Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

mēģina paspert soli, lai pārliecinātos, ka vēl spēj paiet.

      Viņa izšauj otrreiz.

      Un šoreiz trāpa otrā ceļgalā.

      Viņš sabrūk.

      Viņa vēl aizvien stāv pavisam nekustīgi. Bises stobrs ir pavērsts pret zemi. Viņa nodomā: žēl gan, ka viņam ir tikai divi ceļgali. Man tas nupat sāk iepatikties.

      Viņš guļ zemē. Mēģina rāpot uz viņas pusi. Viņš viebjas un lādas, izgrūž neķītrus vārdus.

      Viņa neko nejūt.

      Neko nedomā.

      Nē, tā nav tiesa. Viņa nodomā: par vienu nelieti mazāk.

      Un tad viņai rodas kāda ideja.

      Viņai vajag ar kādu parunāt.

      Ir jau vienpadsmit.

      Žilī virtuvē vāra sev zāļu tēju. Televizors ir ieslēgts. Uz siera paplātes noliktais kamambērs draud izplūst un notecēt uz vaskadrānas.

      – Nu? – Žilī noprasa.

      – Es viņam sašāvu ceļgalus. Abus.

      – Kaut kas traks!

      – Tas bija pirmais trieciens. Un būs arī otrais…

      – Vai viņš ir miris?

      – Nedomāju vis.

      – Viņš noteikti pamatīgi asiņos.

      – Viņš uzliks sev žņaugus.

      – Viņam vēl vajadzēs aizvilkties līdz mājai.

      – Tieši tā.

      Abas saskatās. Neviena no viņām pat nenodreb.

      – Vai uzvārīsi man kafiju? – Stella jautā. – Bisi es atstāju automašīnā.

      – Tas nekas. Tu gribi stipru kafiju?

      – Jā.

      – Un tas tērps? – Žilī noprasa. – To vajag sadedzināt.

      – Tu tā domā?

      – Jā.

      – Aiziešu paņemt.

      – To vajag sadedzināt apkures krāsnī. Tā būs visdrošāk.

      Žilī paskatās pulkstenī.

      – Labi, tagad ir piecpadsmit minūtes pāri desmitiem, paskatīsimies televīziju, lai vēlāk varētu pateikt, ko esam redzējušas ziņās. Pateiksim arī, ka tu šovakar biji atbraukusi pie manis, lai kaut ko sagatavotu tekstilmozaīkas kursiem… Es tūlīt sameklēšu savus auduma gabaliņus, šķēres un adatas. Parādīšu tev savu jaunāko darbu, tu varēsi par to pastāstīt, ja…

      – Ja būs tāda vajadzība. Varbūt neviens neko nemaz nejautās. Bet, ja nu tā notiks, tad būsim gatavas.

      – Kā tu vispār jūties? Kā tev ir? – Žilī jautā.

      Dīvaini, taču viņa vēl aizvien nesajūt itin neko.

      Viņa nodomā: es nedrīkstu pārrasties mājās pārāk vēlu, Toms ir palicis viens kopā ar suņiem. Esmu visu aizslēgusi, bet nekad jau nevar zināt…

      Mazliet vēlāk, kad abas jau ir noliekušās pār auduma kvadrātiņiem, pogām un vilnas dziju, Žilī paziņo:

      – Esmu gatava saderēt, vienalga, uz ko, ka Tirkē nemūžam neatklās patiesību…

      – Ko tu gribi teikt?

      – Viņš nekad nevienam nepateiks, ka tā biji tu, kas viņu sašāva.

      – Tev tā šķiet?

      – Jā, padomā pati. Ja viņš atzīsies, ka viņu sašāvis kaut kāds skuķis, turklāt tā biji tu… viņu noturēs par lupatu un viņš zaudēs savu statusu bandā. Toties, ja viņš izdomās pasaciņu par kaut kādu laupītāju vai klaidoni, ar kuru viņam nācies cīnīties un kurš viņu savainojis, tas jau izklausīsies puslīdz varonīgi.

      – Nerunā niekus.

      – Tu taču nebūsi tā, kura centīsies pierādīt pretējo!

      – Taisnība.

      – Vajadzēs apvaicāties Violetai, – Žilī secina. – Varu derēt, ka mēs izdzirdēsim tieši šādu versiju.

      Viņas šķiras, Stella dodas atpakaļ uz mājām.

      Viņa ir nokasījusi melno līmlenti no pežo reģistrācijas numura zīmēm, ielikusi bisi savā Kangoo, ar lupatu noslaucījusi visas iespējamās pēdas.

      Viņa ieiet Toma istabā. Dēls guļ, piespiedis vaigu pie ģitāras.

      Nākamajā dienā viņi aizbrauks nopeldēties uz dīķi. Viņa paņems savu sarkanbalto peldkostīmu, nolakos kāju nagus košā fuksiju tonī, izstiepsies uz dvieļa un dungos grupas Beach Boys dziesmu, ko vienā laidā atskaņo radiostacija Nostalgie.

       “Fun, Fun, Fun.”

      Nākamajā rītā viņu pamodina gaisma.

      Viņa ir aizmirsusi aizvilkt aizkarus.

      Viņa izstaipās, strauji pastiepj roku, lai sataustītu Adrianu, viņa vēlas, kaut viņš atrastos līdzās. Nakts vidū viņai šķita, ka atskanējis kāds troksnis.

      Žoržs pagalmā sarunājas ar Merlinu. Palaidnis tāds, viņš saka, tu atkal esi noēdis visus pakaišus. Tik rijīgu cūku kā tevi es vēl neesmu redzējis. Un es par cūkām zinu visu!

      Žoržs un viņa stāsti. Stellas bērnībā viņš tai ir stāstījis par to, kā šāvis malumedniekiem kājās. Bang! Bang! Un vai tas sāpēja, viņa gribēja zināt. Vai tas sāpēja, viņš draudīgi atkārtoja. Tas bija vairāk nekā sāpīgi, tās bija milzīgas, neizturamas mokas. Viņiem ir jāraud ikreiz, kad viņi ieelpo, ikreiz, kad viņi dodas pačurāt, ikreiz, kad viņi savelk uzacis. Tas ir briesmīgi! Bet tu vari man ticēt – viņi vairs nekad neatgriežas!

      Viņa izlec no gultas un ieiet Toma istabā. Gulta ir tukša. Ir vēl agrs, viens pats viņš nebūtu tik agri cēlies. Kurš tad ir viņu pamodinājis? Kurš? Viņa noskrien lejā pa kāpnēm un metas pie Suzonas.

      – Toms nav savā istabā, un…

      Viņa uzmet skatienu virtuves lielajam pulkstenim.

      – … un ir tikai septiņi sestdienas rītā!

      Suzona ar zodu norāda uz meža pusi.

      – Adrians? – Stella noprasa, neprātīga prieka pārņemta.

      – Viņš ieradās šorīt sešos. Mēs kopā iedzērām kafiju. Viņš gribēja zināt, kam pieder tā pelēkā automašīna, un es pateicu, ka neko nezinu.

      – Ar to es gribēju vest Tomu uz dīķi. Tā ir daudz neuzkrītošāka par kravas auto.

      – Ak tā…

      Šķiet, Suzona visu ir sapratusi. Viņa turpina:

      – Viņš man neļāva tevi modināt. Toms ar basām kājām noskrēja lejā uz virtuvi un metās viņam ap kaklu. Viņi aizgāja uz mežu. Adrians bija apsolījis viņam iemācīt, kā cirst malku.

      Viņa uzrauj kājās gumijas zābakus, pāri naktskreklam uzmet jaku. Viņa nespēj gaidīt. Viņa vēlas pabāzt plaukstas zem Adriana džempera, sajust viņa ādas siltumu, viņa stiprās rokas, viņa lūpu pieskārienu viņas ausij; mana princese, mana skaistule. Viņa ir tik ļoti izsalkusi pēc Adriana, ka viņai reibst galva.

      Viņa sit pa garo zāli, lai izlauztu sev ceļu. Dadži skrāpē viņai kājas un līp pie naktskrekla malas, drēbes ķeras kazenājos. Viņš ir šeit, viņš ir šeit. Šovakar viņi gulēs kopā, izmantos