Supergovs fantāziņi. Arvīds Deģis

tik laba, tik lieliska, pat ideāla, ka vai uzkāpa mākoņos.

      Viņas garastāvoklis kā balts tvaiku mutulis, kāds paceļas no govs nāsīm dzestrā rītā, uzšāvās līdz pat padebešiem un iztraucēja Bunga launaga snaudu, arfas melodiju ieaijātu. Sargeņģelis nemēdza ātri apvainoties. Nekad un nemūžam! Kur nu vēl uz tādu govslopu, kam, pēc viņa domām, smadzeņu vietā pieneņu pūkas un pārliecības vietā nekļūdīgi instinkti, kā atrast leknāku zāli palieņu pļavās. Tomēr, teicami pārvaldīdams telepātiju jeb domu iedvešanu no attāluma un gribēdams izjokot miera traucētāju, viņš tai iesūtīja ideju, ka vēl labāk būtu dzīvot šajā pasaulē, ja tajā tecētu piena upes ķīseļa krastos. Svētaļa saminstinājās un mazliet neuzticīgi, bet uzmanīgi palūkojās uz tesmeni, klausīdamās, kā pieriet piens… Tīkamā doma pamazām pārņēma viņu savā varā. Govs izslējās klubkrēslā un apvēlās augšpēdus. Savēzēja vienu kāju kā burvju māksliniece un – tavu brīnumu – komfortablo kūti pēkšņi šķērsoja četras apmēram metru platas upes, kam krastos burzguļoja ķīseļa plēvīte, šur tur izraibināta ar kakao pupiņām kā sīkiem oļiem. Brūnaļa bija bezgala ziņkārīga, tāpēc iemērca purnu visās upēs pēc kārtas un atklāja, ka pirmajā ir vaniļas piens, otrajā – zemeņu piens, trešajā – šokolādes piens, bet ceturtajā – Pē! – vājpiens. Toties ķīseļu izpēte prasīja ilgāku laiku, līdz viņas garšas kārpiņas noteica rabarberu, ābolu un melleņu garšas. Svētaļa ar kājas nagu aizklāja labo aci, pēc tam kreiso, taču nekas nemainījās. Upes čaloja un plūda. Uz kurieni? Uz viņām vien zināmo piena jūru? Uz pienotavu vai varbūt iebiezinātā piena fabriku?

      “Ir nu gan mierīga ikdiena – kakao man laikam nenāk par labu un raisa halucinācijas… Vai tiešām no vienīgās baudas būs jāatsakās?” – šķendējās piena devēja.

      Turklāt brūnaļai kremta arī tas, ka iemīļotā klubkrēsla atzveltne bija nolauzta un nu būs jātērējas remontam vai jauna sēžamā iegādei. Tomēr pavisam šis misēklis pacilāto omu nespēja sabojāt un viņa, sapņaini mīcīdamās pa ķīseli un uzlasīdama kakao pupiņas mazā groziņā, nepacietīgi gaidīja atgriežamies dzīvokļa biedreni Gudraļu. Gribējās taču palielīties ar šo brīnumu – piena upēm, kas iztecēja no nekurienes un plūda uz nekurieni – aiz trejdeviņām zemēm.

      Bungs, kājas kuļādams, sēdēja uz mākoņa malas un lūkojās lejup, priecādamies par izdevušos joku. Te pēkšņi uzmācās tāds kā drebulis un uzmetās zosāda. Tātad tuvumā atkal klejo pelēko eņģeļu banda, kas nesen viņu tik pamatīgi samizoja.

      Un, re – pieminētie arī klāt: nometuši sāņus savas kaķenes un mēles izbāzuši, no debesu skolas izslēgtie kaušļi kā kaķēni laka vaniļas un zemeņu pienu, uz rokām kā uz sviestmaizes smērējot gardo ķīseļa plēvi.

      Bungs baidījās pamest aizsargātos debesu dārzus, ko, tāpat kā Vatikānu, apjoza biezi mūri. Kā jau sapņotājs, viņš divus gadus bastoja tuvcīņas kursus un vairs neprata izveicīgi vicināt debesu liesmas zobenu, lai viens pats aizstāvētos pret nekrietneļu baru. Novērtēdams govs masīvo augumu, biezo ādu, stipros un asi izliektos ragus, ar kuriem kādu neveiklu strādnieku varētu pienaglot pie fermas durvīm, eņģelis atzina to par piemērotu misijai: iztramdīt huligānus un iedzīt viņos bijību. Tikai pašai Svētaļai, kurai kā bruņumašīnai būs jādiebj pa ķīseļa virsmu, gan neko nedrīkstēja teikt. Lai nesāk protestēt vai, vēl trakāk, nepagriež ragus pret pašu stratēģi – Bungu.

      Laika dzirnas mala lēni, bet neapturami. Svētaļa pelēkā tērptos dauzoņas neredzēja, jo nebija trenējusi astrālo redzi, kāda piemita pat vienkāršajam Tukuma puisēnam Paulam. Piena upes paloja kā pavasarī, un līmenis tajās cēlās: tas sniedzās jau līdz puslielam.

      – Pārstāj domāt par piena upēm, dumjā zos’, pardon, govs, mana bruņumašīna! – kliedza Bungs, taču bija pārslēdzies uz nepareizo frekvenci, un viņa vārdi pa vienu govs ausi joņoja iekšā, pa otru ārā…

      Pelēkie eņģeļi tikmēr svaidījās ar kakao pupiņām, ko Svētaļa vēl nebija paguvusi uzlasīt un mazajās dzirnaviņās samalt smalkā pulverī. Viņi piebāza ar tām pilnas kabatas, jo atzina par derīgu munīciju saviem šaujamstobriņiem.

      Beidzot prettrieciena organizētājs sadūšojās personīgi noregulēt samilzušo situāciju. Nolaidies no mākoņa un ar knipi iebelzis pa pieri fantazētājai, viņš atgrieza govi pie skaidras apziņas. Tam bija smagas sekas – dažās minūtēs izsusēja piena upes, un sakalta ķīseļa krasti. Tad Bungs uzlēca Svētaļai mugurā un pavērsa viņas ragus uz pusstingušajā ķīselī iestigušo pretinieku pūli, kas kā izšķīdis salmu kūlis pajuka pa malu malām.

      – Uz priekšu, uz uzvaru! – auroja komandieris, ar spārniem sizdams takti un ar basajām pēdām iebikstīdams “kaujas mašīnai” sānos.

      Govs negribīgi, tomēr paklausīja, tikai ar nerātno asti pāris reižu uzšāva sargeņģelim pa skaustu… Svētaļa atzina Bunga autoritāti, jo viņa spožais dubultais oreols virs pakauša un auguma izstarotā spilgtā, siltā gaisma šķita līdzīga saulītei pusdienlaikā.

      Trešais fantāziņš, kurā Svētaļa kļūst par Supergovi

      Pauls pagrāba rotaļu mobilo, kurā vispār nebija akumulatora, un piezvanīja uz Desmitajām debesīm, lai pa tiešo numuru 114455 sazinātos ar Bungu. Labākais draugs nebija zemes virsū rādījies veselu pusotru dienu, tādēļ zēns mazliet raizējās, kas gan rotaļbiedram varētu būt lēcies. Meklētais neatsaucās uzreiz, jo šķidrā kristāla lodē aplūkoja Paula nākotnes neskaidrās aprises. Šefība pār talantīgo puiku nebija viegla nasta. Jo cepti paradīzes cukurābolīši pat eņģeļiem paši mutē neskrien.

      Pirms nostāties drauga priekšā, Bungs kā korķis izslīdēja cauri neredzamās pasaules spirālveidīgajiem slāņiem. Vecišķais un sagumušais kungs neizskatījās pēc spēka mitriķa, drīzāk pēc noskumuša klauna no nodegušas cirka telts. Tomēr Paula neviltotais prieks uzmundrināja atnācēju tiktāl, ka viņš atkal bija gatavs delverībām kopā ar pieskatāmo.

      – Vai tev mājās ir cukurgraudi? – Bungs vaicāja.

      Puika piestūma krēslu pie virtuves skapīša un, pirkstgalos pastiepies, izrakņāja visus mammas krājumus.

      – Tepat ir! – viņš sauca. – Cik tu apēdīsi?

      – Tak liecies mierā – man no cukura sāp zobi. Saber tos kabatās un laižam! Es tevi ar kādu iepazīstināšu, – atgaiņājās Bungs.

      Divreiz nebija jāsaka.

      – Juhū! Piedzīvojumi! – Pauls palēcās gaisā un sasita papēžus.

      Iesviedis mutē cukurgraudu, viņš aši uzrāpās pičpaunā Bungam, kurš balkona margas izmantoja kā atspēriena platformu, lai spēcīgiem spārnu vēzieniem taisnā virzienā dotos uz Milzkalna margrietiņu pļavu.

      Tobrīd Svētaļa šķita rāma, melanholiski pastaigājās pa pļavu puķainā priekšautā un zelēja margrietiņu kātus, it kā vēlēdamās zīlēt: mīl vai nemīl viņu Radītājs. Kā zināms, margrietiņa iestājas par savu mīlestību līdz pēdējai ziedlapiņai…

      Bungs pastiepa roku ar cukurgraudu uz brūnaļas pusi un klusām dungoja:

      – Neskumsti, neskumsti, neskumsti govs; ja tu skumsi, kas tad pienu dos?

      Taču zēna prāts nesās uz āzēšanos. Viņš pielavījās no aizmugures un iekliedzās: – Uf!

      Svētaļa, jau kāri izstiepusi tūtītē savilktās lūpas uz