O stāsts. Paulīne Ražē

nekad neesat viņu sasējis?

      – Nē, nekad.

      – Nedz arī pēris?

      – Arīdzan ne, bet… – Tas bija viņas mīļākais, kas atbildēja.

      – Bet… – teica cita balss – ja jūs viņu reizi pa reizei sasienat, ja viņu nedaudz ieperat, un ja viņai tas iepatīkas? Nē. Ir nepieciešams pārvarēt brīdi, kad viņai tas sagādā baudu, piespiežot viņu raudāt.

      Tad viņi lika O piecelties un gatavojās atbrīvot viņas rokas, bez šaubām, lai piesietu pie kāda statīva vai sienas, kad pēkšņi kāds ieteicās, ka grib viņu vispirms iegūt, nekavējoties un tai pašā vietā. Tāpēc viņai lika atkal notupties uz ceļiem, šoreiz ar krūtīm atspiežoties pret grīdas spilvenu. Rokas joprojām bija sasietas aiz muguras un gurni slējās augstāk par krūškurvi. Turēdams aiz gurniem, viens no vīriešiem ietriecās viņā, tad brīdi pierima. Trešais, gribot iekļūt visšaurākajā vietā un darot to ar spēku, lika viņai kliegt. Kad viņš palaida O, viņa stenoša un zem acu apsēja šķiežot sāļas asaras, nošļuka uz grīdas, taču tikai tādēļ, lai sajustu kāda ceļus pie savas sejas un saprastu, ka arī viņas mute netiks saudzēta. Visbeidzot viņu atbrīvoja – šo ieslodzīto, tērptu sarkanās skrandās, guļošu uguns priekšā. Viņa dzirdēja, kā tiek piepildītas glāzes, kā viņi dzer un kā čīkst krēsli. Viņi pielika vēl malku ugunij. Pēkšņi tika noņemts acu apsējs. Lielo istabu ar grāmatām pie sienas vāji izgaismoja lampa, kas atradās uz galda, gaisma nāca arī no uguns, kura bija sākusi degt spēcīgāk. Divi vīrieši stāvēja un smēķēja. Trešais sēdēja, turot uz ceļiem pletni, un tas, kurš, glāstīdams krūtis, bija noliecies pāri, bija viņas mīļākais. Visi četri bija viņu ieguvuši, un viņa nebija varējusi noteikt, kurš bija mīļākais.

      Viņai tika izskaidrots, ka, kamēr atradīsies šajā pilī, ne vienmēr redzēs to sejas, kuri viņu izmantos vai spīdzinās, un tas nekad nenotiks naktī. Viņa arīdzan nekad nezinās, kurš ir atbildīgs par nodarīto. Tika pateikts, ka tā būs arī tad, kad viņu pērs, izņemot reizes, kad viņi gribēs, lai tā redz, kā tiek pērta. Ka šajā pirmajā reizē viņai netiks uzlikts acu apsējs, taču viņi uzvilks maskas, lai viņa nevarētu tos atšķirt. Mīļākais bija viņu atkal piecēlis kājās un licis viņai, tērptai sarkanajā apmetnī, apsēsties uz krēsla roku balsta iepretī kamīnam, lai viņa klausītos, kas tiem ir sakāms, un redzētu, kas tiem ir rādāms. Viņas rokas joprojām bija sasietas aiz muguras. Viņi parādīja viņai melnu, garu un smalku pātagu, veidotu no tieva bambusa un apvilktu ar ādu, kādas var redzēt jātnieku veikalu vitrīnās; otrā bija ādas pletne, kādu viņa bija redzējusi aizliktu aiz jostas pirmajam vīrietim. Tā bija gara un veidota no sešām sloksnēm, kas galos sasietas mezglā. Bija arī trešā pletne no plānām sloksnēm, kuru galos bija vairāki mezgli un kuras viscaur bija stīvas, it kā būtu mērcētas ūdenī. To, ka tā patiešām ir, O aptvēra brīdī, kad vīrieši ar to glāstīja viņas vēderu un mudināja atplest augšstilbus, lai viņa labāk sajustu, cik mitras un aukstas ir sloksnes salīdzinājumā ar kājstarpes maigo ādu. Uz galda bija palikušas atslēgas un tērauda ķēdes. Gar vienu bibliotēkas sienu aptuveni pa vidu starp griestiem un grīdu stiepās galerija, kuru balstīja divas kolonnas. Vienā no kolonnām bija iestiprināts āķis; izslējies uz pirkstgaliem un izstiepis roku, vīrietis varēja to aizsniegt. Mīļākais turēja O savās rokās, vienu uzlicis viņai uz pleciem, otra dedzināja vēdera lejasdaļā tik ļoti, ka bija grūti to izturēt. Viņi pateica, ka O rokas tiks atraisītas, taču tikai tādēļ, lai ar aprocēm un tērauda ķēdi piestiprinātu pie kolonnas nedaudz virs galvas. Viņa varēs brīvi kustēties un redzēt, kā tuvojas pātagas sitieni. Lielākoties tiks pērti tikai gurni un augšstilbi. Tam O jau bija gatavota, liekot kailai sēdēt uz sēdekļa mašīnā, kas viņu šeit nogādāja. Tika pateikts arī, ka viens no četriem klātesošajiem vīriešiem, iespējams, vēlēsies iezīmēt viņas augšstilbus ar bambusa pletni, kas atstāj ilgstošas, skaistas un dziļas brūces. Taču tas viss nebūs jāpārcieš uzreiz. Viņai tiks dots laiks, lai kliegtu, cīnītos un raudātu. Viņai tiks ļauts atgūt elpu, taču, tiklīdz viņa būs atguvusies, pēršana atsāksies, vērtējot rezultātu nevis pēc viņas kliedzieniem vai asarām, bet gan pēc vairāk vai mazāk asajām un paliekošajām pātagas sitienu pēdām uz ādas. Viņi norādīja, ka šī pātagas sitienu rezultāta vērtēšanas metode esot arīdzan taisnīga, kā arī padarot bezjēdzīgus upura mēģinājumus pārspīlēt vaimanas, tādējādi mēģinot viņus iežēlināt, kā arī to, ka tā ir ērti lietojama ārpus pils sienām, brīvā dabā parkā, kā tas bieži arī tika darīts, vai arī jebkurā vienkāršā dzīvoklī vai viesnīcas istabiņā, protams, ar nosacījumu, ka tiek lietots mutes aizbāznis (tas arī tika parādīts), kas dod vaļu tikai asarām un apslāpē visus kliedzienus, ļaujot sadzirdēt vien spēcīgākos vaidus.

      Tas nekādā ziņā netiks darīts šajā vakarā, tieši pretēji – viņi vēlas dzirdēt O kliedzienus un jo ātrāk, jo labāk. Lepnums, kuru viņa centās nezaudēt, pretojoties un neizdvešot ne skaņas, drīz vien bija zudis. Viņi pat dzirdēja, kā O lūdzas, lai viņu atsien, lai viņi brītiņu rimstas, tikai vienu brītiņu. Mēģinot izbēgt no siksnu dzēlieniem, O tik neprātīgi locījās, ka teju apgriezās ap savu asi apkārt kolonnai, jo ķēde, kas viņu turēja, bija gara un, kaut arī cieši savilkta, tomēr brīvi kustējās. Tāpēc O vēders, augšstilbu priekšpuse un sāni bija gandrīz tikpat pātagas sitienu apzīmogoti kā aizmugure. Uz brīdi tik tiešām apstājušies, viņi apdomājās, lai atkal atsāktu, šoreiz ap viņas vidukli un kolonnu apsējuši virvi. Lai kārtīgi nostiprinātu, viņa tika cieši piesieta pie kolonnas, ķermenis neizbēgami nedaudz sasvērās uz vienu pusi, liekot dibenam izvirzīties uz otru pusi. Tagad sitieni vairs nenomaldījās, ja nu vienīgi apzināti. Ņemot vērā veidu, kādā mīļākais viņu šeit nogādājis, O varēja būt sapratusi, ka, lūdzoties pēc apžēlošanas, viņš vistiešākajā veidā savu nežēlību divkāršotu. Tik lielu apmierinājumu viņš guva, O sitot vai liekot sist. Tas bija nepārprotams viņa varas pierādījums. Un patiesi, viņš pirmais norādīja, ka ādas pletne, kas bija likusi viņai vaidēt sākumā, atstāj daudz mazāk nospiedumu uz ķermeņa (salīdzinājumā ar tiem, kādi tika iegūti ar mērcēto slokšņu pātagu un jātnieku pātagas pirmo sitienu), ļaujot paildzināt ciešanas, kā to bija iztēlojušies. Viņš vēlējās, lai netiktu lietota neviena cita pletne, tikai šī. Tikmēr viens no četriem vīriešiem, kuram sievietēs patika tikai tas, kas viņām bija kopīgs ar vīriešiem, O pieejamās pēcpuses un tās centienu izvairīties no sitieniem (kas situāciju padarīja vēl vilinošāku) savaldzināts, pieprasīja pārtraukumu, lai to izbaudītu. Viņš pavēra abus sēžamvietas vaigus, roku pieskārieniem dedzinot, un iekļuva viņā, tiesa gan, ar grūtībām, vienlaikus norādot, ka šī piekļuve jāpadara pieejamāka. Vīrieši vienojās, ka tas ir iespējams un ka tas tiks darīts.

      Pirms jaunā sieviete – atraisīta, grīļodamās un gandrīz zaudējusi samaņu, tērpta sarkanajā apmetnī – tika nogādāta tai paredzētajā cellē, viņai lika apsēsties lielā krēslā pie kamīna, lai detalizēti izskaidrotu noteikumus, kas jāievēro, kamēr uzturēsies pilī, kā arī ikdienas dzīvē pēc tam, kad būs devusies prom (kas nenozīmēja brīvības atgūšanu). Atskanēja zvans. Abas jaunās sievietes, kas bija O sagaidījušas, atnesa drēbes, kas, uzturoties pilī, viņai būs jānēsā, kā arī atpazīšanas zīmes, lai tie, kas ir bijuši pils saimnieki pirms viņas ierašanās, un tie, kas tādi būs pēc viņas aiziešanas, varētu viņu atpazīt. Tērps līdzinājās abu sieviešu tērpiem: virs no vaļa kaula izgatavotās korsetes, cieši savilktas viduklī, un virs cietinātiem lina apakšsvārkiem bija gara kleita ar kuplu svārku daļu un dziļu izgriezumu, kas tik tikko nosedza ciešās korsetes paceltās krūtis, ko tikai nedaudz aizklāja mežģīnes. Balti apakšsvārki un mežģīnes, korsete un ūdenszaļa satīna kleita. Kad O bija saģērbusies un atkal nosēdināta krēslā pie kamīna, gaišajā ietērpā