Muchachas. Viss meiteņu rokās. Katrīna Pankola

paskatās uz Geriju. Viņš tāpat sēdus paklanās un atdarina laimīga cilvēka lūgšanu. Viņa pasmaida, un šajā smaidā pavīd bezgalīgs gaišums. Viņas lūpām pārslīd sazvērniecisks gaišums. Viņa ar automātisku kustību slauka tasīti. Varbūt viņa ir spiedze, kura noslēpusies aiz kafijas automātiem. Viņa klejojošo domu biedrene, kura klusībā ir lūgusies, lai viņš atrod savas notis. Un apaļās, baltās, melnās un astotdaļnotis ir izšļākušās mazajā, melnajā piezīmju grāmatiņā. Ka-lip-so, viņš čukstus lēni izrunā. Dievišķā. Viņa nosarkst un nodur galvu. Saņem komplimentu kā lauru vainagu. Šajā meitenē viss ir tik noslēpumains, Gerijs sev saka, viņai nav ne ķermeņa, ne kāju, viņa gandrīz nepieskaras zemei. Sieviete bez kauliem, ar diviem spārniem uz muguras. Viņa izslejas un no jauna cieši paskatās uz Geriju. Lēni, saudzīgi un domīgi turpina slaucīt to pašu tasi, ne mirkli nenovērsdamās no viņa. Do, mi, sol, la, si, do, do diēzs, viņš nodungo, atdalīdams katru noti. Labās rokas rādītājpirksts sit ritmu, un viņa paceļ dvieli, lai tam pievienotos. Aiz bāra letes viņa sāk piesist kājas. Re, fa, la, sol diēzs, viņa mēmi atkārto. Viņas lūpas kustas bez skaņas. Viņa dzied savā prātā. Viņš klausās, viņš dzird. Ir tik savādi un tai pašā laikā pilnīgi dabiski, ka viņi sarunājas, nešķērsojot kafejnīcas telpu. Gerijam gribas dalīties ar viņu neprātīgajā priekā, kas viņu pārņēmis un plūst pāri malām, un tomēr viņš nezina, ko iesākt. Viņa pēkšņās jūtas ir tik bagātīgas, ka tās nevarētu nopirkt ne par kādu naudu, neviena sieviete nespētu tādas izraisīt. Viņš ir Olimpa valdnieks un Zevs, kurš vairs nespēj noturēt galvā kroni.

      Viņš pieceļas un dodas pie bāra. Ar elkoni atspiežas pret cinkoto virsmu, paskatās uz meiteni un paziņo: es esmu tik laimīgs, esmu nācis šurp, lai atrastu savas notis, es tās meklēju jau kopš rīta, ko gan es te runāju, jau vismaz nedēļu. Ja tu zinātu, kā es taustījos… Viņa nebilst ne vārda, neko nejautā, viņa klausās. Viņas platās acis kāri tver katru vārdu. Viņai ir ļoti skaistas acis. To krāsu nav iespējams aprakstīt: melnas, ar gandrīz plūstošu zelta, dzīvsudraba un svina atspīdumu, tās kļūst aizvien lielākas un it kā ieskauj runātāju. Šis skatiens Geriju uzveic. Viņa klausās, it kā ikkatrs Gerija izrunātais vārds skanētu kā skaista melodija. It kā viņš būtu no jauna izgudrojis svelmes dvašu gaisā, troksni, ar kādu straume sitas pret akmeņiem, dīķa aļģu miegainos čukstus. Viņa klausās tik uzmanīgi, ka Geriju pārņem vēlēšanās paliekties uz meitenes pusi, lai ar savu pieri pieskartos viņas pierei.

      Un tad viņš apklust.

      Viņa aizver acis.

      Abi klusē.

      Viesmīlis noliek rēķinu uz letes. Viņš jau ir nodomājis, ka Gerijs grasās aiziet nesamaksājis. Gerijs atjēdzas. Atgriežas pie sava galdiņa, iebāž kabatā zīmuli un piezīmju grāmatiņu, noliek uz galda divas desmit dolāru naudaszīmes, ar galvu viegli pamāj nimfai Kalipso un iziet no kafejnīcas Sabarsky, nodomādams, ka ir piedzīvojis ideālu mirkli, tik ideālu, ka tas bijis gandrīz biedējošs.

      Kalipso noliek tasi vietā. Un paņem nākamo. Un atsāk to automātiski slaucīt.

      Pilsētas ietves ir pelēkas, bet debesis – gandrīz baltas. Nami izskatās pēc asfaltā saspraustām lāstekām. Drīz vajadzētu sākt snigt. Skaists putenis liks apstāties visai pilsētai. Garāmgājēji izbailēs klusi iekliegsies, taksometri mēmi slīdēs. Svaigais sniegs zem kājām vispirms kraukšķēs kā vafele, bet pēc tam pārvērtīsies par dziļu peļķi. Kārtējais ierastais janvāris. Pamazām sāk krēslot un pār parku nolaižas vakars. Pilsēta pārvēršas par melnbaltu filmu.

      Viņš mani padarīs traku! Viņš mani padarīs traku! Hortenze pagaida, kamēr krustojumā pārslēgsies sarkanā gaisma, un dodas pāri ielai. Viņa paceļ galvu: Septiņdesmit devītās ielas un Piektās avēnijas krustojums. Par ko viņš sevi uzskata? Par ko viņš sevi uzskata? Šis teikums prātā atkārtojas kā melodija, nomācot ainu, kurā Gerijs ielec taksometrā. Piedod, mīļā… Vārdi virpuļo, vienmērīgi čirkstēdami kā plate. Nē, nudien, par ko viņš sevi uzskata?

      – Par karalienes mazdēlu, – pačukst kāda ņirdzīga balss. – Tas taču ir normāli, viņa dzīslās plūst dižciltīgas, nicinājuma pilnas asinis. Tu esi tikai kalpotāja, plukata, kuru viņš izmanto, kad vien vēlas.

      – Nav taisnība! Es esmu viņa mīļotā, viņa mūža sieviete.

      Viņa apstājas, lai apskatītu sevi antikvariāta skatlogā. Lēni apgriežas. Garas kājas, slaids viduklis, garais kakls spraucas ārā no mēteļa, ko viņa ir atradusi Kolumba tirgū, mati krīt smagās, zeltainās šķipsnās, āda ir balta kā piens, bet lūpas tik skaidri iezīmētas, ka viņa ir gatava noskūpstīt pati sevi. Tu esi nevainojama, viņa uzrunā savu atspīdumu, eleganta, pikanta, pārsteidzoša, satriecoša. Pametusi savam atspīdumam gaisa skūpstu, viņa nomierinājusies novēršas un turpina soļot. Par ko gan viņš sevi uzskata? Hmm? Viņam vajadzētu būt kafejnīcā Sabarsky un kricelēt savas notis. Viņš pat nav man piezvanījis. Viss skaidrs: viņš mani ir aizmirsis. Un viņa krekla apkaklīte ir sagriezusies šķībi. Kā jau allaž.

      Jau trīs gadus mēs dzīvojam kopā, ērti iekārtojušies siltajā dzīvoklī, ko mums izīrējusi Elena Karkova.

      Elena Karkova savā lielajā mājā uz Sešdesmit sestās ielas un Kolumba avēnijas stūra nevēlas dzīvot bez klavierēm. Ik gadu viņa lūdz, lai Džūljarda skola sūta viņai studentus, noklausās viņu uzstāšanos un vislabākos no viņiem izraugās saviem privātajiem koncertiem. Apmaiņā pret to viņa ir gatava cēli atvēlēt vienu savas savrupmājas stāvu. Tieši tā viņa ir iepazinusies arī ar Geriju. Viņš bija atnācis viņai nospēlēt Šūberta sonāti andantino la mažorā. Viņa bija samiegusi acis, noklepojusies un paziņojusi: pie manis dzīvos viņš. Vienīgais nosacījums ir vasarā spēlējot turēt vaļā lielos logus, bet ziemā – kamīna lūku. Viņa pati ir apmetusies otrajā un trešajā stāvā, bet Gerijs un Hortenze dzīvo pirmajā. Skaista balta mūra un sarkanu ķieģeļu māja ar lielām kāpnēm, kas ved uz pirmo stāvu, pavisam netālu no ABC studijas. Dzīvoklis ir milzīgs, ar augstiem, izliektiem sīkrūšu arkveida logiem, tumša koka palodzēm, platu dēļu parketu; tur ir kamīni, gultas ar baldahīnu, dīvāni, atzveltnes krēsli, kāju soliņi, biezi paklāji un zaļas papardes sudrabainos puķu podos. Divas vannas istabas, divas ģērbistabas. Virtuve ar fajansa flīzēm, veca, melna čuguna plīts.

      Un katru rītu ierodas apkopēja.

      Elena Karkova nekad nenokāpj lejā pie viņiem. Viņa klausās, kā Gerijs spēlē, ietinusies kašmira šallē, iekārtojusies pie kamīna lielā, vecā krēslā, kas reiz piederējis viņas tēvam. Milzīgā patvārī vārās verdoša tēja. Klavieru skaņas ceļas augšup, un viņa aizver acis.

      Dažreiz Gerijs uziet viņu apciemot. Viņš šo sievieti augstu novērtē. Gerijam viņa šķiet aizraujoša, dāsna, neparasta, izsmalcināta. Un vēl aizvien ļoti pavedinoša! Viņas lielā bagātība glabā noslēpumus, ko viņš cer kādreiz atklāt. Kādu dienu viņa pacels savu noslēpumainības plīvuru un pastāstīs man savas leģendas… tad es beidzot saņemšu gandarījumu. Bet pagaidām viņa cienā Geriju ar ķiršiem šokolādē, ar saldajiem radziņiem un lukumu un sauc viņu par “dārrrrgo”, cieši apskaudama ar rokām, kuru garie pirksti rotāti ar dārgakmeņiem.

      Hortenzei Elena Karkova nepatīk. Viņa pārāk daudz sārtina vaigus, pārāk daudz krāso lūpas, ziež uz plakstiņiem pārāk daudz zilu ēnu.

      Kad Gerijs dodas koncertturnejā vai uz Londonu pie Šērlijas vai Lielās mātes, Elena Karkova pieprasa, lai viņai sūta pastkartītes, pērk dažādus nieciņus un sagādā Bakingemas pils viesistabu, gaiteņu un mauriņu fotogrāfijas.

      – Viņa noteikti ir Gerijā iemīlējusies, – atsāk klusā balss Hortenzes prātā.

      – Ha… Viņai taču ir vismaz deviņdesmit gadu!

      – Jā,