Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete

Mārtiņš.

      – Bet, kas jādara vīrietim? – tā Andulis.

      – Jāsargā sava zeme, dzimta, jākaro, un mēs to darām.

      – Rau, viņai ap kakliņu karājas krustiņš. – No luterāņiem, – Andulis nočukstēja.

      Jaunā sieviete pielika bērnu pie krūts. – Izsalkusi! Re, cik nadzīgi ēd un šmaukstina ar lūpiņām. Žēl, ka nav mums kāda putriņa.

      Šitik lielai māte varbūt deva mannā.

      – Viņa no labpatikas pat tusnī, – Mārtiņš smaidīja ūsās.

      Vīri sakautrējās un aizgriezās.

      – Mēs iesim, ja?

      – Ejiet, ejiet! – vecākā teica. – Mums te savas darīšanas. Vai ne, mazā? – Viņa tai priecīgi uzsmaidīja.

      Tiklīdz vīri pagriezās, lai ietu savās gaitās, tā sievietes viņus atkal uzrunāja: – Bet vārds? Kāds būs meitenei vārds?

      Eņģelis noliecās pie sievietes auss un kaut ko pačukstēja.

      – Es zinu. Viņu sauks Elizabeta! – vecākā sieviete uzgavilēja. – Manu mirušo māsiņu arī sauca Elizabeta. Viņa aizgāja, kad vēl bija maza.

      – Elizabeta – Beta? – Beta, tā sauca arī manu meitiņu. – Mārtiņa seja atdzīvojās. – Tad jau es būšu krusttēvs. – Klātesošie priecīgi viņam uzsmaidīja. Beta sekoja katrai pieaugušo acu kustībai.

      Šķiet, ka jaunā sieviete visvairāk saistīja viņas uzmanību.

      – Ak tu nabaga drostaliņa, – viņa teica un piekļāva bērnu pie krūtīm. Pārējie saklausīja viņas balsī asaras, nepiepildītas ilgas un atmiņas.

      – Tu viņai patīc. – Vecākā cieši ieskatījās sievietes acīs. – Mums būs viņa jāņem, kamēr tu abas meitenes barosi, būs labi abām. – Sieviete saprata, ka tas nebūs ilgi. Tomēr…

      – Žēl, ka mums nav nekā, lai uzdzertu par mazās Betas un Sofijas veselību, – ierunājās vecākā.

      – Pēteri, – sieviete baltajā lakatiņā uzrunāja sēdošo vīru, – pastiepies! Tur aiz sola kaut kam jābūt.

      Vīrietis uzmanīgi pastiepa roku.

      – Ko es teicu? – viņa pasmējās. – Tur būs arī krūzītes.

      Vīrs atzinīgi paskatījās uz sievieti.

      – Tu man neteici pat nevienu vārdiņu, ka tev ir kaut kas vērtīgs.

      – Tas tev ir vērtīgs, bet ne man. – Jaunā nosarka. – Es tāpat nedrīkstu neko tādu.

      Vīri piepildīja traukus ar pašdarināto dziru.

      – Par Betu! Par Sofiju! Lai Dievs un Sargeņģeļi viņām vienmēr stāv klāt! – Viņi pacēla krūzes.

      – Redzi, arī par tevi viņi dzēra, – Beta čukstēja, – par tevi arī.

      – Lai Dievs visiem stāv klāt!

      Nepārtrauktais karš bija aiz sevis atstājis tukšumu. Varēja noiet garu ceļa gabalu pa mežiem un purviem un neatrast nevienu cilvēku. Baznīcas bija sagrautas. Dievs bija aizmirsies. Dzīvie domāja, ka viņiem ir paveicies, ja atkal ieraudzīja savējos. Vismaz viņi, tie, kas bija palikuši dzīvi, bija mierinājums sievām, bērniem. Sliktāk bija, ja vīri no kaujas lauka atgriezās sakropļoti. Nebija vairs, kas ar, sēj un maizi gādā. Paši kopjami, paši nasta, kas bija jāvelk dzīvajiem. Tāpēc daudzi vēlāk atrada ceļu uz krogiem, kur nodzēra pēdējo, kas vēl bija. Citi sabēga mežos. Kad cilvēku ķērēji – smeršņiki – tādus noķēra un ieslodzīja pagrabos, kur pēc spīdzināšanas un sakropļošanas viņus gaidīja nāve. Tā jau bija atpestīšana. Asiņainās muguras, sāļas asaras un vaidi, padomju klaušas un klausības, darbs piemājas lauciņos salieca dzīvo ļaužu plecus, kurus iztaisnot neviens vairs nespēja. Bērni skraidīja pusbadā aiz kolhozu zosīm, liellopiem un cūku pulka. Viņi agri kļuva pieauguši. Palīdzot vecākiem izpildīt normas, viņi izauga. Tiklīdz paaugās, tā arī viņiem bija jāiet kolhozu klaušās. Pases viņiem nebija, tāpēc ceļš uz augstām skolām bija slēgts. Tikai retais, izprasot priekšsēdētājam pasi, aizbrauca, lai mācītos. Citus paņēma krievos, un viņi neatgriezās dzimtajā pusē. Palikušie bērni bija vāji, izstīdzējuši, bez apaviem un siltuma ziemā. Viņi mira kā mušas. Cits pēc cita. Gan no pusbada, gan ievazātās tuberkulozes. Ļaudis stāstīja, ka padomju ārsti speciāli potē bērnus, lai tie ātrāk mirtu. Tā T. ciemā no katriem desmit bērniem nomira četri. Kādā ģimenē, kurā auga dvīnītes, pēc šo “speciālistu” apmeklējuma viena no māsiņām drīz vien nomira. Bet otra ilgi cīnījās ar slimību. Un tomēr to pārvarēja.

      – Mežoņi! – Mārtiņš nočukstēja.

      Laikam jau kritušajiem bija labāk. Viņu acis gan ir smilšu aizbērtas, taču viņu dvēselēm, no debess augstumiem raugoties uz iepriekšējo dzīvi, šķiet, ka atrodas paradīzē, kur laiks un mūžība elpo vienā ritmā. Tur nav kungu, nav karu. Tur bija iestājies miers un mīlestība, kas elpo vienā ritmā ar zvaigznēm.

      PĒC TRIM GADIEM

      Laiks tecēja kā strautiņš, kas, izspraucies no zemes, skaļi pieteica savu esību.

      Bija aiztecējuši trīs gadi. Tovasar valdīja sutīgs bula laiks. Pat zāle, pieplakusi pie zemes, meklēja dzestrumu. Bāli zilās debesis spieda pie zemes cilvēkus, lopiņus. Pat pie būdas piesietais suns, izkārpījis tur augošās nātres, atlaidās vēsajā bedrē. Viņš gulēja un, mēli izkāris, smagi elpoja. Nekas neliecināja, ka drīz būs lietus. Vienīgi bites zumēja. Tās čakli vāca medu un priecājās par ziediem dārzos un pļavās. Vienīgi pamalē virs meža rādījās tāda kā pelēcīga strīpiņa, liekot domāt, ka vakarā līs. Vīri un sievas, paņēmuši dakšas un grābekļus, steidzās savākt nopļauto sienu un salikt zārdos. “Jāpasteidzas, citādi viss darbs vējā,” ikviens domāja.

      Jā, pievakarē uznāca spēcīgs vējš, kas visas debesis pārklāja ar melnu lakatu. Lieli, balti krusas graudi kapāja ziedus. Dažs krusas grauds bija pat palielas olas lielumā. Tās sitās mājas logu rūtīs. Šķita, ka viss sabirs un sašķīdīs.

      – Beta, Beta! Ū-ū! – kāda sievietes balss aiz bērziem ūjināja. – Kur tu esi, meitiņ? – viņa sauca.

      – Es te, vecmāmiņ, – maza, netīra, sapinkojusies, gaišmataina meitenīte atsaucās no meldrāja pie pirts.

      – Ko tu tur dari šitādā laikā pie tā dīķa? Vēl noslīksi, – rādamās viņai tuvojās paveca sieva. – Tā var iekrist ūdenī. Kur ir zosis?

      – Zosis ir tur. – Meitene rādīja krūmu virzienā. – Ļaunais vanags tur viņām neuzbruks. Es to zinu.

      – Labi, labi, meitiņ. Tu taču esi galīgi slapja. Skrien uz māju! Es pati tās aizdzīšu uz kūti. Bet steidzīgi! Tevi tur gaida. – Aiz kalmēm parādījās vēl viena dūšīga sieva strīpainos brunčos, baltā blūzē un basām, dubļainām kājām. Tā ir vecā tantiņa Anna, kuru pirms pāris gadiem kara vējš bija atpūtis uz tēvu dzimteni. Dzimteni, kuru viņa kā pa miglu atcerējās no tiem laikiem, kad pati vēl bija sprigans skuķēns.

      – Cik reizes man un saimniecei jāsaka, ka pie dīķa nav jālien! – Viņa viegli uzpliķēja pa meitenes dupsi. – Pagaidi, es tevi mazliet notīrīšu. Saslapinājusi plaukstu dīķī, viņa nomazgāja mazās muti un degunu. Tad noslaucīja rokas savā priekšautā. – Re, kā piekusu. Mazliet apsēdīšos, tad arī iešu. – Bet, tu, mazo dadzīti, tagad skrien