Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete

Jā, starp zvirbuļiem un kaķiem nekad nav miera. Beta izpēta, ka nelielais placis ir cieši noslēgts ar dēļiem. Ciet ir arī durvis, kas ved uz trokšņainu ielu. Tur gan viņa neies, jo meitenei ir bail ne tikai no mašīnām. Viņa tur var arī pazust.

      Beta iekāpj smilšu kastē. Nu gan var darboties. Meitene salasa kociņus. Tur būs mežs. Tad saplūc zālīti un iestāda smiltīs. Viņa skatās apkārt. Vajadzētu ūdeni. Kur lai to dabū? Tad viņas galviņā iešaujas viena prātīga doma. Re, pie mājas stūra nolikta vanna. Tur noteikti būs meklētais lietusūdens. Tādā esot ļoti labi mazgāt galvu. Tā reiz teica vecā tantiņa Anna. Tad mati paliekot mīksti. Taču nav neviena trauciņa.

      – Pagaidiet, puķītes! Es tūlīt! – Viņa kāpj uz istabu, kas atrodas jumta istabiņā. Tā kāpšana gan pagrūta, jo kājas vēl mazas. Kad viņa atgriežas, pagalms pilns ar bērniem. Uz soliņa apsēdušās sievas un uzrauga savējos. Beta sarāvusies apsēžas uz lievenīša. Viņa redz, ka viņas puķu dārzs ir samīdīts, bet puikas kastes vienā stūrī taisa ceļu. Meitenes stāda jaunas puķes. Pagalmā parādās citi zēni. Viņi, aizņemti ar savām darīšanām, meiteni nepamana. Kāds zēns, noķēris vaboli, pēta.

      – Roli! – viņš sauc, – re, ko es atradu! – Arī pārējie pievērš uzmanību vabolei. Tas jau ir interesanti.

      – Paskatieties, viņai ir daudz kājiņas.

      – Cik daudz? – kāda meitene noprasa.

      – Daudz… – zēns atbild, jo vēl neprot skaitīt.

      Beta nolemj palīdzēt. Viņa ir iemācījusies skaitīt līdz desmit, tāpēc klusām pieiet pie bariņa un vēro vaboli.

      – Vabolītei ir sešas kājiņas! – Meitene sasit netīrās plaukstas.

      Bērni ar zināmu cieņu steidz aplūkot nezināmo pienācēju.

      – Tu no kurienes?

      – Es tur dzīvoju. – Beta rāda uz durvīm.

      – Tur? – kāds zēns pārjautā.

      – Jā, es un mamma.

      – Tā tur esot baigā… – zēns vēl grib ko teikt, bet viena no sēdošajām tantēm viņu asi pārtrauc. – Artur, cik reizes tev var teikt, ka tev ne par vienu nekas nav jāsaka!

      Tad viņa pieliecas pie kaimiņienes un čukst: – Vecā Almas tante, kas dzīvo turpat augšā, man daudz ir stāstījusi par mazo meitenīti, kas dzīvo viņai pretī. Vienmēr ieslēgta. Vienmēr viena.

      – Ak, Dieviņ, tētiņ! Kāpēc māte neko nedara?

      – Viņa ir liela sieva partijas komitejā. Tāpēc viņai nav laika bērnam. Strādā no rīta līdz vakaram. Braukā pa kolhoziem. Tu atceries, ka pēc tās lielās izvešanas, – viņa apskatās apkārt un pieliecas pie blakus sēdētājas auss, lai neviens nedzird, – nav kam tur strādāt. Tagad sabraukuši visādi vazaņķi ar savu bērnu varzu no varen plašās. Ieņēmuši izsūtīto mājas un dzer vienā dzeršanā. Arī pati esot no Krievijas.

      – Vai manu vai! – otra ievaidas.

      – Bet bērns? Vai tas ir viņas bērns? Tad jau būs krievulēns.

      – Viņu tā mātīte paņēmusi no bērnunama. Runājot latviski – tā teica Almas tante.

      – Mūsējais, – pirmā sieva apmierināti nosecina un vērīgi noskatās uz bērnu.

      – Bet izaugs par komunistēnu, – teic otrā.

      – Gan jau laiks rādīs. Var jau būt, ka ne. Artur, bērni, iepazīstieties ar meiteni! – Bērni sarosās. Pienāk tuvāk un skatās uz meiteni kā brīnumā. Viens no zēniem saka: – Mani sauc Arturs.

      – Kā sauc tevi? – viņš noprasa.

      – Beta, – meitene atdzīvojas. Kāds grib ar viņu runāt.

      – Arturs. Spēlēsimies kopā! – Var redzēt, ka pieradis komandēt pārējos bērnus.

      Bērni pievienojas Betai smilšu kastē. Laiks paiet nemanot. Pēdējie saules stari vēl iespīd mazajā pagalmā.

      Mammas un omas sauc bērnus mājās. Bērni cits pēc cita pazūd. Tikai Betu neviens negaida, neviens nesauc. Viņa var spēlēties viena līdz tumsai. Meitenei negribas iet augšā. Viņa apsēžas uz sola, kur bija sēdējušas tantes, un skatās gaišajos logos. Tur noteikti ir labi un silti. Arī Betai gribētos būt siltumā, bet viņai jāgaida mamma. Nokārtu galvu, nogurusi viņa gaida, līdz iesnaužas. Mēness nolūkojas bērnā un lēnām aiziet aiz kāda mākoņa. Vienīgi kāda spoža zvaigzne šūpojas un aicina mazo pie sevis. Bet meitene nedzird. Viņa sarāvusies guļ uz soliņa dzestrajā gaisā un kaut ko sapņo.

      Pēc laba laiciņa kāda maiga rokas pieskaras plecam un silta balss aicina pie sevis. Meitene atver acis. Beta viņu pazīst. Tā ir sieviete, kas sēdēja uz soliņa. Artura vecmāmiņa.

      – Nāc, bērniņ, paēdīsi un, – ja mamma vēl nebūs, varēsi pie mums pagulēt. – Viņa paņem meiteni aiz rociņas un ved pie sevis. “Kā tāds pamests kaķēns,” viņa domā. “Pasargā, Dievs, no tāda likteņa.”

      Kad viņas ieiet virtuvē, pie galda jau sēž vesels pulciņš ēdāju. Beta trīc. Viņa ir nosalusi. Sieviete uzliek Betai uz pleciem siltu lakatu, lai viņa ātrāk atsiltu. Bērni izbrīnīti skatās uz meiteni. Viņiem mazās ir žēl. Arī Arturs tur sēž. Arī viņa sirsniņā kaut kas sakustas.

      – Beta, sēdies man blakus! Paēdīsi!

      Tante apsēdina meiteni pie galda un priekšā noliek lielu baltu šķīvi. Parasti mājās Beta ēd no metāla bļodiņas. Ielējusi zupu, tante pasniedz meitenei maizi. Zupa ir smaržīga un karsta. Tajā ir pupiņas, kartupelīši, burkāniņi. Meitene zvejo ar karoti šos gardumus un labsajūtā kā runcis nolaizās.

      – Meitiņ, ēd arī šķidrumiņu klāt. Tas ir buljoniņš, – tante saka, – ātrāk sasilsi!

      – Jā? – Beta laimīgi smaida, piekož maizīti un, kad beidzot viņa ir paēdusi, saka tantei: – Paldies!

      – Laba meitene! – tante uzslavē. – Betiņ, es iziešu ārā un apskatīšos, vai tava mamma nav atnākusi no darbiņa. – Pēc brīža viņa norūpējusies atgriežas. Meitenes galva liecas arvien zemāk un zemāk, līdz sasniedz galdu.

      – Nav, vēl nav. Betiņ, meitiņ, es tevi izguldināšu pie mums. Pabiezi jau mums te ir, bet vietiņas pietiks visiem. – To pārējo Beta vairs nedzird. Pilnais puncis un nogurums aizslēdz acis gluži kā atslēgas durvis. Meitene atkal redz sapni – sapni par Eņģeli, kurš līdzīgi tauriņam lidinās virs galvas.

      – Beta! Vai mani dzirdi? Kā tev šodien gāja?

      – Ai, manu Eņģelīti, ja tu zinātu, kādu garšīgu zupu es ēdu! – meitene murmina. – Garšīgu, garšīgu. – Es to nekad neaizmirsīšu. Tā smaržoja kā, kā… nevaru pateikt. Bet ļoti smaržoja.

      – Jā, pasaulē tomēr ir arī labi cilvēki, kas neaizmirst pabarot svešu bērnu. Es zinu, meitiņ, ka tu to atcerēsies visu mūžu.

      – Jā, manu Eņģeli. To smaržu un garšu. Visu mūžu. Bet kas ir mūžs?

      – Mūžs? – Mūžs ir tavs laiks, Beta, – Eņģelis atbildēja.

      – Vai vecai tantiņai arī ir mūžs?

      – Jā, mazā. Bet viņa jau ir nodzīvojusi garu mūžu.

      – Bet es?

      – Tavs mūžs ir tikai sākumā. Tu augsi un uzplauksi kā roze.

      – Patiešām?

      – Tici,