Trakais detektīvs. Smieklīgs detektīvs. StaVl Zosimov Premudroslovsky

jūs kādreiz esat redzējuši maršalu, apchi. – Arutuns palēnināja karoti.

      – Nē Lai gan es kādreiz strādāju par viņa adjutantu.

      – Tātad, kurš parakstīja dokumentus? – Arutuns panāca siļķei un piedurkne pieskārās taukainajam boršča slānim. Viņa durvīs, tāpat kā kases aparātā, ir logs: tur ir slepeni papīri un izcirtņi, par kuriem es jums saku noslēpumu, es vairāk nekā vienu reizi nespļāvu.

      – Un viņš nezināja? apchi.

      – Ja viņš neatzītu, tad es nebūtu šeit.

      – Es nesaprotu, jūs tur dzīvojāt kā siers sviestā, kāpēc jums vajadzēja spļaut?

      – Šis spīts šajā valstī ir apvainojums, un manā dzimtenē tas ir sveiciena un mīlestības zīme, piemēram, skūpsts. Galu galā, kad jūs skūpsts, jūs sūkāt par savu partneri drooling. Un tas ir skūpsts tālumā… Neviens neredzēja viņa seju. Nu ak, labi, paēd un ej skatīties dimetānnaftalīns.

      – Un tu? apchi.

      – Un es domāju. Ja kas?!.. – Klops iesaucās. Es esmu zem zhinka.

      – Guļamistabā?

      – Tualetē, ram, protams. Labāk aizveriet tos garāžā. No turienes viņi joprojām neizkļūs līdz rītam.

      – Un mašīna? apchi.

      – Kāda automašīna?

      – Nu tā kā garāža, apchi, tad tur ir mašīna?

      – Reiz bija, precīzāk, motocikls. Izija salūza, tagad tikai saburzīts metāla gabals, kas guļ apkārt…

      – Nu, es devos, boss?! apchi.

      No rīta pienāca vecais krupis un, saņēmis instrukcijas, devās tīrīt šķūni. Kūtī ilgu laiku saimnieka roka netika pielietota, un viss tur bija klāts ar sūdiem. Ottila, kā parasti, apsēdās, lai izlīdzinātu nagus. Es gribu atzīmēt, ka visiem detektīviem ir hobijs, kas liek viņiem domāt: Holmsam ir vijole, Poirot bez traucējumiem uzticas savām pelēkajām šūnām, aģentam Kejam ir pīrāgs, un Klop ir iztaisnojis nagus. Kad viņi būs pabeiguši, viņš viņus iebrauca un saplēsa, lai atkal tos iztaisnotu un tajā pašā laikā sajustu domas rosību.

      Ķīpu, ķīpu, ķīpu, ķīpu. Un tā stundu pēc stundas, dienu pēc dienas, gadu pēc gada, un… Pēkšņi no šķūņa parādījās šķebinošā krupja seja un skatījās, smaidot uz policistu.

      – Ko tu gribi, stinker? Ottila jautāja.

      – Vai es varu smēķēt, boss? vecais vīrs nenoteikti jautāja.

      – Ko, tas smird?

      – Nav pareizais vārds. Jūs, pārgājienā, pagriezāties ap sapuvušā dinozaura līķi?

      – Nē, es vienkārši to uzpļāvu un izlaidu mazo balodi, kurš pats neveic skābekļa piedevu.

      – Labi, pīpē.

      Vecais vīrs izgāja ārā un izņēma cigareti.

      – Pagaidi!

      – Ko, priekšniek?

      – Vienkārši atstājiet savu pakaļu kūtī.

      – Hehe, joks saprata. – tupēja kūtī un gribēja aizdedzināt cigareti…

      – … aprunāt, vai kas? – Bug bug.

      – Nē, priekšniece, tikai Belomor.

      – Nāc šurp.

      Vecais vīrs izņēma cigareti. Ottila to paņēma un aizdedzināja. Cigarete bija tīra, bez piedevām.

      – Ieslēgts, pīpē. – Piešķīra Otilu cigaretes krupim.

      – Un tu uz ilgu laiku pie mums?

      – Es esmu šeit sešus gadus un mūžīgi domāju. Esmu samierinājusies. Viņš spļāva uz savu karjeru. Tiek pārdota šī brīnišķīgā pasaule, no kuras tā nes mēslus un sūdus… Sasodīts viņu. Īsāk sakot, no kā man jau ir apnicis?

      Nē, kad es šeit dzīvoju līdz pēdējai dienai, rajona policisti mainījās kā cimdi.

      – Un kāpēc?

      – Iemesli bija dažādi: viņi dzēra pārāk daudz, pēc tam mēdza nozagt.

      – Nu, tas mani neapdraud. Es esmu ierindots starp saviem priekšniekiem kā dzērājs un pārdevējs. Pastāsti man kaut ko, vai es varu pabeigt kūts celtniecību pirms rudens?

      Vecais vīrs pārbaudīja ēku, kas bija puse no ķieģeļiem. Sakļautās spraugas sienās tika aizlāpītas: vai nu sapuvis saplāksnis, tad jumta seguma materiāls, pēc tam maisi.

      – Jūs varat. Tikai tas viss ir jāaizstāj. Jā, un jūsu sienas ir novecojušas.

      – Un cik viņi ir veci?

      – Ak vai! Priekšnieks, jā, cik es atceros, šī ēka stāvēja. Šeit kādreiz bija kāda tirgotāja pagalms. Viņi saka, ka revolūcijā viņi nozvejotas bēguļojošās no sarkanām spalvām, un tur viņi nonāca kopā ar visu ģimeni.

      – Kur?

      – Kas, kur?

      – Nu, labi izdarīts.

      – Ah, tā šeit kūtī. Tad tā bija noliktava, bet pēc kara – cietoksnis.

      – jautri. Vai jūs to varat izdarīt? Protams, neizjauciet līdz galam. Dzirnavas joprojām ir spēcīgas, tās ir arī akmens. Vienkārši pabeidziet tos.

      – Smalks pulkstenis nedarbosies. Turklāt jums ir nepieciešams palīgs, nevis viens, vismaz divi. Un, protams, avanss, tad būs stimuls.

      – Nu, jau iepriekš būs smalks pulkstenis, bet redzēsim. Bet es maksāšu, ja tas ir tā vērts. Tāpat kā – es došu atalgojumu, un tiesnesis piešķirs to. Tāpēc mēs vienojāmies. Un māceklī es jums teikšu Idot. Vai tu to zini?

      – Protams. Šis ir rūķis no Kyzikhston. – vecais vīrs iesaldēja skābs.

      – Un kas?

      – Jā, viņš ir narkomāns, es drāzīšos. – vecais vīrs ar pirkstiem sadūra Ādama ābolu.

      – Un tu?

      – Es? Sasodīts, tas ir šī muļķa galvenais muļķis, kuru ievēroja.

      – Un kas, vai viņi tiešām sazinās? viņai ir labi pret viņu.

      – Jā, viņš piedāvāja viņai papildu ienākumus. Dzerot, protams.

      – Tiesā, protams, jūs neliecināsit šos vārdus pret Idot.

      – Tu mani tur kādam, priekšniek. Es neesmu kuce. Es neesmu bijis šajā zonā un nedejošu uz jūsu pīpes. Labāks laiks nekā brīvkauss.

      – atdzesē. Tas esmu es. Kā būtu, ja?!

      – es saprotu, boss.

      – Un vai Baba Kļava var strādāt?

      – Protams. Lai arī viņai ir 65 gadi, viņa arkls kā buldozers. Bet Idot?! Būs problēmas.

      – Viņi to nedarīs. Es viņu piesaistīšu arī.

      – Un nauda visiem vienādi?

      – Tu vairāk, bet pēc smalkām stundām.

      – Un ja mēs to darīsim, un mēs neizstrādāsim labu pulksteni?

      – Saņemiet man čīkstēšanu, un sods netiek piešķirts. Daudz darba.

      – Bet ko tur celt?

      – Cūciņa ir jāpalielina. Es gribu, lai būtu cūkas. Nu, tā, rokas?

      Vecais