Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

piezvanīt policijai un paziņot, ka es esmu atradusi daļu no tā, kas nokritis no debesīm šajā naktī notikušajā nelaimes gadījumā. Varbūt kāds izdzīvojušais meklē šo čemodānu, kas tagad mierīgi stāv uz manas virtuves grīdas." Un tomēr Īdita vilcinājās. Viņa pat īsti nesaprata, kālab viņai būtu nepieciešama tāda slepenība, taču pieskaršanās neatļautajam bija vilinoša un modināja viņas dumpinieces garu. Jau pirms daudziem gadiem viņa bija sapratusi, ka to labāk turēt paslēptu.

      Īdita apņēmīgi saknieba lūpas. Viņa paspieda slēdzi, lai redzētu, vai tas atvērsies. "Visticamāk, čemodāns noteikti būs aizslēgta. Vai arī slēdzene kritiena laikā būs pārāk sabojājusies, lai to būtu iespējams atvērt. Un tad es piezvanīšu policijai."

      Īdita saklausīja rosību mazbērnu sētiņā. Viņa pagriezās un ieraudzīja, ka Sīdžejs viņu vēro ar lielām zilām acīm. – Mamma?

      – Viss ir labi, mīļumiņ, – Īdita pasmaidīja. – Tagad atkal vari čučēt, sarunāts?

      – Soma, – zēns sacīja, kā allaž iebāzis pirkstu mutē; Kelhūns pastāvīgi pieprasīja, lai Īdita panāktu, ka bērns reiz beidz sūkāt īkšķi.

      – Jā, dārgumiņ. Tagad gan čuči.

      Puika tomēr palika stāvam un cītīgi vēroja mammas darbošanos. Īdita zināja, ka šāds nepakļāvīgums dēlam iedzimts no viņas, un nevēlējās to apslāpēt. – Ja gribi, vari kādu īsu brīdi paskatīties. Es drīz atgriezīšos. – Īdita noskūpstīja zēna mitro pieri, tad izgāja no virtuves un devās pie parādes durvīm, tās uzmanīgi pavēra un paraudzījās ārā. Viņa daudzkārt vairāk baidījās no sava vīra, nevis no dusmīgu ļaužu pulciņa, kurus iztēlojās iemaršējam sētā, lai pieprasītu noklīdušo čemodānu. Tagad smakas un skaņas bija kļuvušas izteiktākas, debesis virs upes kvēloja oranži sarkanas pāri bāmiju un arbūzu laukiem. Nakti graizīja sirēnu auri.

      Īdita atgriezās mājā, aizvēra durvis un pagrieza atslēgu slēdzenē, bet pēc tam atkal devās uz virtuvi pie čemodāna. Veltījusi īsu skatienu Sīdžejam, kurš, joprojām sūkādams īkšķi, stāvēja un visu vēroja ar sava tēva acīm, Īdita pieskārās plāksnītei un mēģināja izlasīt īpašnieka vārdu un adresi. Laikam zem apvalka bija iespiedies mitrums, jo tinte uz kartona gabaliņa bija izplūdusi līdzīgi asarām. Adrese gandrīz nebija salasāma, taču īpašnieka vārds bija redzams pat ļoti skaidri. Henrijs P. Holdens.

      Pacēlusi uz augšu ceļasomas rokturi, Īdita ieraudzīja zeltītu monogrammu ar burtiem "HPH". Viņa iztēlojās vīrieti vidējos gados tumšā uzvalkā un cepurē. Mājās viņu gaidīja sieva un bērni, bet viņš bija devies lietišķās darīšanās. Īdita iedomājās par ģimeni, par to, kur gan viņi atrodas un kā viņiem tiks paziņots par nelaimi. "Vai vispār ir iespējams izdzīvot tik šausmīgā negadījumā kā nokrišana no debesīm?" Īdita piespieda pogu, un slēdzis atlēca vaļā. "Tā ir zīme," viņa nodomāja, un rokas jau ķērās pie diviem slēdžiem čemodāna sānos. Viens atvērās pavisam viegli, bet otrs – tajā pusē, kur bija lielais iespiedums, – uzreiz negribēja padoties. To nācās vairākkārt pagrozīt un paraustīt.

      Gaidīt vairs nelikās iespējams. Īdita uzlika čemodānu uz virtuves galda un plaši atvēra. Viņa atsprādzēja atdalošos pārklājus un ieraudzīja glītas izgludinātu un iestīvinātu pletkreklu un uzvalka bikšu kaudzītes, koši izbalinātus apakškreklus, apakšbikses un lina kabatlakatiņus. Viss bija salikts tik cieši, ka šīm lietām nebija daudz iespēju izkustēties no vietas, čemodānam kūleņojot zemes virzienā.

      Īdita sajuta uzvēdījam mazgāšanas līdzekļa smaržu. Tieši tādu pašu lietoja arī viņa. Likās, šīs drānas varēja būt nākušas no viņas veļas mazgājamās mašīnas. Viss tik ļoti liecināja par to, ka somu kārtojusi sieviete, ka Īdita gandrīz iesmējās – cik paredzami tas bija –, bet tad spēji palika nopietna. Īdita neredzēja šīs svešās sievietes seju, bet, iedomājoties viņu ejam pa tumšu gaiteni, lai paceltu telefona klausuli, smiekli vairs nebija prātā.

      Viņa atkal paraudzījās uz drēbēm un novērtēja to kvalitāt. Jauni krekli, kabatlakati no mīksta lina; Henrija Holdena bikses bija šūtas no smalka gabardīna, apakšveļa no blīva auduma un mirdzoši tīra. Katra kabatlakatiņa stūrī bija ar koši sarkaniem diegiem izšūta monogramma. Viss norādīja uz vīrieti, kas devies lietišķā braucienā. Tomēr kaut kas čemodāna saturā Īditu darīja nemierīgu. Pagaidām viņa nespēja īsti atskārst, kas tieši.

      Reiz Kelhūns bija sacījis, ka tieši Īditas analītiskais prāts bija tas pievilkšanās spēks, kurš piesaistīja viņa uzmanību. Īdita bija vienīgais bērns atraitņos palikuša policista ģimenē un nemaz nemācēja domāt citādi. Kad pievilcīgais advokāts Kelhūns Heivords bija ieradies viņu nelielajā pilsētiņā Volterboro, lai strādātu ar lietu, Īdita nezināja, ka labāk būtu izlikties par tukšgalvi, kurai nav pašai savu domu un spriedumu. Jo galu galā izrādījās, ka tieši to viņš patiesībā vēlas.

      Sīdžejs bija aizmidzis, kājās stāvot, galvu atbalstījis pret sētiņas augšējo malu; īkšķis joprojām atradās viņam mutē.

      Īdita nervozi paraudzījās uz apaļo metāla pulksteni virs izlietnes. Kuru katru minūti varēja atgriezties Kelhūns un sastapties ar aizslēgtajām durvīm, un pēc tam pamanīt arī svešo čemodānu uz virtuves galda. Īdita nebija rimusi domāt par to, kur gan vīrs kavējas. "Ar ko viņš ir kopā? Vai viņš ir redzējis lidmašīnas eksploziju un raizējies par sievu un dēlu?"

      Drebošām rokām viņa steidzīgi un tāpēc neveikli atkal aizsprādzēja atdalošos pārklājus un tad piepeši atskārta, kas tieši viņai bija licies savāds. Tualetes piederumu somiņa. Nekur nebija redzama vīriešu tualetes piederumu somiņa. Un bez tādas neviens vīrietis nedevās ceļā. Viņa atkal pacēla auduma pārklājus un skatījās uz rūpīgi sakārtotajām drēbēm, ciešāk nopētīdama to čemodāna pusi, kurā drānu kaudzītes bija pavirzījušās mazliet vairāk nekā otrajā. Īdita ieslidināja roku nelielajā atverē pie drānu kaudzītes un atklāja kabatu, kurā tualetes piederumu somiņa droši vien bija ielikta mantu saiņošanas laikā. Īdita saknieba lūpas un iegrima domās. "Vai misters Holdens būtu to izņēmis pirms sēšanās lidmašīnā, jo viņam kaut kas no tās bija vajadzīgs lidojuma laikā?"

      Šie bija jautājumi, kādus tēvs mācīja uzdot, līdz šāda ziņkāre jau bija kļuvusi ierasta. Īdita pie sevis pasmaidīja. Gadu gaitā, kad nācās piedzīvot vairākus spontānos abortus un Kelhūna augošo vilšanos sievā, viņa tajā patvērās. Tā ļāva neņemt vērā ne draugu, ne vīra pausto nopēlumu un doties uz vietējo policijas iecirkni, lai piedāvātu savus neparastos mākslinieciskos dotumus, savu talantu. Tas palīdzēja viņai saglabāt personības veselumu.

      Aizmirsusi par sirēnām, kas skanēja aizvien tuvāk, un par laiku, Īdita uzmanīgi iztaustīja oderējumu, meklējot pazudušo tualetes piederumu somiņu. Vispirms viņa pārmeklēja augšējo daļu, pēc tam apakšējo. Viņa jau gandrīz atmeta šai iecerei ar roku, bet pirksti samanīja kaut ko, kas noteikti nebija oderes audums. Uzmanīgi, lai neko nesabojātu, viņa pastūma nost trīs pārus rūpīgi saritinātu tumšu zeķu un atrada akurāti salocītu vēstuli.

      Vilcinājās viņa tikai īsu mirkli, tad izņēma to ārā. Vēstuļpapīrs bija dārgs, biezs, ar izteiktu tekstūru. Kad viņa to pacēla pret gaismu, kļuva redzama ūdenszīme dzērves formā. Vēstule nebija aizzīmogota, taču rūpīgi salocīta. Likās, ka rakstītājs vai rakstītāja daudzas reizes ar pirkstiem līdzinājusi locījuma vietas. Īdita atlocīja lapu un ieraudzīja vienu vārdu, kas bija uzrakstīts ar biezu, tumšu tinti elegantā kaligrāfiskā rokrakstā. "Mīļotajam."

      Īdita uz mirkli apstājās un prātoja par to, cik daudzas robežas gan viņa drīkst pārkāpt, bet tad ātri izlēma, ka ir pārkāpusi jau tik daudzas, ka būtu lieki raizēties par vēl vienu.