Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija

ka viņš lepotos ar saviem panākumiem sporta zālē), parasts darbs, parasta dzīve. Neparasti bija vienīgi tas, cik omulīgi viņa bija sajutusies šī vīrieša klātbūtnē, gandrīz nekavējoties, jau dažas minūtes pēc pirmās satikšanās ar viņu tajā mulsinoši tukšajā kafejnīcā. Viņa pati bija ieteikusi šo kafejnīcu un tad šausmās atklājusi, ka tā ir gandrīz pilnīgi tukša, un pirmās tikšanās laikā viņu nervozās balsis bija šķitušas pārāk skaļas, un trim garlaicības nomocītajām pusaugu vecuma viesmīlēm nebija nekā labāka ko darīt, kā vien noklausīties viņu samāksloto sarunu. Viņi bija gaidījuši savus kapučīno, viņš bija niekojies ar cukura paciņu, virpinājis to un viegli klaudzinājis pa galdu; tad viņi bija saskatījušies un gandrīz sasmaidījušies, jo abiem bija kļuvis skaidrs, cik briesmīga bija šī situācija, un pēkšņi Elena bija sajutusi, kā no viņas ķermeņa aizplūst visa spriedze, it kā viņai kāds būtu iedevis iedarbīgu pretsāpju līdzekli. Sajūta bija tāda, it kā viņai šis vīrietis nebūtu svešs, it kā viņa to būtu pazinusi jau daudzus gadus. Ja viņa būtu ticējusi, ka pastāv iepriekšējā dzīve (un viņa šādu iespēju nenoraidīja, savā darbā viņai bija gadījies pieredzēt visu ko, viņas prāts bija plaši atvērts dažādām neparastām iespējām), nāktos atzīt, ka abi viens otru ir pazinuši jau senāk.

      Šāds pēkšņs siltums Elenu līdz šim jau vairākas reizes bija pārņēmis kādas sievietes klātbūtnē – ak, viņa bija īsta sieviešu draudzības zvaigzne –, tomēr kopā ar vīrieti viņa tā nebija jutusies vēl nekad.

      Tātad – jā, viņa gandrīz nepazina šo jauko mērnieku Patriku Skotu, tomēr šķirties no viņa būtu sāpīgi. Droši vien viņa sajustu kaut ko vairāk par sīku dzēlienu.

      Atmiņā atausa visi tie simti un varbūt pat tūkstoši atraidījumu stāstu, ko viņa gadu gaitā bija dzirdējusi no saviem klientiem. "Es viņa trīspadsmit radiem vakariņās pagatavoju trīs ēdienus, bet, kamēr mazgāju traukus, viņš paziņoja, ka mani vairs nemīl." – "Mēs pavadījām fantastisku atvaļinājumu Fidži, mājupceļā dzērām šampanieti, un viņa pēkšņi paziņoja, ka aiziet no manis! Šampanieti – it kā to vajadzētu nosvinēt!"

      Ak, šīs neslēptās sāpes, kas vēl aizvien ievilkās viņu sejās arī tad, kad viņi runāja par kaut ko tādu, kas bija noticis pirms daudziem gadiem. Bērnam, kas slēpās šajos cilvēkos, bija tik smagi izdzirdēt atraidījumu no mīļotā vai pat tikai no kāda, kurš par to vēl nebija kļuvis. Bailes tikt pamestam, atmiņas par senu aizvainojumu, mazvērtības apziņa, riebums pret sevi – neapturama emociju straume to visu no jauna uzrāva augšup.

      Elena centās novērtēt pašreizējo situāciju objektīvi, kā klienta slimības vēsturi, cerēdama, ka tādējādi izdosies visu uztvert atsvešināti. Veltīgi.

      Protams, šī panika varēja izrādīties pilnīgi nevajadzīga. Varbūt Patriks nemaz negrasījās viņu pamest. Līdz šim nekas par to nebija liecinājis, un viņa taču labi spēja izprast cilvēku rīcību. Galu galā tieši tā viņa sev pelnīja iztiku. Kad Elena šovakar bija atvērusi durvis, viņš bija nosaucis viņu par "satriecošu", izskatīdamies tik iepriecināts, it kā nupat būtu saņēmis dāvanu, turklāt viņš nemaz nebija no tiem glumajiem, valdzinošajiem tipiem, kuri automātiski kaisīja visus komplimentus, kādus vien sievietes vēlējās dzirdēt. Pie vakariņu galda abu acis bija bieži sastapušās un dažbrīd pat pakavējušās pie otra sejas. Visas maltītes laikā viņa bija manījusi, ka viņš paliecas tuvāk (kaut gan varbūt viņš diezgan slikti dzirdēja – pārsteidzoši, cik daudzi vīrieši diezgan slikti dzirdēja; to viņa bija piedzīvojusi gan savā privātajā dzīvē, gan darbā).

      Viņa bija sajutusi, ka abi elpo vienā ritmā un saskaņoti kustas, un ne jau tāpēc, ka pati būtu atdarinājusi viņa kustības; vismaz ne tīšām, ne tā, kā būtu rīkojusies, runājot ar klientu.

      Nebija piedzīvotas neveiklas pauzes, ne arī neomulīgi brīži. Viņš bija godbijīgi interesējies par hipnoterapiju. Viņš nebija pieprasījis: "Parādi man, kā tas notiek! Izdari tā, lai es sāktu klukstēt kā vista!" Viņš nebija ņirdzis vai, vēl ļaunāk, nedaudz augstprātīgi paziņojis, ka patiesībā nemaz neatzīst "alternatīvo medicīnu". Viņš nebija gribējis zināt: "Vai ir jāmācās, lai varētu to darīt?" vai arī "Vai ar to vispār var nopelnīt?" Viņš nebija izskatījies nobijies. Daži vīrieši, ar kuriem Elena reiz bija satikusies, bija neviltoti baidījušies, ka varētu tikt nohipnotizēti, paši to nemaz neapzinādamies. Viņš bija izskatījies vienkārši ieinteresēts.

      Un vēl pirms dažām minūtēm viņš bija viņai rādījis sava dēla fotogrāfijas! Tajās viņa burvīgais, gaišmatainais, tieviņais, mazais, astoņgadīgais dēls vizinājās ar skrituļdēli, spēlēja trombonu skolas orķestrī, makšķerēja kopā ar savu tēti. Viņš taču noteikti nebūtu rādījis viņai šīs fotogrāfijas, ja jau iepriekš būtu nolēmis, ka abiem nekas neiznāks.

      Bet varbūt šis lēmums viņam bija nācis kā zibens spēriens. Tagad, to visu pārdomājot, kļuva skaidrs, ka viņš bija izturējies savādi aprauti: nolicis dakšiņu un nazi, lai nāktu klajā ar savu paziņojumu, paskatījies viņai pār plecu, it kā tālumā nupat būtu ieraudzījis pazibam citādu nākotni. Dieva dēļ, viņa pat nebija paguvusi pabeigt teikumu! (Viņa bija stāstījusi par kādu klientu, kurš bija kā apsēsts ar Dženiferu Lopesu. Patiesībā ar Džonu Travoltu, taču konfidencialitātes nolūkos viņa allaž mēdza mainīt dažādas nianses. Un stāsts par Dženiferu Lopesu izklausījās daudz uzjautrinošāks.)

      Viņš bija izskatījies tik bēdīgs. Pat tad, ja viņš negrasījās Elenu pamest, viņš pavisam noteikti gatavojās pateikt kaut ko nepieņemamu vai nepatīkamu.

      Varbūt viņš bija melojis, apgalvodams, ka ir atraitnis; varbūt patiesībā viņš joprojām bija precējies un dzīvoja kopā ar sievu, lai gan abi vairs negulēja vienā istabā.

      Vai arī viņš patiesībā bija nevis mērnieks, bet gangsteris. Tūlīt pēc viņas ieradīsies FIB un pieprasīs, lai viņa nēsā līdzi paslēptu mikrofonu. Viņas līķis tā arī nekad netiks atrasts. (Pagājušajā vasarā viņa bija noskatījusies visu seriālu "Soprano ģimene".) Vai varbūt viņš bija nedziedināmi slims. Tas būtu briesmīgi, taču vismaz ne personiski aizskaroši.

      Lai arī par ko būtu runa, Elena bija pilnīgi pārliecināta, ka visu dienu ilgusī saulainā sajūta drīz izgaisīs.

      Iedzērusi lielu malku vīna, viņa pacēla galvu, lai paskatītos, vai Patriks jau nenāk atpakaļ no tualetes. Nē. Augstā debess, viņš nu gan nesteidzās! Vai viņš nupat bija iešļācis ūdeni sev sejā un nu stāvēja pie tualetes spoguļa, stingi raudzīdamies sev acīs, cieši turēdamies pie izlietnes malas, smagi elpodams?

      Šo vīrieti meklēja policija.

      Nu arī Elenas elpa bija kļuvusi nedaudz saraustīta.

      Pārāk plaša iztēle, kas viņai nenāk par labu: Pesko kundzes ieraksts viņas septītās klases liecībā.

      Viņa palūkojās apkārt. Pārējie vakariņotāji bija iegrimuši sarunās atsizdamies pret šķīvjiem, klusi šķindēja galda piederumi, šad tad kāds pēkšņi, apvaldīti iesmējās. Neviens neskatījās uz sievieti, kurai priekšā atradās tukšs krēsls.

      Vai bija laiks? Vai tas patiešām bija nepieciešams? Jā.

      Izslējusies savā krēslā, Elena uzlika plaukstas sev uz augšstilbiem. Tad aizvēra acis un sāka elpot. Ieelpa caur degunu, izelpa caur muti. Viņa iztēlojās, kā katrs elpas vilciens piepilda viņas ķermeni ar spēcīgu, zeltainu gaismu. Tā modināja viņā sparu un spēku. Gaisma piepildīja viņas pēdas, kājas, vēderu un rokas, un visbeidzot tā nošalcot sagriezās virpulī ap viņas galvu, un nu viņa spēja saskatīt vienīgi zeltainu mirdzumu, it kā raudzītos tieši rietošā saulē, un uz mirkli radās sajūta, ka viņa lidinās gaisā dažu centimetru augstumā virs krēsla.

      Viss