Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

jāuzvelk kārtīgi cimdi, – viņš saka. – Palūdz, lai Stella tev tādus nopērk. Pēc tam tev ir jāsameklē taisns vai savērpts metāla ķīlis. Piemēram, tāds. Vai redzi? Tam ir vārpstas forma.

      – Jā.

      – Novieto ķīli uz bluķa vajadzīgajā vietā, atvēzējies ar āmuru un sit. Vienkārši, vai ne?

      Adrians runā un vienlaikus rīkojas. Bluķis sašķeļas divās daļās, paveras un nokrīt zemē.

      Toms vēro, iepletis muti.

      – Izskatās vienkārši, taču tā nemaz nav. Es rādīšu vēlreiz. Skaties uzmanīgi! Pievērs uzmanību dzirkstelēm, kas var pašķīst no ķīļa. Tev jāpārliecinās, ka tā malas ir gludas, vajadzības gadījumā to vajag noslīpēt. Saprati? Varam turpināt?

      – Jā.

      – Satver āmuru ar abām rokām. Ērti nostājies, mazliet ieliec ceļgalus un sasprindzini kājas. Pārliecinies, ka esi līdzsvarā. Novieto ķīli, pacel āmuru. Paskaties, kurā vietā bluķim ir kāda dabiska plaisa. Divas vai trīs reizes viegli uzsit, lai nostiprinātu ķīli. Un tad kārtīgi atvēzējies un sit no visa spēka. Un bluķis pāršķelsies.

      – Es sapratu.

      – Un, kad tas notiks, tu dzirdēsi īpašu troksni un sajutīsi smaržu, kas izplūdīs no bluķa. Tas būs meža dievs, kas ar tevi runās, kā sacīdams – labi trāpīts!

      – Nerunās vis!

      – Runās gan.

      – Kāda ir atšķirība starp āmuru un cirvi?

      – Lieliem bluķiem vajag āmuru un ķīli, mazākajiem – cirvi. Vai visu saprati?

      Toms piekrītoši pamāj ar galvu, un Adrians viņam iedod cirvi.

      – Tagad tava kārta!

      – Bez cimdiem?

      – Vispirms tev jāapgūst kustība, tu nevari cirst, ja nejūti, kā tas darāms.

      Toms paņem resnu pagali un noliek to stāvus.

      – Ideāli, – Adrians uzslavē, – pagale vienmēr jānoliek tā, kā koks ir audzis. Lai to noteiktu, ir jāapskata zaru vietas. Tu to izdarīji instinktīvi, ļoti labi.

      Toms izriež krūtis, juzdamies ļoti lepns. Viņš nostājas pretī pagalei un mazliet sašūpojas.

      – Ieplet kājas un nostājies tā, lai pagale būtu pa vidu tev pretī, dēls! Tev jāstāv stingri. Neviena kāja nedrīkst būt izvirzīta uz priekšu, jo, ja cirvis noslīdēs, tas trāpīs tev pa kāju un cauri būs!

      Toms izbāž mēli un ķeras pie darba. Viņš ir izvēlējies nelielu pagali un paņēmis cirvi. Viņa rokas paceļas. Tās izskatās pavisam tievas. Neatraudams skatienu no pagales, viņš cērt, un pagale sašķeļas smaržīgā mākonī.

      – Vai sajuti, Tom?

      – Vai tas ir viss? Vai tagad es esmu īsts meža cirtējs?

      – Tu nu gan esi nepacietīgs! Paņemsim lielāku pagali.

      – Zini, Stella man sašuva astronauta tērpu.

      – Viscaur baltu un ar ķiveri?

      – Jā. Un tas ir superlabs.

      – Tev ir īsta supermamma. Vai ķersimies atkal pie darba?

      Stella izbauda savu laimi, noslīgusi zemē, ko vēl klāj nakts rasa. Viņas zābaku papēži slīd pa sūnām, viņa lēnām nošļūc lejā pa nogāzi. Samin ziedus un sakaltušas lapas, uzduras zariem un saknēm. Ieelpo meža saldeno viegla pelējuma smaržu. Viņa izstiepj rokas un kājas un paliek nekustīgi guļam. Viņas ķermenis pārvēršas par sūnām, kūdru, māliem, saplūst ar zemi un sadalās. Matos iespiežas savvaļas augi. Viņa dzird Adriana un Toma balsis, skaļos smieklus, prieka saucienus. Viņa cenšas paturēt šo mirkli sevī. Debesis ir tik gaišas, ka šķiet – viņas acu priekšā dzimst jauna pasaule. Bērnībā viņa prata lasīt mākoņos un zvaigznēs. To viņai iemācīja Leonī. Dažreiz šie stāsti bija briesmīgi, toties vienmēr godīgi. Debesīs nav nekā nežēlīga, Leonī saka, tajās norisinās cīņas, taču labais vienmēr uzvar.

      Vai viņas cīņā ar Tirkē ir uzvarējis labais?

      Viņa par to nav īsti pārliecināta.

      Vai viņa kaut ko nožēlo?

      Nē.

      Vai tas viņai ir laupījis miegu?

      Nē.

      Vai viņa būtu gatava to atkārtot vēlreiz?

      Jā.

      Viņa nevienam neļaus sevi salauzt. Leonī jau ir sagumusi. Pazemīgā nelaimes kalpone, kas pat neuzdrošinās pacelt galvu. Izslieties īstajā brīdī – tā jau ir vesela māksla. Kādu laiku cilvēks var palikt sarāvies, taču ne minūti ilgāk, nekā tas ir vajadzīgs. Tirkē ir nācies samaksāt. Par to vienu lieko minūti.

      Ar nelaimi var samierināties. Ar vienu nosacījumu – ja kādu dienu tā beigsies. Precīzs datums nav svarīgs, galvenais, lai tas vispār notiktu. Tad cilvēks var būt gan pacietīgs, gan izturīgs. Bet, ja šāda diena nav zināma, ja nelaime nemitīgi vairojas, tas kļūst neizturami. Tā var zaudēt prātu.

      Viņa piever acis un nodomā: un ja nu es mazliet nosnaustos? Ja nu es te paliktu ilgāk? Tāpat, kā savulaik gulēju lielajā ozolā, lai paglābtos no Reja. Adrians nāks mani meklēt, viņš klīdīs pa mežu un sauks mani vārdā, Stella, Stella, viņš skaļi kliegs, starp viņa uzacīm parādīsies sarkans trīsstūris, un es izlikšos aizmigusi, lai viņš mani pasauktu vēlreiz, lai viņa krūtīs vairotos gan iekāre, gan bailes, lai viņš pārmeklētu visus krūmājus, izlauztu brikšņus un visbeidzot uzdurtos man, bet es tupētu zemē vienā naktskreklā un gaidītu viņu. Viņš nomestos uz ceļiem man līdzās, noskūpstītu mani, viegli iekostu man lūpās, es aizstāvēdamās izliektos, un mēs nodotos mīlestībai turpat zem koku resnajiem zariem.

      Es pastāvīgi esmu kā izbadējusies pēc viņa. No iekāres, ko jūtu pret šo vīrieti, man kļūst gandrīz nelabi.

      No jauna atvērusi acis, viņa paskatās saulē un secina, ka ir jau desmit.

      Viņas vīriešu balsis vairs nav dzirdamas.

      Viņi noteikti ir atgriezušies mājā.

      Viņš ir šeit, Stella nodomā. Viņš ir šeit un gaida mani. Viņš skatās pulkstenī un netiek gudrs, kur esmu palikusi, un arī viņā mostas iekāre. Viņš negrib to izrādīt, viņš vēlas palikt kopā ar Tomu, viņš dzird sevi runājam tāpat kā tobrīd, kad viņi ir skaldījuši bluķus. Viņš saka: jā, jā, viss ir kārtībā, es lepojos ar tevi, dēls, taču viņa skatiens neatraujas no pulksteņa rādītājiem un ceļgali zem galda satraukti trīc.

      Viņš gaida mani.

      Nu ir pienākusi viņa kārta gaidīt mani.

      Viņa pieceļas, notīra no drēbēm lapas un zariņus, sakārto naktskreklu, aizpogā jaku, ar pirkstiem pieglauž matus un aizsoļo pa taku.

      Viņa aizies apraudzīt ēzeļus. Lai viņš vēl mazliet pagaida, paskatās pulkstenī un paklaudzina ar kāju. Iekāre ir nepastāvīga, tā izpaužas visdažādākajos, pat visnegaidītākajos veidos.

      Iezvanās telefons, un viņa atbild uz zvanu. Viņa ir pamanījusi dzeni, kurš nikni klaudzina pa nokaltušu zaru. Putna mazais, sarkanais cekuliņš dreb, padarot to līdzīgu dusmīgam pankam. No future, dzenis izrībina ar savu knābi. Sacīdama “hallo?”, viņa klusi pasper soli tuvāk un ierauga melnās ūsiņas, kas liecina, ka tā ir dzeņu mātīte. Sveika, muchacha, par ko dusmojies, viņa čukstus pavaicā putnam.

      – Te Žozefīne Kortesa, – kāda balss saka. – Lisjēna Plisonjē meita.

      Pirmajā