Название | Vēja čuksti stikla lauskās |
---|---|
Автор произведения | Kārena Vaita |
Жанр | Современные любовные романы |
Серия | |
Издательство | Современные любовные романы |
Год выпуска | 2017 |
isbn | 978-9984-35-884-0 |
– Tas ir terārijs, – no sliekšņa atskanēja Ouena paskaidrojums.
Mēs pagriezāmies un ieraudzījām viņu iestīvinātās biksēs un rūpīgi aizpogātā kreklā. Zēns mūs atklāti vēroja. Es zināju, ka viņam ir tikai desmit gadu, taču viņš likās kā mazs vīrietis, kas ģērbies pieaugušo drānās un izmanto lielus vārdus. Man nebija nekādas pieredzes ar bērniem, taču kaut kas manī mudināja sabužināt viņa matus un nopirkt viņam pabalējušus džinsus ar ielāpiem uz ceļgaliem.
– Un kas ir terārijs? – es vaicāju, lai gan pati to zināju. Iedomājos, ka noteikti pagājis diezgan ilgs laiks kopš mirkļa, kad kāds, izņemot viņa māti, interesējies par Ouena aizraušanos. Piepeši zēns izskatījās ļoti trausls, kā sīka lapiņa, kas nedroši karājas kokā.
Ouens paraudzījās uz mani un tad uz Gibzu, pēc tam atkal uz mani, kā gaidīdams, lai viens no mums pateiktu, ka es tikai pajokoju. Viņš spēra soli istabā un sacīja: – Formāli terārijs ir miniatūra augu ekosistēma. Nav paredzēts tur ievietot kukaiņus vai dzīvniekus, taču man patīk vākt interesantus insektus un zirnekļus un vērot tos caur palielināmo stiklu. Bet es allaž uzmanos un pēc dažām stundām izlaižu tos ārā.
– Vai tev patīk ķert un vērot Lampyridae?
Viņš pārsteigti paraudzījās uz mani.
Es atklepojos un iedomājos par tiem daudzajiem vasaras rītiem mūsu spoži apgaismotajā virtuvē, kur mēs abi ar tēvu skatījāmies manā insektu sprostā un viņš mācīja man, kā saucams katrs spārnotais un seškājainais radījums, ko es biju savākusi savas mammas dārzā.
– Lampyridae ir spārnoto insektu pārstāvis no vaboļu kārtas. Tos sauc par spīdvabolēm, jo tie izmanto bioluminiscenci, lai pievērstu mātīšu uzmanību vai pievilinātu medījumu. – Es viņam šķībi uzsmaidīju.
Un viņš pasmaidīja man pretī. Es pamanīju, ka viņa priekšzobi ir mazliet sabīdījušies cits uz cita, un iedomājos, ka tos laikam vajadzētu koriģēt. Arī man reiz bija tāda problēma.
– Vai tev to iemācīja mūsu tētis? – Ouens vaicāja.
Kaut kas asi iedzēla man dvēselē. – Jā. Laikam jau to viņš ir devis mums abiem.
– Vai skolā bērni par tevi smējās, jo tu varēji pateikt zinātniskos nosaukumus visiem kukaiņiem?
Es mazliet saraucu pieri un mirkli padomāju. – Jā, iesākumā smējās. Bet tad es no Terija Zerbes mugursomas izņēmu milzīgu zirnekli un iznesu to ārā. Pārējiem bērniem likās, ka tas bija ļoti iespaidīgi.
– Patiešām? – Ouena sejā atmirdzēja tik gaišs prieks un cerība, ka man bija jāsmejas.
– Patiešām. Tici vai ne, bet lielākā daļa cilvēku baidās no prāviem kukaiņiem. Jo īpaši no zirnekļiem. Lai gan formāli tie vispār nav pieskaitāmi pie kukaiņiem un ir zirnekļveidīgie. Mans vīrs bija liels un spēcīgs ugunsdzēsējs, tomēr baidījās pat no sīkākā zirnekļa. – Mans smaids izplēnēja, jo es atcerējos, cik ļoti sadusmojās Kels, kad es mierīgi paņēmu plaukstā mazu mājas zirnekli un uzliku to uz palodzes. Kels to saspieda ar puķpodu, un es ātri atskārtu, ka nekad nedrīkst izrādīt to, vai es esmu uztvērusi viņa bailes.
Es paraudzījos augšup un ievēroju, ka Gibzs mani rūpīgi pēta. Īsu mirkli es atkal ieraudzīju Kela acis, un man pār muguru pārslīdēja sīka baiļu straumīte.
Nemanīdams slēpto sasprindzinājumu, kas valdīja istabā, Ouens runāja tālāk: – Zirnekļi ir visai interesanti. Tomēr man vislabāk patīk spīdvaboles. Reizēm es noķeru tik daudz, ka, izslēdzot gaismu istabā, tās aizstāj naktslampiņu.
Pa atvērto logu ieplūda stikla šķinda. Sarūsējis kukaiņu siets ar vairāk caurumiem nekā stieples vijumiem nošķīra mūs no vēja zvaniem, kas bija piekarināti aiz istabas logiem.
– Biju domājusi, ka man būs nepieciešamas kāpnes, bet tagad nospriedu, ka nāksies nolīgt kādu, kurš noņems visus šos vēja zvanus. – Es nopūtos. – Nespēju iedomāties, kālab gan cilvēkam būtu jāvēlas tos tik lielā skaitā.
Ouens piesteidzās pie loga un nostājās starp mani un vēja zvaniem, itin kā gaidītu, ka es jau tūdaļ tos aizmetīšu projām. – Man tie patīk. Vai varam paturēt kaut vai tikai šos vienus?
Es iedomājos par pagājušās nakts troksni un to, ka tikai ar grūtībām spēju aizmigt.
Kā nolasījis manas domas, Gibzs sacīja: – Pēc dažām dienām jūs tos vairs pat nedzirdēsiet.
– Tad jau redzēsim, – es izvairīgi noteicu, juzdama Ouena ciešo, man pievērsto skatienu.
Gibzs piegāja pie skapja un atvēra durvis, bet es apskatīju istabu un atkal ieraudzīju "Lego". Tos pašus, ko iepriekšējā reizē. Es piegāju tuvāk, nopētīju dažādu krāsu automašīnas un citus veidojumus no klucīšiem un pūlējos iztēloties Kelu zēnībā, kurš pacietīgi liek klucīti pie klucīša. Un man tas neizdevās.
– Kā tu domā, vai es drīkstu parotaļāties ar tiem? – Ouens vaicāja. – Es apsolu, ka būšu uzmanīgs. Ja kaut kas tomēr sabojāsies, es salabošu.
Es atvēru muti, jau grasīdamās sacīt "jā", bet apstājos. Tie nepiederēja man. Tie bija piederējuši Kelam, un es biju viņa atraitne, taču nebiju pazinusi zēnu, kurš tos salicis kopā. Tas zēns man bija pilnīgi svešs.
– Oho.
Mēs ar zēnu pagriezāmies pret Gibzu, kurš bija nostājies skapja durvīs un plaukstu joprojām turēja uz roktura. Dziļais skapis – dvīņubrālis iepriekš redzētajam – izskatījās pilnīgi tukšs, ja neskaita Ouena ceļasomu, kas rūpīgi bija nolikta tālākajā stūrī, un tumši zilu mugursomu ar sarkanu monogrammu augšpusē. Visi plaukti, izņemot vienu, bija tukši.
Iztēlē es redzēju Kelu, kurš visu dusmīgi ņem ārā no skapja, liek lielos plastikāta maisos un aizmet projām savas bērnības atmiņas, noceļ drēbes ar visiem pakaramajiem, nepapūlēdamies tās noņemt. Viņš nekad neko nedarīja pa pusei vai ar apslēptām emocijām. Tieši tas ļāva viņam būt lieliskam ugunsdzēsējam un dzīvību glābējam – viņš nekad nemēdza ļauties šaubām vai ilgām pārdomām un darīja, kas jādara. Jā, es varēju iztēloties Kelu izmetam savu bērnību atkritumos. Un tomēr pagaidām es nespēju saprast, kālab viņš tā rīkojies.
– Oho, – Ouens kā atbalss atkārtoja, laikam pamanījis to, kas bija pievērsis Gibza uzmanību.
Uz lielā plaukta bija vēl viens "Lego" veidojums no baltiem un ziliem klucīšiem, kas izcēlās uz pabalējušo skapja sienu fona. Tas bija milzīgs, krietni lielāks par visiem pārējiem, kas atradās plauktos guļamistabā, un nebija tik rūpīgi nostrādāts. Likās, tas bija taisīts, brīvi improvizējot, neizmantojot instrukcijas, kur bija paskaidrots, kurš klucītis liekams kurā vietā. Veidojuma iekšpusē bija tukša telpa. Gana liela, lai tajā varētu ievietot "Lego" cilvēciņus. To aklie skatieni bija pavērsti pret caurumiem, kas likās kā lidmašīnas iluminatori.
– Izskatās pēc DC6, – Ouens noteica, itin kā tas būtu pats par sevi saprotams. Gibzs, mazliet iepletis acis, paraudzījās uz zēnu.
– Mūsu tēvs bija pilots, – Ouens paskaidroja.
"Mūsu tēvs." Šie vārdi kādu mirkli kavējās man uz mēles. Likās, ja tos pateikšu skaļi, tad atzīšu, ka vairs neesmu vienīgais bērns ģimenē. To es biju zinājusi desmit gadus, taču šī bija pirmā reize, kad to patiešām aptvēru.
– Es gribu kļūt par aeronautikas inženieri, kad izaugšu, – Ouens sacīja. – Tāpēc ir svarīgi zināt šādas lietas.
"Interesanti, vai, kopā ar citiem zēniem rotaļājoties,