu un gaidītu, līdz viņš…

      – Atgriezīsies pilsētā? Es domāju, ka tuvākajā laikā tas nenotiks. – Brūka aplūkoja Penelopi, apskrubināja smalkmaizīti, pēc tam to aplūkoja un turpināja to ēst. – Vai tu kļuvi par interjera dekoratori? Vai tu pabeidzi augstskolu un tā tālāk?

      – Es saņēmu pilnu mācību stipendiju Sinsinati universitātē un pabeidzu piecus gadus ilgo interjera dizaina studiju programmu. Tā ir labākā studiju programma valstī. – Iespējams, ka Penelope pārcentās, tomēr viņai bija tiesības palielīties.

      – Jauki! Mēs ar vīru nupat nopirkām māju. Tā ir mūsu pirmā māja. Tepat pilsētā. Tā ir tūkstoš deviņi simti trīspadsmitajā gadā būvēta Viktorijas laikmeta stila ēka. Trīs tūkstoši deviņi simti kvadrātmetru, trīs stāvi. Māja aizņem pusi pilsētas kvartāla, tā ir patiešām lieliska, bet telpām nepieciešams remonts. Es uz turieni eju katru dienu, kopš mēs noslēdzām līgumu par mājas iegādi. Izstrādāju skices un tamlīdzīgi…

      Penelope klausījās Brūkas teiktajā ar arvien pieaugošu sajūsmu.

      – Tomēr es konstatēju, ka ar arhitektūras žurnālu lasīšanu un HGTV kanāla skatīšanos vien nepietiek, lai es mācētu izstrādāt interjeru šai milzu ēkai. Vai tu gribētu pamēģināt?

      Penelope ar pūlēm apslāpēja vēlēšanos palēkties un iespiegties no sajūsmas. Viņa ieradās pilsētā citu iemeslu dēļ, bet šī bija lieliska iespēja.

      Tā vietā viņa centās atstāt pārliecinošu un profesionālu iespaidu.

      – Datorā ir noglabāts mans CV un atsauksmes. Es tos varu tev nosūtīt. Es Sinsinati strādāju dizaina firmā, kur biju atbildīga par biroju interjeru veidošanu. Man labi maksāja, un mēs ar vīru centāmies izveidot ģimeni, tāpēc es turpināju darbu, bet klusībā allaž esmu vēlējusies strādāt vecā namā…

      – Tas ir likteņa pirksts! – Brūka uzlika plaukstu uz Penelopes rokas.

      Viņa ievēroja kontrastu starp Brūkas bālumu un pašas Penelopes tumšo ādas toni un nodomāja, ka ir patīkami sajust laipnu pieskārienu. Bija pagājis ilgs laiks kopš Kīta nāves, laimīgas dzīves un pēdējās reizes, kad Penelope spēja koncentrēties uz ikdienu un dzīvi, kādu gribēja dzīvot… Penelope bija nogurusi no skumjām. Vairāk par visu pasaulē viņa negribēja būt viena.

      – Manuprāt, tev ir taisnība. – Penelope zināja, ka tas visu padarīs vēl ļaunāku, bet pēc tam kļūs labāk, vieglāk Brūkai, ar kuru viņa cerēja iedraudzēties. Patiesību varēja arī noklusēt. – Es saprotu, ka tas izklausās dramatiski, bet pēc Kīta nāves es kādu laiku turpināju strādāt firmā. Kad atklājās, ka mātes organismā ir izplatījies audzējs, es aizgāju no darba un atgriezos Portlendā, lai aprūpētu mammu līdz viņas mūža beigām. – Viņa noklusēja lielu daļu sēru, bet nejutās vainīga. – Tagad esmu bezdarbniece ar ierobežotiem naudas līdzekļiem. Es ar lielāko prieku piedāvāju tev pārbaudīt manu kvalifikāciju, un apsolu, ka tā ir nevainojama. Tu vari man parādīt savu māju, un es ceru, ka mēs vienosimies par sadarbību.

      Brūka uz vienas noplēstas