Trīs vēja mezgli. Народное творчество

jaunākai audzei pasniegdams, domāju, ka garš priekšvārds lieks. Latviešu prāts un sirds tās sagudrojuši, sacerējuši, sasildījuši, un latviešu prāts un sirds tās sapratīs, iecienīs, iemīlēs.

      Ka uz latviešu prātu un sirdi var palaisties, to liecina mūsu tautas dziesmas. Tikai pāris gadu desmitu pagājuši, kamēr latvieši sākuši lielākā mērā krāt un ievērot savas tautas dziesmas, un – kādā cieņā un godā tās pie mums tagad! No tautas pasakām droši gaidāmas tādas pat sekmes.

      Tautas pasakas kopā ar tautas parunām, tautas mīklām un dažādām citām tādām garamantām ir otrā (episkā) puse no īstenās vecās tautas dzejas, kuras pirmā puse (liriskā) ir tautas dziesmas. Šī otrā puse līdz šim diemžēl ļoti maz ievērota, un tas lielu lielais trūkums. Labi atstāstīta, vesela, nesamaitāta tautas pasaka ir priekšzīmīga proza tautas iedomas (fantāzijas) ziņā, ir priekšzīmīgs sacerējums tautas gara, tautas prāta apķērības ziņā. Zinātniekiem, kas pētī un dibina tautas valodu, tautas mitoloģiju, tautas visuvecāko vēsturi, kas dibina un pētī tautu visās viņas garīgās un ārējās īpašībās un savādībās pagājušos laikos un mūsu dienās, – zinātniekiem tautas pasakas no lielu lielā svara. Zinātnieki tādēļ krāj, dibina un pētī šīs dārgās tēvu gara mantas jo rūpīgi, jo uzmanīgi.

      Bet neba zinātniekiem vien tautas pasakas ievērojamas. Tās jo sekmīgi kalpo arī dažam ikdienišķam dzīves nolūkam. Reti kāds sacerējums spēj, piemēram, tā aizgrābt un darbināt cik necik garā modra bērna prātu kā tautas pasakas. Var droši sacīt, ka garīgi možam bērnam patiks tautas pasakas un ka šīs pasakas tāda bērna prātu darbināt darbinās. Tādēļ pie visām izglītotām tautām labās skolas grāmatās uzņemtas vajadzīgā mērā tautas pasakas; tādēļ daudzi slaveni rakstnieki bērnu dienās bijuši lieli tautas pasaku mīļotāji.

      “Es tagad dzīvoju zemnieku ciemā, klausos tautas pasakas, tautas dziesmas un nožēloju, ka tik nelāgi audzināts”, tā rakstīja slavenais krievu dziesminieks Puškins, kas savus bērna gadus pavadīja augstmaņu pulkā, kur tas visvairāk dzirdēja franču valodu, kur tautas valoda, tautas dzeja bija novārtā. “Es lasu tautas pasakas, jo viņās daudz dīgļu visam augstam un diženam,” liecina vācu slavenais rakstnieks Gēte. Te nu redzam, ka nevien bērniem, bet arī lieliem, pat varen lieliem vīriem tautas pasakas patīkamas, cienīgas un ievērojamas. Tas īpaši apcerams tiem mūsu zemes ļaudīm, kam Dievs devis gaišu, apķērīgu prātu un kas, pašā tautas vidū dzīvodami, līdz šim varbūt vēl nav ievērojuši, kādi gara jaukumi un dārgumi visapkārt viņiem zied un augļojas. Šos jaukumus un dārgumus darbīgi ievērodami, tie būs it kā pašu tēvu druvā, pašu amatā atraduši jo bagātu mantas krājumu, kas tiem padarīs nevien šo druvu, šo amatu jo dārgu, mīļu, bet visu dzīvi jaukāku, kuplāku, pilnīgāku.

      Mūsu tautas pasakām, tāpat kā mūsu tautas dziesmām, nav zināma sacerētāja, sadomātāja. Tādēļ mūsu “tautas” dziesmas un pasakas daudz īstenākas, daudz vairāk tautīgas un laikam arī daudz vecākas nekā tās garamantas, ko daža cita, pat liela, slavena tauta dēvē un daudzina par savām “tautas dziesmām”, “tautas pasakām”. Bet, ka arī mūsu tautas pasakām un tautas dziesmām sacerētāji bijuši, tas gan domājams; tikai visa tauta pieņēmusi, uzglabājusi no viņiem to, ko tiem izdevies sadomāt īstenā tautas garā. Viss cits nogrimis aizmirstības jūrā… Kauču pirmie tautas garamantu sacerētāji, sadomātāji aizmirsti, tomēr tie mantojuši vislielāko, visaugstāko slavu un godu, jo to labāko, ko tie sacerējuši, tauta pacēlusi par kopmantu, par savu mantu, parakstīdama, tā sakot, savu lielo, skaņo, ilgo vārdu zem viņu sacerējumiem. Lielāku, augstāku godu un slavu jau nevar panākt neviens mirstīgs dziesminieks, neviens tautas burtnieks.1 Bet, zināms, šinī lielā godā tauta ceļ savu mīlulīšu sacerējumus tikai stingri, cieši pielūkodama, vai tie arī tā vērti un cienīgi. Tāpat kā straujš ūdens jauki gludenu nograuzis cieto akmeni, tāpat arī paaudžu paaudzēm, ilgos laikmetos, tauta pati vēl piedomā klāt sacerējumiem, gludina un izloka to tā, kā tas pilnīgi tautai pa prātam, kā tas pilnīgi tāds, kādu tauta saprot, kāds tai patīk un īsteni der. Tādu tautas piedarbu jeb pārgrozījumus apcerot, var jau arī it īsteni sacīt, ka mūsu vecās tautas pasakas, tautas dziesmas u. c. iraid visas tautas sacerējums, visas tautas sadomājums, ir vārda jo pilnīgā ziņā tautas manta.

      No labas “tautas” pasaku daļas var sacīt pat vēl vairāk. Dažas pasakas atrod vienādas pie daudzām tautām, īpaši pie radu tautām. Tā, par piemēru, dažas latviešu tautas pasakas stāsta arī krievos vai somu tautās, citas skandināviešos vai vāciešos. Kā nu lai izskaidrojam šo vienādību? Vai nu tā, ka vienādās pasakas ienestas iz vienas tautas otrā – tāpat kā vējš aiznes dažādu stādu sēklu no vienas zemes otrā, kur tā ieviršas, ieviešas un – citā gaisā dažkārt jau arī vairāk vai mazāk izviršas? Vai arī tā, ka radu tautas, kas tagad stipri šķirtas ar savādu valodu, ar ierašām, ar jūrām un kalniem, – ka radu tautas sen senos, vecu vecos laikos dzīvojušas kopā kā viena tauta, kas runājusi vienu valodu, sacerējusi un stāstījusi vienādas pasakas? Gaidīsim, kamēr jaunlaiku zinātne teiks mums skaidru gala vārdu šinī lietā.

      Galā vēl kāds vārdiņš, zīmējoties tikai uz šo pirmo tautas pasaku grāmatiņu latviešu valodā.

      Ņemtas šīs pasaciņas iz mana lielā tautas gara mantu krājuma, ko man darbīgi, draudzīgi tautieši palīdzīgi sasūtījuši no Latvijas malu malām – ņemtas bez lielas meklēšanas, kādas tik rādījās derīgas tautai, īpaši latviešu jaunai audzei, palasīt, papriecāties un – apcerēt. Reiz tak bija jāsāk izdot arī taisni pašai tautai viņas sakrātās mantas, izdot tās lētās, nelielās grāmatiņās, kādas, zināms, iespēj iegādāties un izlasīt arī mazturīgi tautas bērni. Cerēsim, ka nepaliksim pie pirmā sākuma vien… Sirsnīgi pateicos tiem cien. līdzstrādniekiem, kuru sūtījumi še cik necik izlietoti, un ļoti aizbildinos pret tiem, kuru piesūtītie uzzīmējumi vēl neizlietoti guļ manās rokās. Ja Dievs dos veselību, tad jau gribu gan censties un gādāt, lai pie visas lielu lielās nevaļas neviena derīga rindiņa, kas man uzticēta no mūsu tautas gara mantām, nepazustu, bet nāktu gaismā – latviešu tautai un zinātnei par labu un slavu.

Fr. Brīvzemnieks

      Maskavā, ziedonim nākot, 1887. g

      LAKSTĪGALA UN LĒLIS

      Lēlis nīda lakstīgalu,

      Lielu kāju saceldams;

      Lēlis teica savu balsi,

      Lakstīgalu nievādams.2

      Citām reizēm lakstīgala un lēlis3 sastrīdējās balss dēļ. Lēlis teica:

      – Mana balss daudz jaukāka nekā tava.

      Lakstīgala atbildēja:

      – Ne, mana balss jaukāka.

      Tā viņi strīdējās no rīta līdz pat vakaram, kamēr lakstīgalai iešāvās prāt labs padoms, un viņa teica uz lēli:

      – Vai māki jauki dziedāt, par to nestrīdēsimies, bet es došu šādu padomu: kas rīt agrāki piecelsies, tas uzvarējis, un tam lai paliek skaistā balss.

      Lēlis teica:

      – Labi, tas man patīk.

      Lēlis gāja gulēt, bet lakstīgala vis nē. Viņa dziedāja, pogoja, trekšķināja līdz pusnaktij. Pusnaktī drusku nosnaudusēs, dziedāja atkal; dziedāja, kamēr arājs nāca tīrumā art un apdziedāja to; dziedāja, kamēr gani dzina ganos un apdziedāja arī tos. Lēlis, rītā uzmodies, redzēdams, ka jau par vēlu, sapīcis dziedāja tikai “trrr”.

      STRAZDS, LAPSA UN VĀRNA

      Strazds bija kādā mazā eglītē uztaisījis perēkli. Bērni jau bija izperēti, kad lapsa, pie egles piegājusi, sauca:

      – Citi jau sēj, un man vēl nav arkls taisīts! Gribu šo eglīti nocirst arkla ilksīm.

      Strazds sāk lūgties, lai jel necērtot un neizpostot viņa ligzdu ar maziem bērniņiem. Lapsa sacīja:

      – Dod man vienu tavu bērnu, tad necirtīšu.

      Strazds gribēja jau arī pildīt lapsas kārumu, bet nezinaja aiz žēluma, kuru bērnu dot:

1

Salīdzinot ar šo godu, cik mazs, niecīgs tas gods, ko domā saguvis mūsu dienās dažs sacerētājs, dažs rakstnieks, kas visur “paskrīvē” savu vārdu, kas visur cieši lūko, vai tik kāds nepārgroza kadu vārdiņu viņa sacerējumos! Paiet pāris gadu un – šie sacerējumi tautā jau aizmirsti, ja tik tā tos kaut kad zinājusi, ievērojusi.

2

Šo dziesmiņu mūsu nelaiķis M. Krogzems pats ar savu roku uzrakstījis virs lapiņas, uz kuras uzzīmējis šo pasaciņu kāds viņa skolēns M. Stārķis. Br.

3

Lēlis ir putns vārnas lielumā, pelēki-melnu spalvu; viņš skraida pa vakara krēslu un perēkli netaisa, bet iedēj un izperē lielos sūnekļos kādā sausā bedrītē. M. St.