Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija

citai, nemaz nešķita īpaši patīkama.

      Elena palīdzēja Patrikam pārvilkt naktskreklu viņai pār galvu.

      Interesanti, ko šobrīd darīja Saskija? Kur viņa bija devusies vakar, kad krustojumā atpalika no viņiem? Vai viņa bija atgriezusies mājās un pārskatījusi vecas fotogrāfijas, kurās bija redzama kopā ar Patriku? Vai viņa bija raudājusi?

      Vai Elena bija vainojama citas sievietes sāpēs? Vai vajadzētu atdot Patriku viņai? Protams, ka Elena nemaz negrasījās to darīt. Viņš negribēja Saskiju. Viņš gribēja Elenu.

      Pasaulē tā notika. Attiecības izbeidzās. Ja tā nenotiktu, viņa vēl aizvien būtu kopā ar to puisi no treileru parka, kura elpa oda pēc alus.

      Džūlijai bija taisnība. Saskijai vajadzēja uzvesties kā pieaugušai sievietei un dzīvot tālāk.

      Bet vai Saskijas nevēlēšanās padoties savā ziņā nebija cēla? Viņa bija zaudējusi prātu no kaislības. Elena nekad neļāva sev kaisles iespaidā izdarīt kaut ko neprātīgu.

      – Par ko tu domā?

      Patriks bija atbalstījies uz elkoņa, lūkojās lejup uz viņu un smaidīja. Viņš atglauda matus no viņas pieres.

      – Par Saskiju, – viņa godīgi un neapdomīgi atteica.

      Patriks atrāvās.

      – Es nekad netikšu vaļā no tās sievietes, vai ne?

      – Piedod, – Elena sacīja. Viņa mēģināja no jauna pievilkt Patriku sev klāt, taču viņš bija sakniebis lūpas un un izskatījās pēc saīguša skolotāja, kuram beidzot visi bija līdz kaklam.

      Viņš izgrūda:

      – Tagad tā maita ir gultā kopā ar mums.

      Viņš izkāpa no gultas, iegāja vannas istabā un nevajadzīgi stipri aizcirta durvis.

      Elena atlaidās uz spilvena un sāka nekustīgi raudzīties augšup uz lēni virpuļojošo griestu ventilatoru. (Apkārt, apkārt un apkārt. Viņa to iegaumēja kā noderīgu hipnotizēšanas tēlu. "Iztēlojieties, ka vērojat griestu ventilatoru.")

      Nu, paskaties, Saskija. Tu mums izjauci seksu. Tevis dēļ viņš uz mani dusmojas.

      Ikreiz, būdama kopā ar Patriku, Elena kādā sava prāta nostūrī iztēlojās, kā Saskija reaģētu, ja to visu redzētu. Elena jutās tā, it kā uzstātos vienam vienīgam skatītājam pati savā televīzijas realitātes šovā. Ja Patriks zinātu, cik daudz laika viņa atvēlēja domām par Saskiju, viņš pamatīgi saniknotos.

      Aiz loga smieklos murmulēja kukaburras.

      Ja uz kādu pietiekami ilgi skatās no aizmugures, viņš šo skatienu sajūt un pagriežas atpakaļ. Viņš neredz, kurš uz viņu skatās, tomēr jūt, ka noskaņā kaut kas ir mainījies.

      Tieši tāpēc allaž esmu ticējusi: ja pietiekami ilgi un cieši domāšu par Patriku, viņš to sajutīs. Ja kāds spēj sajust skatienu otrā telpas pusē, vai tad viņam pāri dažām priekšpilsētām nevajadzētu sajust arī neviltotu emociju straumi, jūtu cunami?

      Es iztēlojos, ka manas jūtas kā blīvs mākonis paceļas pār Sidnejas ielām. Kādu dienu Patriks, stāvēdams dušā (viņam patīk ilgi mazgāties svilinoši karstā dušā, no kuras paceļas tvaiki) pie atvērta loga, pēkšņi sajutīs manu mīlestību, ieelpos manu jūtu mākoni, aizgriezīs krānu un nodomās: "Saskija."

      Un slaucīdamies viņš nodomās: "Esmu pieļāvis kļūdu."

      Un tad, vēl neapģērbies, viņš piezvanīs man. Un viss atkal būs labi.

      Cilvēki mēdz atkal saiet kopā. Tā notiek nemitīgi. Kāpēc lai tas nenotiktu arī ar mums?

      Varēja dzirdēt, ka Patriks bija atgriezis dušu.

      Elena noteikti bija viņu apbēdinājusi; viņš tik ļoti bija gaidījis šo rītu. Džeks bija pārnakšņojis pie saviem vecvecākiem, un Patriks grasījās viņu tur atstāt līdz pat dienas beigām, kad viņiem vajadzēja ierasties uz vakariņām. Viņš bija runājis par to, ka abi šorīt varēs izgulēties un gultā ēst brokastis un lasīt avīzes. Viņš pat bija nopircis radziņus. Nu viņa bija sabojājusi Patrikam šo rītu.

      Vai bija jābrīnās, ka šis nabaga cilvēks, mēģinādams pamīlēties ar Elenu, negribēja dzirdēt savas vajātājas vārdu?

      Sirdsapziņas pārmetumu nomocīta, viņa nometa segu.

      Neuzvilkusi naktskreklu, Elena izkāpa no gultas un paraustīja vannas istabas durvis. Tās bija vaļā. Dārdēja duša.

      Tvaiki bija tik biezi, ka gandrīz neko nevarēja redzēt.

      – Vai tu grasies man pievienoties? – no dušas atskanēja Patrika balss. Viņš vairs neizklausījās pēc dusmīga skolotāja.

      Viņa atvilka dušas aizkaru.

      Pēc dažām minūtēm viņa ar kājām cieši turējās ap Patrika vidukli un vairs itin nemaz nedomāja par Saskiju.

      Es brīdi paklaiņoju pa dārzu hipnotizētājas mājas priekšā. Noplūcu margrietiņu un aizspraudu to sev aiz auss; it kā es būtu no tām meitenēm, kuras zina, ka ar puķi aiz auss izskatās kaprīzas un glītas. It kā es domātu, ka šī margrietiņa spēj visu pārvērst, likt man izskatīties jaukai un aizkustinošai, it kā tas būtu tikai mazs, smieklīgs mīlas trīsstūris, it kā mēs ar Elenu būtu divas meitenes, kuras ballītē cenšas piesaistīt viena un tā paša puiša uzmanību. Tad uzkāpu uz Elenas lieveņa un ieraudzīju savu atspīdumu stikla rūtī blakus mājas durvīm. Izskatījos pēc noplukušas pusmūža sievietes. Izņēmu ziedu, saspiedu to plaukstā un ļoti skaļi pieklauvēju pie durvīm, kaut gan zināju, ka viņas nav mājās. Pieklauvēju vēlreiz, nikni. Šķiet, centos kaut ko pierādīt. Es atrodos šeit!

      Tad paraustīju plecus, it kā mums būtu norunāta tikšanās un viņa būtu mani pievīlusi. Nokāpu no lieveņa un pamanīju taku, kas veda gar māju lejup uz pludmali.

      Nogāju lejā, noāvu kurpes un ar basām kājām sāku soļot pa aukstajām smiltīm.

      Iedomājieties tikai! Izejot pa mājas pagalma puses durvīm, uzreiz var nonākt pludmalē.

      Interesanti, vai Elena spēj to novērtēt? Neizskatās, ka viņa būtu īpaši sportiska. Nespēju iztēloties viņu svīstam vai elšam. Viņa droši vien sēž ar sakrustotām kājām, meditē un skandē mantras. Vai arī nodarbojas ar jogu. Sveiciens saule un visas tās stulbības.

      Pludmale bija tukša un klusa; varēja dzirdēt tikai viļņu šalkoņu un šad tad kādu kaijas ķērcienu. Vēl bija pārāk agrs, lai te parādītos skrējēji, soļotāji un pastaigā izvesti suņi. Bija paisums, un šķita, ka pērļainās debesis ir nolaidušās pavisam zemu.

      Pat neapdomājusies es izģērbos kaila, ieskrēju okeānā un paniru tieši zem viļņa.

      Ûdens bija tik satriecoši auksts, ka man aizsitās elpa. Atkal iznirusi, skaļi iekliedzos un no jauna ieniru, vēl un vēlreiz. Ikreiz zem ūdens atvēru acis un ieraudzīju smilšu virpulīšus un izplūdušus gaismas starus.

      Aizmirsti viņu. Ļauj viņam iet.

      Topi brīva no viņa.

      Šie vārdi pilnīgi skaidri atbalsojās manā prātā ikreiz, kad paniru zem ūdens, it kā nāras čukstētu vēstījumus man ausīs. Pēc tam, kad kaila soļoju pa pludmali pie savām drēbēm un agrā rīta saule maigi glāstīja man plecus, nolēmu kādā no kafejnīcām iedzert kafiju un palasīt avīzi un pēkšņi sajutu kaut ko savādu, kaut ko tādu, ko nebiju jutusi jau ilgi, un tikai pēc dažām minūtēm es sapratu, ka tā bija laime. Vienkārša, neviltota laime. Biju jau aizmirsusi, cik ļoti man patika peldēties okeānā. Nebiju to darījusi vai veselu mūžību. Nezinu, kāpēc. Patriks bija ar mieru peldēties vienīgi tad, ja valdīja svilinoša