Kthulhu aicinājums. H. F. Lavkrafts

hieroglifus, ne attēlu, mans tēvocis vainojis vecumu. Daudzi jautājumi viesim šķita gluži nevietā, īpaši tie, kas tika uzdoti ar mērķi saistīt viņa stāstījumu ar dīvainām sektām vai biedrībām, un Vilkokss nespēja saprast, kāpēc tēvocis tik uzstājīgi solās klusēt apmaiņā pret atzīšanos, ka viņš ir kādas mistiskas vai pagāniskas reliģiskās organizācijas biedrs. Kad profesors Endžels bija pārliecinājies, ka skulptors tik tiešām nezina neko par sektām vai mistisku zināšanu sistēmām, viņš pieprasīja, lai viesis arī turpmāk ziņotu par saviem sapņiem. Šis lūgums nesa regulārus augļus, jo pēc pirmās sarunas manuskriptā atrodamas ziņas par jaunekļa ikdienas apciemojumiem, kuru laikā viņš dalījās ar šokējošiem naksnīgo tēlu fragmentiem, kuros vienmēr parādījās šaušalīga ainava ar tumšiem, pilošiem akmeņiem un skanēja pazemes balss vai būtnes monotonie, mīklainie kliedzieni, ko nebija iespējams saukt citādi kā par nesakarīgu buldurēšanu. Visbiežāk atkārtojās divas skaņas, kas manuskriptā atainotas ar sekojošiem burtiem “Kthulhu” un “R’lje”.

      23. martā manuskripts turpinājās, Vilkokss nebija ieradies, un pēc apjautāšanās viņa miteklī atklājās, ka viņš sasirdzis ar visai dīvainu drudzi un aizvests uz vecāku mājām Votermenstrītā. Naktī viņa kliedzieni bija pamodinājuši vairākus tajā pašā ēkā dzīvojošus māksliniekus, un pēc tam viņš pārmaiņus te ieslīdzis bezsamaņā, te delīrijā. Tēvocis nekavējoties telefonēja ģimenei un kopš tā brīža vērīgi sekoja notikumiem. Viņš regulāri apciemoja jaunekļa ārstējošā ārsta daktera Tobija praksi Teijerstrītā. Skulptora drudža pārņemtais prāts, kā noprotams, kavējās pie dīvainām lietām, un ārsts, runādams par tām, ik pa brīdim nodrebinājās. Vīzijās atkārtojās ne tikai agrākie sapņi, bet figurēja arī gigantisks, “vairākas jūdzes” garš radījums, kurš kaut kur gāja vai slāja. Sirdzējs ne reizi pilnībā neaprakstīja šo subjektu, bet saraustītie vārdi, ko atkārtoja dakteris Tobijs, pārliecināja profesoru, ka tas ir tas pats vārdā nenosauktais briesmonis, ko jauneklis bija centies atainot savā sapņu skulptūrā. Subjekta pieminēšana, dakteris piebilda, nemainīgi vēstīja, ka pacients drīz ieslīgs letarģijā. Ķermeņa temperatūra dīvainā kārtā īpaši nepārsniedza normālo, tomēr pacienta stāvoklis kopumā drīzāk liecināja par drudzi nekā garīgu kaiti.

      2. aprīlī apmēram trijos pēcpusdienā Vilkoksa dīvainā liga pēkšņi pārgāja. Viņš pietrūkās gultā sēdus, ļoti izbrīnīts, ka atrodas savu vecāku mājās, un viņam nebija ne jausmas, kas kopš 22. marta vakara ar viņu noticis sapņos vai īstenībā. Ārsts atzina viņu par veselu, un pēc trim dienām jauneklis atgriezās savā miteklī, bet profesoram Endželam vairs nespēja būt noderīgs. Līdz ar atlabšanu visas atmiņas par dīvainajiem sapņiem bija izgaisušas, un nedēļas garumā klausījies bezjēdzīgus un nebūtiskus visparastāko vīziju izklāstus, mans tēvocis pārstāja pierakstīt Vilkoksa nakts izraisītās domas. Te manuskripta pirmā daļa beidzās, bet atsauces uz atsevišķām saraustītām piezīmēm deva man daudz vielas pārdomām – patiesībā tik daudz, ka tikai iedzimtā skepse, kas tolaik bija manas filosofiskās pārliecības pamats, mudināja mani neuzticēties māksliniekam. Minētajās piezīmēs bija izklāstīti vairāku citu cilvēku sapņi tajā pašā laikā, kad dīvainās vīzijas bija apciemojušas jauno Vilkoksu. Šķiet, mans tēvocis bija steigšus uzsācis plašu izmeklēšanu, aptaujājot gandrīz visus savus draugus, ar kuriem varēja runāt, neradot aizdomas; viņš lūdza atcerēties sapņus konkrētajās, viņu interesējošajās naktīs. Šķiet, šis lūgums tika uztverts ar dalītām jūtām, taču bez šaubām guva lielāku atsaucību, nekā gadījumā, ja jautātājs būtu parasts cilvēks, kura rīcībā nav sekretāres. Oriģinālā korespondence nav saglabājusies, taču piezīmēs atrodams pamatīgs un ļoti nozīmīgs kopsavilkums. Jaunanglijas tradicionālās “zemes sāls” – parasto iedzīvotāju un uzņēmēju – aptauja neuzrādīja gandrīz nekādus rezultātus, lai gan atsevišķos gadījumos atklājās satraucošas, bet bezveidīgas nakts vīzijas, un vienmēr tas noticis starp 23. martu un 2. aprīlī – tieši tad, kad jaunais Vilkokss mocījās delīrijā. Uz zinātņu vīriem šī liga bija atstājusi mazāku iespaidu, lai gan četros gadījumos neskaidri aprakstīti garāmslīdoši dīvainu ainavu tēli, un vienā gadījumā sapnī figurē anomāla būtne.

      Izrādījās, ka visnoderīgākās atbildes varēja sniegt mākslinieki un dzejnieki, un es zinu, ka izceltos panika, ja viņiem būtu radusies iespēja salīdzināt savu pieredzi. Tomēr manā rīcībā nebija oriģinālo vēstuļu, tāpēc man bija aizdomas, ka tajās uzdoti uzvedinoši jautājumi vai sarakste tikusi rediģēta par labu vēlamajam rezultātam. Tāpēc man aizvien šķita, ka Vilkokss, zinādams kādu informāciju tēvocis savācis, nelietīgi izmantoja sirmā zinātnieka labvēlību. Estētu atbildes zīmēja satraucošu ainu. № 28. februāra līdz 2. aprīlim lielu daļu aptaujāto bija apciemojuši ārkārtīgi dīvaini sapņi, kuru intensitāte ievērojami pieauga tieši skulptora delīrija laikā. Vairāk nekā ceturtā daļa no tiem, kas ziņoja par šādiem sapņiem, stāstīja par ainām un šķietamām skaņām, kas daudz neatšķīrās no Vilkoksa aprakstītajām, un daži sapņotāji atzinās bailēs no gigantiska bezvārda radījuma, kas parādījies pašās beigās. Viens gadījums, kas izcelts īpaši, bija ļoti skumjš. Subjekts, plaši pazīstams arhitekts ar noslieci uz teozofiju un okultismu, sajucis prātā tajā pašā dienā, kad lēkme piemeklēja jauno Vilkoksu, un izdzisis pēc dažiem mēnešiem, līdz tam bez apstājas kliegdams, lai viņu glābj no kaut kāda elles izdzimuma. Ja tēvocis savās piezīmēs būtu minējis subjektu vārdus, nevis tikai kārtas numurus, man rastos kārdinājums sākt personīgu izmeklēšanu, taču tagad man izdevās atrast tikai dažus. Tomēr visi kā viens apstiprināja piezīmēs fiksēto. Bieži esmu domājis, vai visi profesora aptaujas subjekti juta vienādu mulsumu un apjukumu. Bet labi vien ir, ka viņi tā arī nekad nesaņems skaidrojumu.

      Avīžu izgriezumi, kā jau minēju, vēstīja par panikas, mānijas un ekscentriskas uzvedības gadījumiem minētajā laika periodā. Profesors Endžels acīmredzot izmantoja preses izgriezumu apkopošanas biroja pakalpojumus, jo rakstu bija milzīgi daudz un tie savākti no visām pasaules malām. Naksnīga pašnāvība Londonā – vientuļš gulētājs ar stindzinošu kliedzienu izlēcis pa logu. Nesakarīga vēstule kāda Dienvidamerikas laikraksta redaktoram – kāds fanātiķis, pamatojoties uz redzētajām vīzijām, sludina cilvēcei drausmīgu nākotni. Ziņojumā no Kalifornijas aprakstīta teozofu kolonija, kas, ģērbusies baltās drānās, lielā barā dodas pretī “brīnišķīgam piepildījumam”, ko tā arī nesasniedz, savukārt rakstos no Indijas piesardzīgi runāts par nopietniem iezemiešu nemieriem marta beigās. Haiti pastiprinājušās vudū orģijas, un no Āfrikas nomalēm pienāk ziņas par draudīgu murmināšanu. Atsevišķas iezemiešu ciltis ap šo laiku īpaši traucē amerikāņu virsniekus Filipīnās, un naktī no 22. uz 23. martu Ņujorkas policistiem uzbrūk histērisku levantiešu bars. Arī Īrijas rietumos klīst baumas un leģendas, un gleznotājs fantasts Arduā-Bano 1926. gada pavasara mākslas salonā Parīzē izstāda zaimojošu darbu “Sapņu ainava”. Savukārt dažādi incidenti vājprātīgo patversmēs ir tik daudzskaitlīgi, ka tikai neizskaidrojamas, brīnumainas sagadīšanās dēļ ārstu brālība nav pamanījusi šīs dīvainās paralēles un metusies izdarīt maldīgus secinājumus. Kopumā dīvaina laikrakstu izgriezumu kolekcija; un es līdz pat šai dienai nespēju aptvert savu auksto racionālismu, kas mudināja mani nepievērst tiem uzmanību. Taču tolaik es biju pārliecināts, ka jaunais Vilkokss zināja par senākajiem notikumiem, jo profesors bija viņam par tiem bija izstāstījis.

      II

      INSPEKTORA LEGRASA STĀSTS

      Senākie fakti, kuru dēļ mans tēvocis piešķīra tik lielu nozīmi skulptora sapnim un bareljefam, veidoja manuskripta otro daļu. Izrādās, profesors Endžels jau reiz bija redzējis bezvārda briesmoņa velnišķās aprises, lauzījis galvu par nepazīstamajiem hieroglifiem un dzirdējis draudīgās zilbes, ko iespējams atdarināt tikai kā “Kthulhu”,