Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

un paberzējusi mitru plankumiņu uz blūzes, Merita nolika kausu uz pīta galdiņa, uz kura jau atradās puķpods ar kāda miruša auga stublāju un izkaltušu zemi, tad dziļi ievilka elpu un veikli piecēlās. Viņa pastiepa Gibzam pretī roku un teica: – Es esmu Merita. Kela sieva. Viņš man ne ar vārdu neminēja, ka viņam būtu brālis.

      Krietnu brīdi Gibzs skatījās uz Meritas pastiepto roku un tad paspieda to; viņas šaurā delna pazuda Gibza platajā plaukstā. Meritas sejā iekvēlojās sārti plankumi, un viņa spēji atrāva roku.

      – Laikam esam līdzīgās pozīcijās, – Gibzs ātri noteica, – jo Kels man nekad neminēja, ka viņam būtu sieva.

      Merita pielieca galvu gluži tāpat, kā to bija darījis Ouens. – Viņš jums piezvanīja vai uzrakstīja vēstuli?

      Gibzs dīvaini uz viņu nolūkojās. – Apmēram reizi gadā viņš man atsūtīja īsu ziņu, lai pavēstītu, ka joprojām vēl ir dzīvs, bet kopumā tikpat kā neko. Un to viņš pārtrauca darīt apmēram pirms deviņiem gadiem. Pieņemu, ka ap to laiku jūs apprecējāties. Jo viņš ne reizi jūs nepieminēja. – Gibzs norādīja uz misteru Viljamsu, kurš joprojām vēl runāja pa telefonu. – Un misters Viljamss mani informēja, ka tagad jums pieder mūsu vecmāmiņas māja.

      – Jā, liekas, ka pieder gan. – Merita atklāti vēroja Gibzu.

      Viņš paraudzījās uz vēja stabulēm, kas darbīgi šūpojās vējā. – Labi gan jums. – Abu skatieni sastapās, un Loralī nodomāja: "Interesanti, kurš novērsīsies pirmais?"

      Tas notika gandrīz vienlaikus, jo verandā atgriezās misters Viljamss. – Zvanīja Ketija. Viņa šurp atsūtīs savu izpalīdzi, un es jūs visus vedīšu uz savu māju vakariņās. Arī tu esi ielūgts, Gibz.

      Uzrunātais lēnām nopētīja Meritu un pēc tam papurināja galvu. – Lūdzu, pateicies manā vārdā misis Viljamsai, bet man ir citi plāni. – Palūkojusies uz Gibzu, Loralī nosprieda, ka viņa plāni bija kaut kas tik steidzīgi padarāms kā zeķu žāvētāja sakārtošana vai darbarīku kastes pārskatīšana. Viņš atkal pievērsās misteram Viljamsam un sacīja: – Es rīt piezvanīšu, norunāsim tikšanos, lai es varētu izstaigāt māju. Pieņemu, ka jaunā īpašniece piekrīt.

      Merita sakrustoja rokas uz krūtīm. – Jaunā īpašniece varētu pati dot jums atbildi, ja vien jūs viņai būtu tieši pavaicājis.

      Uz Gibza zoda iepulsējās asinsvads, un Loralī īsti netika skaidrībā, vai viņš pūlas apslāpēt smieklus, vai arī dusmās sakož zobus.

      Gibzs neko neatbildēja, vien pamāja ar galvu un noteica: – Bija patīkami ar jums visiem iepazīties.

      Visi noskatījās, kā Gibzs aiziet uz savu automašīnu, bet Loralī apsēdās krēslā un klusi izelpoja tā, lai neviens to nedzirdētu. Saule pamazām rietēja, uz verandas sāka iezīmēties garas ēnas, un viņa sēdēja vienā no tādām, priecādamās par to, ka uz mirkli var patverties no tveices. Viņa jutās pateicīga, ka aizbraucošā automašīna novērsa domas no tā, cik ļoti, ļoti nogurusi viņa jutās.

      Piepeši kaut kas pieskārās kājām, un Loralī sataustīja zīmējumu, ko Merita pirmīt nometa uz krēsla. Ouens ar zīmuli bija attēlojis galdu, pie kura sēž zēns un meitene un uz kura ir piena glāzes un cepumu iepakojums. Izskatījās, ka abi ir sadalījuši dubultos cepumus divās daļās, lai vispirms apēstu krēmu. Loralī pasmaidīja, priecādamās par to, ka Ouens bija iedomājies zīmējumu paņemt līdzi. Pirmo reizi viņai likās, ka ir cerība. Loralī pūlējās turēt smaidu sejā, jo zināja, ka, reiz palaižot projām, vairs nespēs to atgūt.

      Ceturtā nodaļa

MERITA

      Vēja zvani ārpusē uz verandas šķindināja jūras vāravu asaras tik skaļi, ka es jau atkal pūlējos paslēpt galvu zem spilvena, lai tos nedzirdētu un tomēr arī nenosmaktu. Es gulēju vaļā acīm un nekādi nespēju aizmigt. Nosmakšana nemaz nešķita tik slikta iespēja. Un tad es iedomājos par Kelu, par to, kā man pastāstīja par viņa bojāejas apstākļiem. Es sajutos vainīga, ka esmu kaut vai tikai iedomājusies par nosmakšanu.

      Prātā es jau biju izveidojusi iepirkumu sarakstu un tam pievienoju vēl vienu pozīciju – kāpnes. "Tie neciešamie vēja zvani ir jānoceļ, vai arī es kļūšu par otro zināmo jukušo dāmu, kas dzīvojusi Heivordu namā."

      Pēc vakariņām pie Viljamsiem mēs ar Loralī un Ouenu braucām uz pārtikas veikalu, kuram bija neiedomājams nosaukums – "Piglijs Viglijs" –, lai iegādātos nepieciešamākās lietas. Es atceros, ka Loralī paņēma galonu piena Ouenam jeb Rokijam; likās, ka zēnam gribas, lai viņu sauc tieši tā. Nekad agrāk es nebiju to mēģinājusi, taču biju dzirdējusi, ka silts piens palīdzot aizmigt. Man vajadzēja atrast piemērotu trauku, lai to uz plīts sasildītu, jo šajā mājā mikroviļņu krāsni nekur nebiju pamanījusi.

      Brauciens uz pārtikas veikalu bija dīvaini kluss. Gan turp, gan atpakaļceļā Ouens gulēja ciešā miegā, bet pa veikala nodalījumiem staigāja kā zombijs. Loralī bija izturējusies neierasti klusu, un es iedomājos, ka varbūt viņa arī ir nogurusi vai varbūt atskārtusi, cik briesmīgi man sāp galva no viņas smagnējā Alabamas akcenta un nemitīgās tarkšķēšanas. Un ļoti iespējams, ka bija kāds cits iemesls, taču es jutos pārāk izvārgusi pēc dienas notikumiem un aizņemta pati ar savām domām, lai man liktos pietiekami svarīgi viņai to pavaicāt.

      Es atstūmu segas – viss bija svaigi saklāts un tīrs, par to bija parūpējusies misis Viljamsas atsūtītā izpalīdze – un slīdēju ārā no augstās gultas ar baldahīnu. Šī savulaik bija Īditas istaba un viņas gulta. Pierunāšanai tajā apmesties es ļāvos tikai tālab, ka misters Viljamss apliecināja – vecā dāma no dzīves bija atvadījusies viesistabā mājas apakšstāvā.

      Taču Īditas klātbūtne bija jūtama visur. Viņas drēbes atradās senlaicīgajos skapjos. Viņas matu suka ar sudraba aizmuguri vēl stāvēja uz naktsgaldiņa; ap tās sariņiem joprojām vēl bija apvijušies gari, sirmi mati. Es vēl nebiju izsaiņojusi savas mantas, jo nejutos pārliecināta, ka palikšu šajā istabā, kur viens logs piedāvāja skatu uz upi, bet otrs – sānos – uz dārzu. Es nebiju pārliecināta, ka vēlos katru rītu pamostoties skatīties uz ūdeni. Pat no šāda attāluma tas mani padarīja nervozu. Bet tad es iedomājos, ka pavasarī, kad ir mazliet vēsāks, pa sānu logu ieplūstu smaržīgais gaiss no bagātīgi ziedošā dārza. Pagaidām šī joprojām bija Īditas istaba un Īditas māja. Pirms es kādu vietu šeit sākšu saukt par savu, man bija nepieciešams sevi pārliecināt par to, ka tā patiešām ir mana. Pēc tikšanās ar doktoru Gibzu Heivordu es kaut ko tādu īsti vēl nebiju apsvērusi.

      Mājas dziļumā es saklausīju kādu skaņu un sasprindzināju dzirdi. Jau atkal. Likās, ka metāls pieskaras stiklam. Es sastingu, domādama vienīgi par Īditu un to, kā viņa šajā mājā tik ilgu laiku bija dzīvojusi pilnīgi viena un nomirusi, tās veco sienu sargāta. Es atslābu vien tad, kad atcerējos, ka mājā taču ir vēl divas dzīvas, elpojošas būtnes un tātad ir pilnībā spējīgas trokšņot.

      Mans pārāk lielais sporta krekls ar uzrakstu New York Giants sniedzās man līdz ceļgaliem. To es biju nopirkusi Kelam uz mūsu pirmajiem kopīgajiem Ziemassvētkiem, bet viņš bija sacījis, lai paturu to pati, jo viņam vairāk patīk Atlanta Falcons. Šāds atraidījums mani bija ļoti sāpinājis, taču kļuva vieglāk, kad atskārtu, ka tas būs man lielisks naktstērps. Visus šos gadus es nekādi nespēju no tā šķirties – gluži kā bērns, kas nespēj aizmirst savu iemīļotāko sedziņu. Diemžēl drošības sajūtu krekls man nedāvāja…

      Kailām kājām es šķērsoju koka grīdu, pavēru durvis un pabāzu galvu pa spraugu, lai paraudzītos gaitenī.

      Grīdlīstē bija iestrādāts Dārta Vaidera gaismeklis, kas izskatījās smieklīgi neiederīgs elegantajā, kaut arī jau paplukušajā interjera dizainā. Taču Loralī bija uzstājusi,