Mēnessgaisma atvarā. Nora Robertsa

Frenkss, jo viņa kopā ar Džo junioru mācījās skolā. Šerifam bija plati pleci, robusts augums, barga seja un spēcīgs kakls. Ik reizi, kad viņu ieraudzīja, Neiomija iedomājās par buldogu.

      Šerifs apsēdās meitenei pretī.

      – Kā tev klājas, Neiomij?

      Balss skanēja kā grants čirkstēšana uz ceļa.

      – Es nezinu. Hmm… labi, ser.

      – Protams, tev ir bijusi smaga nakts. Un arī diena nav bijusi labāka. Vai tu saproti, kas te tagad notiek?

      – Jā, ser. Mans tētis nodarīja pāri Ešlijai. Viņš bija piesējis viņu tajā pagrabā pie nodegušās mājas mežā. Viņš nodarīja patiešām lielas sāpes un ir darījis ļaunu arī citiem cilvēkiem. Pagrabā bija to sieviešu fotogrāfijas. Es nezinu, kālab viņš to visu darīja. Es nezinu, kāpēc vispār kāds varētu darīt kaut ko tādu.

      – Vai kaut kad agrāk tu jau esi bijusi tajā pagrabā? Pirms šās nakts?

      – Es nemaz nezināju, ka tāds pagrabs tur atrodas. Mums nav atļauts iet tik tālu mežā. Tikai līdz strautam – un arī vienīgi tad, ja esam palūguši atļauju.

      – Un kas pamudināja tevi turp doties pagājušajā naktī?

      – Es… Es pamodos, jo bija ļoti karsts. Sēdēju pie savas istabas loga un ieraudzīju, ka tētis kaut kur dodas. Iedomājos, ka viņš varbūt iet uz strautu atvēsināties… un arī man gribējās turp aiziet. Paņēmu savu lukturīti, apāvu kājas un izlavījos no mājām. To es nedrīkstēju darīt, jo man tas nebija atļauts.

      – Nekas, nekas. Tātad tu viņam sekoji?

      – Man ienāca prātā, ka varbūt viņam tas liksies jautri. Es vispirms būtu paskatījusies, vai tā patiešām ir, un tikai tad parādītos viņam. Tomēr tēvs negāja uz strautu, un man gribējās uzzināt, kurp viņš iet. Kad pamanīju vecās mājas vietu un pagrabu, es iedomājos, ka viņš tur varbūt liek kopā divriteni, ko man dāvinās dzimšanas dienā.

      – Vai tev šodien ir dzimšanas diena, mīlulīt?

      – Tā būs pirmdien. Un es biju lūgusi divriteni. Tāpēc es gaidīju… Es grasījos tikai mazliet paskatīties… Es noslēpos un gaidīju, kamēr viņš iznāca ārā, bet…

      – Kas notika?

      Kādu mirkli Neiomija iedomājās, ka būtu vieglāk, ja viņa atkal noģībtu, atkal it kā aizpeldētu kaut kur tālu projām. Taču šerifa acīs bija lasāms maigums un pacietība. Pat tad, ja viņa atkal aizpeldētu nebūtībā, viņa skatiens nemainīgi paliktu tāds pats.

      Turklāt Neiomija juta, ka viņai tas viss kādam ir jāizstāsta.

      – Tētis neizskatījās tāds kā parasti, šerif. Ser. Iznācis no turienes, viņš neizskatījās kā parasti, un tas mani sabiedēja. Tomēr es sagaidīju, līdz viņš aiziet projām, jo man gribējās paskatīties, kas lejā ir.

      – Cik ilgi tu gaidīji?

      – Es nezinu. Man likās, ka ļoti ilgi. – Meitenes vaigi mazliet pietvīka. Viņa negrasījās šerifam stāstīt, ka gājusi mežā nokārtoties. Tas bija pārāk privāti. – Uz durvīm bija smaga bulta, un man nācās kārtīgi papūlēties, lai to dabūtu vaļā. Kad durvis atvērās, es lejā saklausīju kaut ko līdzīgu smilkstēšanai. Un man ienāca prātā, ka varbūt tas ir kucēns. Mums mājās neļāva turēt nekādus dzīvnieciņus, taču man ienāca prātā, ka tomēr varbūt… Un tad es ieraudzīju Ešliju.

      – Mīļā, ko tieši tu ieraudzīji? Tas ir smagi, tomēr tu ļoti palīdzētu, ja varētu man pastāstīt precīzi.

      Un Neiomija izstāstīja šerifam, ko bija redzējusi. Viņa malkoja kokakolu un stāstīja, neņemot vērā to, ka vēderā savilkās smags kamols un augums drebēja no atgriešanās briesmīgajā pārdzīvojumā.

      Šerifs uzdeva vēl jautājumus, un meitene atbildēja, cik labi vien spēdama. Kad iztaujāšana bija beigusies, šerifs papliķēja pa Neiomijas roku.

      – Tu esi patiešām braša meitene un visu izdarīji ļoti labi. Es tagad atvedīšu tavu mammu.

      – Vai viņa ir šeit? – Jā, viņa ir šeit.

      – Un Meisons?

      – Viņu pieskata misis Hafmena. Viņš un rotaļājas ar Džeriju.

      – Tas ir jauki. Viņam patīk rotaļāties ar Džeriju. Šerif Frenks, vai manai mammai viss ir labi?

      Viņa skatiens mazliet mainījās, acīm pārslīdēja tāda kā ēna. – Arī viņai ir bijusi grūta diena. – To pateicis, šerifs kādu mirkli klusēja. – Tu esi stipra meitene, Neiomij.

      – Es nemaz tik stipra nejūtos. Man kļuva slikti, un es noģību.

      – Tici man, mīļumiņ, es esmu likuma kalps. – Viņš nedaudz pasmaidīja. – Tu esi stipra meitene. Un tāpēc es tev grasos pastāstīt, kā viss būs. Nāks vēl citi cilvēki, kuri vēlēsies uzdot tev jautājumus. No FIB. Vai tu zini, kas tas ir?

      – Jā, ser. Apmēram zinu.

      – Viņi tevi iztaujās. Un būs arī reportieri, kuri vēlēsies ar tevi parunāt. Tev vajadzēs runāt ar FIB ļaudīm, taču ar reportieriem tu runāt nedrīkstēsi. Ne ar vienu no viņiem. – Šerifs mazliet paslēja uz augšu vienu gurnu un no bikšu kabatas izņēma vizītkarti. – Te būs mans telefona numurs. Otrā pusē es uzrakstīju arī savu mājas telefona numuru. Tu man vari zvanīt jebkurā laikā. Nav svarīgi, kāda tobrīd būs diennakts stunda. Ja tev ir nepieciešams ar mani runāt, tu man zvani. Sarunāts?

      – Jā, ser.

      – Tagad noliec to kaut kur drošā vietā. Es iešu sameklēt tavu mammu un atvedīšu viņu šurp.

      – Šerif Frenks?

      Viņš apstājās pie durvīm, pagriezās un palūkojās uz Neiomiju. – Jā, mīļā?

      – Vai manam tētim būs jāiet cietumā?

      – Jā, mīļā.

      – Vai viņš par to zina?

      – Domāju, ka zina gan.

      Neiomijas skatiens pievērsās kokakolai, un viņa pamāja ar galvu. – Labi.

      ”Tētis dosies uz cietumu. Kā gan es tagad varēšu iet uz skolu, uz baznīcu vai uz tirgu kopā ar mammu? Šis jau ir ļaunāk nekā tad, kad Kerijas Poteres tēti ielika cietumā uz diviem mēnešiem par to, ka viņš bija ar kādu sakāvies spēļu zālē. Pat ļaunāk par to, ka Bastera Krevita tēvocis tika cietumā par narkotiku tirgošanu. Jau pēc nedēļas es sākšu mācīties septītajā klasē, un pilnīgi visi zinās par to, kas atgadījies. Kā gan es varēšu…”

      Tad atvērās durvis. Bija atnākusi Neiomijas mamma.

      Viņa izskatījās pavisam vārga, it kā būtu sirgusi jau dienām ilgi un tik nopietni, ka slimība būtu izsūkusi viņai teju visu dzīvību. Mamma likās tievāka nekā vakarā, kad Neiomija viņu bija redzējusi pirms gulētiešanas. Viņas acis bija ļoti sasarkušas, tajās joprojām mirdzēja asaras, bet plaksti bija pietūkuši, smagi. Mati izskatījās gaužām izspūruši, it kā vispār nebūtu ķemmi redzējuši, bet mugurā viņai bija tā platā, stipri izbalējusī sārtā kleita, kuru viņa parasti uzģērba, kad devās strādāt dārzā.

      Neiomija piecēlās, viņai trīcēja kājas. Šajā brīdī gribējās gluži vienkārši piekļaut seju pie mammas krūtīm, rast mierinājumu, uzklausīt kādus solījumus un izlikties, ka tiem tic.

      Taču pār mammas vaigiem lija asaras, viņa šņukstēdama noslīga turpat uz grīdas un aizklāja seju ar rokām.

      Tad nu meita piegāja pie mammas,