Francisks. Lūgšanu spēks. Mario Eskovars

Vien daži priesteri un vēl mazāk jezuītu ir tikuši līdz arhibīskapa amatam, bet Bergoljo kļuva par Buenosairesas arhibīskapu. Jau vairākus gadus Bergoljo bija kalpojis Kvarračīno, tādēļ diecēzes funkcionalitātē nekas daudz nemainījās. Jaunākie priesteri ātri piemērojās jaunā arhibīskapa vīzijai. Bergoljo stils redzams bija uzreiz. Viņš bija vienkāršs, nepretenciozs, tiešs un nostājās pret pompozitāti. Viņš turpināja pastorālo darbu priesteru vidū un pat aprūpēja tos, kas bija saslimuši.

      Nominēšana par arhibīskapu tikai nedaudz mainīja Bergoljo ikdienas dzīvi. Viņš joprojām izmantoja sabiedrisko transportu, lai pārvietotos pilsētas teritorijā, un atteicās dzīvot greznajā arhibīskapa pilī, kas atradās netālu no prezidenta rezidences. Viņš bija ļoti pieejams it visiem un pieņēma ikvienu, kurš to vēlējās.

      Jaunais arhibīskaps vairījās no labdarības pasākumiem, galā ceremonijām un aristokrātu sarīkojumiem. Viņš allaž valkāja vienkāršās priestera drānas. Stāsta, ka brīdī, kad tapa zināms par viņa iespējamo iecelšanu kardināla kārtā 2001. gadā, Bergoljo nevēlējās pieņemt jauno drēbnieka šūto apģērbu un deva priekšroku iepriekšējā kardināla tērpam, kas būtu pielāgots viņa augumam. Viņš pat atteicās no priesteriem, kas arī dotos uz Romu, kur notiks amatā iecelšanas ceremonija, un mudināja viņus ceļam paredzētos līdzekļus ziedot nabagiem.

      Bergoljo rūpes par nabagiem ir leģendāras. Kādā no biežajām vizītēm Buenosairesas graustu rajonos viņš apmeklēja Kaakupes Dievmātes draudzi Barrakasas rajonā, un kāds būvstrādnieks viņam teica: “Es lepojos ar jums, jo jūs sēdējāt tajā pašā autobusā, ar kuru es un mani draugi atgriezāmies mājās no darba. Es sacīju draugiem, ka tas esat jūs, bet viņi man neticēja.”43 Nabagi uzskatīja, ka Bergoljo ir tāds pats kā viņi, un labprāt atbalstīja viņu, kad Romas kūrija aicināja viņu kalpot.

      Pašreizējais Buenosairesas palīgbīskaps Enrike Egija Segi sniedza interviju laikrakstam El Tiempo:

      – Monsinjor, kā jūs iepazināties par pašreizējo pāvestu?

      – Kad viņu iecēla par Buenosairesas palīgbīskapu, es biju priesteris arhidiecēzē. Viņu nominēja par arhibīskapu, un mani pāvests Benedikts XVI pēc monsinjora Bergoljo ieteikuma iecēla par Buenosairesas palīgbīskapu.

      – Daži kardinālu Bergoljo asociē ar diktatoru Videlu un rezervēti runā par viņa attiecībām ar Krišneriem, jo viņš karsti iebildis nelaiķa bijušajam prezidentam Nestoram Krišneram jautājumā par homoseksuālām laulībām. Vai tiesa?

      – Nav nekādu pierādījumu, ka viņš būtu saistīts ar diktatūru. Vēl vairāk, viņš baznīcas hierarhijā neieņēma tādu posteni, lai par to vispār būtu vērts runāt.

      – Ko atceraties no viņa mācības laikā, kad viņš bija Buenosairesas arhibīskaps?

      – Viņš apgalvoja, ka vienmēr, kad gribas ieskatīties sirdī, kādas lietas centrā, jāsāk no malas un jānoiet ceļš visapkārt, lai vēl labāk saprastu realitāti. Viņš allaž runā par milzu nevienlīdzību un sociālo netaisnību mūsdienās. Tas var būt spēcīgs ieguldījums baznīcas vīzijā, proti, aicinājums lūkoties no ārpuses iekšā, no perifērijas uz centru.

      – Vai pazināt viņu bērnībā?

      – Mēs iepazināmies vēlāk. Viņš mācījās sekulārā valsts skolā, studēja universitātē un tad iestājās Buenosairesas seminārā, kuru tolaik vadīja jezuīti. Arī viņu saistīja Svētā Ignācija Lojolas harisma. 44

      Arhibīskapa amatā Bergoljo allaž ievēroja pieticību un konservatīvu pieeju, turklāt nezaudēja ciešo saikni ar nabagiem. Palaikam viņš, kritizējot politiku un valsts ekonomisko sistēmu, iemantoja ienaidniekus, un viņa viedoklim nepiekrita tie cilvēki, kas bija baznīcas pusē un turējās tālāk no sociālajām lietām. Savā Te Deum runā, kas noturēta Buenosairesas katedrālē 2000. gada 25. maijā un kuru noklausījās arī valsts prezidents Fernando de la Rua, Bergoljo teica:

      Dažkārt es prātoju, vai tik mēs noteiktās mūsu sabiedrības dzīves situācijās nemaršējam gluži kā skumjā procesijā; ja mēs nepieprasām uzlikt kapakmeni šiem meklējumiem, tad mēs neizbēgami tuvojamies galamērķim, ko saista neiespējamības, un mēs samierināmies ar sīkiem sapņiem, kam laupīta cerība. Mums pazemībā jāatzīst, ka sistēma nonākusi bezgalīgā neuzticības ēnā un ka daudzi solījumi un deklarācijas vairāk atgādina bēres – visi mierina tuviniekus, bet neviens nespēj augšāmcelt mirušo. 45

      Par spīti atsvešinātajām attiecībām ar valsts kreisajiem spēkiem, Buenosairesas arhibīskaps Bergoljo piezvanīja iekšlietu ministram, lai paustu savu negatīvo attieksmi pret notikumiem 2001. gadā, kad policija uzbruka corralito jeb banku krīzes laikā realizēto ierobežojumu upuriem (pilsoņiem bija aizliegts izņemt noguldījumus).

      Argentīnas ekonomikā un politikā valdīja haoss, un pieauga nabadzība. Bankas slēdza savas durvis klientiem, un politiķi nelikās par to ne zinis, tādējādi it kā atbalstot šādu situāciju. Buenosairesas arhibīskapa paustā kritika šādai politikai bija pamanāma it visiem. 2004. gadā Bergoljo tika ievēlēts un 2007. gadā pārvēlēts par Argentīnas Bīskapu konferences prezidentu.

      Ne visi ir apmierināti ar jauno pāvestu Francisku un bijušo Buenosairesas arhibīskapu. Daudziem šķiet nepiedodama viņa stingrā nostāja pret abortiem un viendzimuma laulībām, kura tik ļoti viņu atsvešināja no prezidenta ģimenes.

      2010. gadā Bergoljo vajadzēja ierasties tiesā par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas atklāti Escuela Superior de Mecánica de la Armada (Flotes mehāniķu skolā). Arhibīskaps vairāk nekā četras stundas liecināja par divu jezuītu arestu, ko aprakstījām iepriekš. Vēl viņam tiesas priekšā bija jāstājas lietā, ko uzsāka Asociación Abuelas de la Plaza de Mayo (Asociācija “Vecmāmiņas no Maija laukuma”) pret Argentīnas militārajiem līderiem, kas piesavinājās bērnus. Bergoljo tika saistīts ar Asociācijas “Vecmāmiņas no Maija laukuma” līdzdibinātājas un pirmās prezidentes mazmeitas Anas de la Kvadras lietu. Meitene tika nolaupīta, un viņas tēvs uzrakstīja vēstuli Bergoljo, lūdzot palīdzību. Bergoljo allaž uzstāja, ka nav spēlējis būtisku lomu lietas iznākumā un tolaik ir izdarījis visu, kas bijis viņa spēkos.46

      Horhes Mario Bergoljo ceļš no tās agrā pavasara dienas, kad viņš sajuta Dieva paaicinājumu, cauri slimībai, semināram, universitātei, pasniedzēja darbam, doktora grādam līdz bīskapa un arhibīskapa kārtai neapšaubāmi veidojis viņa noteikto, stingro raksturu. Viņš ir sīksts, taču vienlaikus rāms, pieticīgs, tiešs un, pāri visam, aizstāv nabagus. Apkārtējo cilvēku – vecmāmiņas, vecāku, bijušā Buenosairesas arhibīskapa – ietekmē Bergoljo kļuva par vienu no mūsdienu katoliskās baznīcas spēcīgākajiem kandidātiem uz pāvesta amatu. Bet – kā vienkāršs jezuīts nonāca Romas kūrijā? Kāda bija Bergoljo loma Jaunajā evaņģelizācijā un Romas katoliskās baznīcas latīņamerikāņu bīskapu padomē? Kādas bija viņa attiecības ar pāvestu Jāni Pāvilu II? Kā viņš uztvēra savu sakāvi 2005. gada konklāvā? Kādas bija viņa attiecības ar Benediktu XVI? Un, visbeidzot, kā viņš kļuva par jauno pāvestu? Ko jezuītam, kurš kļuvis par trešo pāvestu divdesmit pirmajā gadsimtā, nozīmē stāties pie Romas diecēzes vadības grožiem?

      Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, mēs vērsīsimies pie jezuītu kardināla.

      Otrā daļa

      Jezuītu kardināls

      Piektā nodaļa

      Jezuīti

43

Sergio Rubin, Francesca Ambrogetti. El jesuita: conversaciones con el cardenal Jorge Bergoglio, sj. (Buenos Aires: Vergara, 2010), digital version, 12.

44

Yamid Amat. “Bergoglio es un cardenal que puso la Iglesia en la calle”, Interview with Monsignor Enrique Eguía Seguí, auxiliary bishop of Buenos Aires, El Tiempo, 16.03.2013, http://www.eltiempo.com/vida– de–hoy/religion/entrevista–a–monsenor–enrique– eguia_12695313–4.

45

Sergio Rubin, Francesca Ambrogetti. El jesuita: conversaciones con el cardenal Jorge Bergoglio, sj. (Buenos Aires: Vergara, 2010), digital version, 13.

46

“Pliego de preguntas a tenor del cual deberá responder el testigo Jorge Mario Bergoglio” (“Jautājumi, uz kuriem tiek gaidītas atbildes no liecinieka Horhes Mario Bergoljo”), 23.09.2010, http://www.abuelas.org.ar/material/documentos/BERGOGLIO.pdf.