Flirts. Ketlīna Tesaro

kā tad. Ja tas būtu tik vienkārši, tad pat tev tagad tāda būtu.

      – Nu nē, es neesmu vientuļš! – viņš iebilda. – Esmu tikai pārāk aizraujošs un aizņemts, un…

      – Vecs?

      – Jā, vecs. Tu varētu samazināt savas prasības.

      Rikija nošņācās. – Tad jau labāk esmu viena.

      – Es tāpat.

      Roza atgriezās ar Rikijas pasūtījumu, un, pasniegusi viņai piecas mārciņas, māsīca piecēlās. – Tā, labāk aušu kājas, šodien man jātiekas ar jaunu klientu. – Viņa noskūpstīja Rozu uz vaiga. – Piezvani man, ja tev šonedēļ vajadzēs pieskatīt Roriju, labi?

      – Labi. Paldies.

      – Un tu, – Rikija pievērsās Semam, – saudzē sevi. Neaizraujies par daudz ar darbu. Uztver visu vieglāk.

      – Es uztveršu vieglāk, kad būšu aizgājis pensijā un apmeties savā brīvdienu mājā Toskānā.

      – Nujā, čau, mazulīt!

      Sems atkal ķērās pie kataloga.

      Roza nomainīja kečupa traukus.

      Saspringtais brokastu cēliens bija beidzies.

      Sakārtojusi dažus krēslus, Roza atvēra durvis. Iekšā ieplūda svaigs gaiss. Viņa aizvēra acis; tas patīkami atsvaidzināja seju.

      Viņai sāka veikties; viņa to juta. Vīrietis, kurā viņa bija ieķērusies jau vairākas nedēļas, beidzot bija viņu ievērojis, turklāt viņai bija sarunātas arī darba pārrunas – pirmās īstās pārrunas viņas mūžā. Un tas nebija kurš katrs darbs, tas bija prestižs – saimniecības pārziņa aizvietotāja jaunākās palīdzes vieta greznā Belgreivijas mājā.

      Česterskvēra četrdesmit piektajā numurā.

      Belgreivijā.

      Pat šis vārds skanēja kā dzeja!

      Iepriekšējā sestdienas pēcpusdienā viņa bija aizvedusi Roriju turp ar autobusu, lai būtu droša, ka zinās, kurp doties. Viņi bija apstājušies pie četrdesmit piektā numura ar tā glītajām puķu kastēm un miniatūrajiem kociņiem abpus ārdurvīm. Misiņa klauvēklis lauvas galvas formā mirdzēja uz spoži melnās krāsas fona. Logi saulē laistījās. Itin viss bija vienmērīgs, izsvērts, acij tīkams.

      Nekas slikts nevarēja notikt tik skaistā mājā. Un ilgas piepildīja Rozas krūtis. Viņai gribējās tikt pie pašai savas ārdurvju atslēgas. Viņa ieietu namā un atrastu pasauli, kuru raksturo vieglums un elegance, pasauli, kas pilnībā atšķīrās no tās, kurā viņa mita tagad.

      Piesēdusi aiz kases, Roza izvilka žurnālu Hello! un iegrima spīdīgajās lappusēs ar slavenību attēliem. Kafejnīca bija mierīga un klusa.

      Tad iezvanījās Sema telefons.

      – Jā? Jā, pareizi. Pilēšana? Kāda veida pilēšana? Ak tā. Strūkla? Jā, labi, – viņš ieskatījās pulkstenī. – Es varētu ierasties uzreiz, taču var gadīties, ka nepagūšu salabot visu šodien. – Viņš savāca savas mantas. – Kāda ir adrese?

      Durvīs parādījās vesels bars atkritumu savācēju, kuriem bija beidzies darbs. Sems paspraucās viņiem garām, pa ceļam pamādams Rozai.

      Roza pamāja pretī.

      Dažu īsu dienu laikā dzīvei vajadzēja kļūt ļoti interesantai. Taču līdz tam laikam viņai bija jāapkalpo galdiņi.

      Česterskvēra četrdesmit piektais numurs

      Olīvija Elizabete Anabella Burgalta di Kudrē sēdēja Česterskvēra četrdesmit piektā numura zeltaini zilajā brokastu istabā, grozīdama uz pirksta milzīgo gredzenu un gaidīdama vīra dusmas.

      Viņa bija pieļāvusi kļūdu, pieceldamās naktī un pamodinādama savu vīru. Tā nu viņš bija pavadījis visu nakti, nežēlīgi grozīdamies, savilkdams palagus un tad atkal tos aizsperdams, burzīdams spilvenu un smagi pūzdams. Un nu, juzdamās vai slima no nervozēšanas, Olīvija sēdēja un turēja rokās kafijas tasi, zinot, ka, tiklīdz vīrs nokāps lejā, viņš nolasīs sievai sprediķi un apsūdzēs par to, ka viņa nav ļāvusi tam gulēt.

      Olīvijas vīram Arno patika niknoties. Līdz ar Kubas cigāriem un atpazīstamību sabiedrībā tā bija viena no viņa iemīļotākajām izklaidēm. Nebija nekā labāka par kārtīgu bārienu, ar ko iesākt dienu; viņa acis iemirdzējās un āda sāka spīdēt. Nebija nozīmes tam, ka viņam piederēja puse no pasaules tenisa bumbiņu fabrikām un ka viņa ģimenes bagātība bija tāda, ka viņš tika uzskatīts par politisku figūru Francijā (viņa viedoklis tika lūgts visos jautājumos, sākot ar Eiropas Savienības nākotni un beidzot ar siera ražošanu). Pat miljardiera miegu varēja iztraucēt bezmiega mākta sieva.

      Būdama viena no sešām slavenās Bostonas van der Laidenu ģimenes meitām, Olīvija bija pavadījusi jaunību, braukādama no Ņujorkas uz Hemptonu un Franču Rivjēru, uzkavēdamās Bostonā tikai tik ilgi, lai iegūtu grādu mākslas vēsturē. Viņa bija privileģēta un tika atdarināta; regulāri fotografēta žurnāliem Vogue un Harper’s Bazaar. Kad Arno uzsāka savu strikto aplidošanu, amerikāņu prese to apsveica kā savienību starp divām spožām zvaigznēm starptautiskās sabiedrības debesjumā. Taču šeit, Anglijā, viņa bija praktiski neredzama. Un Parīzē kopā ar Arno ģimeni viņa jutās pilnīgi neveikla. To nespēja labot fakts, ka Arno māte, biedējošā komtese Onorē Burgalta di Kudrē, staigāja Olīvijai pakaļ viņas pašas kāzu pieņemšanā Parīzes Operā, labodama viņas franču valodu un atvainodamās par savas jaunās vedeklas frizūru.

      Olīvija pacēla galvu un ieraudzīja savu atspulgu ovālajā spogulī, kas karājās telpas otrā pusē. Viņai piemita veselīgais amerikāņu spožums, kas iedvesmoja Ralfu Lorēnu un Kalvinu Kleinu: atlētisks vingrums apvienojumā ar klasiskiem vaibstiem. Viņas gaišie mati bija biezi un gludi, zilās acis lielas, vaigu kauli augsti, taču, kā viņa bija dzirdējusi vīramāti kādu vakaru skaļi paziņojam Arno: “Viņa ir neievērojama, pliekana, bez kāda spožuma.” Tad viņa bija nomurminājusi briesmīgāko verdiktu, kas vajāja Olīviju līdz pat šim brīdim: “Kāpēc jāizvēlas baltais siers, ja tu mierīgi vari atļauties kamambēru?”

      Pat tagad vīramātes rēgs viņu vajāja kā pastāvīgs pirmajā rindā sēdošs kritiķis.

      Pliekana. Neievērojama. Komtese bija skaļi pateikusi to, ko Olīvija pati visu laiku bija nojautusi: viņa bija krāpniece, blāvs atdarinājums bez kādiem talantiem vai oriģinālām domām, bez kāda sakarīga dzīves mērķa. Ar viņas skaistumu un audzināšanu pietika tik ilgus gadus. Un nu, kad viņai bija četrdesmit, pat tas bija sācis bālēt.

      Olīvija bija Arno otrā sieva. Kad viņš to apprecēja, viņam jau bija divi pieauguši bērni, milzīgs sociālais tīkls, kas aptvēra vairākus kontinentus, biedējošs tikšanos saraksts, mājas visās pasaules malās, dažādi uzņēmumi un darbinieku armijas. Vēl viņš bija iekarojis nelabojama pleiboja reputāciju. Tolaik Olīvija bija pietiekoši liela muļķe, lai domātu, ka spēs vīru ietekmēt. Taču pēc desmit laulības gadiem bija noticis tieši pretējais.

      Un viņa nebija izpildījusi dabas nolikto uzdevumu.

      Vai jābrīnās, ka Arno bija tik ļoti atsalis?

      Viņa malkoja kafiju.

      Tā bija auksta.

      Arno allaž bija grūti izprotams, diktatorisks. Taču agrāk Olīvija bija ieņēmusi privileģētu vietu vīra domās; viņa bija balva, ideāla un neapstrīdama.

      Pēdējais gads to bija mainījis.

      Viņa bija ļoti vēlējusies bērnus jau tik ilgu laiku. Tad viņa bija piepeši atklājusi, ka ir