Muchachas. Viss meiteņu rokās. Katrīna Pankola

mēteli, parkā pūš vējš. Mēs iesim kājām, lai izdzenātu asinis.

      – Maksima Saimonsa divdesmit trīs gadu vecumā tika pati pie savas mājas…

      – Paņem cimdus, šalli, cepuri. Liec mierā savu kleitu un spraužamadatas. Man rūc vēders, klausi mani, sieviete!

      Parkā, kur abiem bija jācīnās ar vēju, Hortenze pieķeras Gerijam pie rokas. Viņš sper lielus soļus, Hortenze tipina viņam līdzās. Viņš rauc pieri, prātodams par kādu izvairīgu akordu. Viņa domās iesprauž vēl vienu kniepadatu manekenā uz skritulīšiem. Viņš izmēģina akordu ar astotdaļnoti, viņa šaubās par auduma kritumu. Abi maldās savās pārdomās, nelikdamies ne zinis ne par skrējējiem, kas pasteidzas garām, ne par vāverēm, mauriņiem, pauguriem, šķīvīšu mētātājiem, sāļo kliņģerīšu un desiņu tirgotājiem, ragaviņām un bumbām. Ir ziema, un parks izskatās brūns un kails. Ne tāds kā tūristu pirktajās pastkartītēs.

      Koki šūpojas, to zari dreb, vējš šņāc un padara viņu degunus sarkanus, taču viņi neko nemana. Tikai Hortenze kaut ko skaļi runā. Kā vēlēdamās atbrīvoties no dīvainā mezgla, kas savilcies pakrūtē un rauj viņu lejup. Viņa nezina, kā lai to nosauc un apraksta. Mezgls, kas liek viņai rauties čokurā un uzdzen bailes. Un ja nu viņas dzīve izgaisīs? Līdz šim viņa ir dzīvojusi kā krāšņā, krāsainā kinofilmā, taču jau labu laiku cīnās ar pelēkumu, kas uzdzen nomāktību. Un ja nu viņa palaidīs garām savu iespēju? Viņa ir gandrīz veca. Divdesmit trīs gadi – tas ir beigu sākums, šūnas mirst, neironi sabrūk, tas ir rakstīts visās grāmatās par zinātni un dzīvi. Laiks vairs nav viņas draugs, viņa to labi saprot. Viņa vairs nezina, kādā virzienā doties. Un drīz viņai vairs nekā nebūs. Viņa savij matu šķipsnu, noliecas, neatlaizdama Gerija roku, paceļ no zemes sausu zariņu, ar vienu roku paceļ matu cekulu, savij sarežģītā mezglā, sasprauž to ar zariņu, atkal iegrimst pārdomās, pārstāj raukt pieri, graciozi un karaliski izstiepj kaklu. Ieviest pārmaiņas. Vairs nešaubīties. Nelikties ne zinis par mezglu pakrūtē. Rīkoties. Darbība padzen bailes. Viņa nekad nav padevusies.

      – Vai arī… es visu izdarīšu otrādi. Saplisēšu augšdaļu un savilkšu apakšdaļu. Šauri svārki ar paaugstinātu jostasvietu un divām čaulām, kas ieskauj krūtis, trīs mazas pērļu podziņas uz lentes, kas izceļ vidukli. Ko tu par to teiksi?

      Viņš saklausa tikai pēdējos vārdus, un viņam tie izraisa nepatiku. Kā klibas pīles, kas gāzelēdamās ielaužas viņa sapņos. Aptraipa tos. Disonējošas notis. Viņš necieš disonansi.

      – Tu varētu man atbildēt!

      – Hortenze, lūdzu, es cenšos atrast noti… vienu mazu, būtisku noti, kurai sekos visas pārējās. Tā ir tepat netālu, esmu to jau gandrīz atradis. Ļauj man to notvert, un es apsolu, ka pēc tam es tevi uzklausīšu.

      – Saproti, krīze izraisīs vispārēju satricinājumu. Pārdošanas apjoms cietīs, tekstilizstrādājumiem tiks palielināti nodokļi, slavenie zīmoli to zina un velta visu uzmanību stabilām vērtībām, savam mantojumam un tēlam. Man ir jāsaņemas un jāatrod sava vieta, kamēr vēl nav par vēlu. Citādi es vairs neeksistēšu un varēšu tikai apšūt vīles.

      Viņa vēl ciešāk saspiež Gerija roku, lai liktu viņam domāt par viņu, par viņas problēmu, par mezglu pakrūtē, kurš pārvēršas par kamolu rīklē.

      – Bet tu jau domā tikai par savu mūziku! – viņa iesaucas. – Runā ar mani, Gerij, runā ar mani.

      Viņa paliecas tuvāk Gerijam, sajūt, kā no jūras zilā apmetņa ar kapuci uzvēdī viņa tualetes ūdens smarža. Cik ilgi viņš jau nēsā šo veco apmetni? Viņš nekādi nevēlas no tā atteikties. Viņa to ir redzējusi jau veselu mūžību. Uz labās piedurknes ir viņas pirkstu iespiedumi. To ir atstājusi mana roka, tās ir manas pēdas. Viņa ieķeras piedurknē, atlaiž to, atkal ieķeras un vēlreiz atlaiž.

      – Man jāizdomā kaut kas jauns, man jāizdomā kaut kas jauns. Tikai tā var noturēties pretī krīzei. Tikai radošums ļaus man atkal soļot tālāk. Un man tas jāizdara vienai pašai. Es jūtos vientuļa, tik vientuļa…

      Viņš pat nepagriež galvu. Viņš turpina soļot un meklēt pēdējo noti. Mi, sol, la, si, do, do diēzs… sapnis ir pagaisis. Nots ir pazudusi. Viņš sažņaudz dūres, sakož zobus. Strauji atmet galvu, lai atbrīvotos no šalles gala, kas aizsedzis viņa degunu. Parausta sava vecā apmetņa piedurkni. Tad vēlreiz. Domā no visa spēka. Viņā uzšalc dusmas, gluži kā vējš kokos. Viņš pārskaišas. Viņš jau to bija gandrīz atradis. Tikai neuztraucies, viņš sev saka, tikai neuztraucies, vēl ir palikušas pirmās notis. Tējas salona mierinošajā siltumā akordi atkal atgriežas.

      Tas ir viņa patvērums. Tieši šeit viņš ir sacerējis sava pirmā klavierkoncerta pirmās taktis. Pūšot savas Vīnes šokolādes putukrējumā. Ar zīmuļa galu skribelējot notis, kuras drūzmējas viņa prātā. Viņam kabatā vienmēr ir līdzi piezīmju grāmatiņa. Un mazs zīmuļa galiņš, kas skrāpē papīru.

      – Tātad tev par mani ir nospļauties, – Hortenze neliekas mierā, – tu mani nedzirdi, tu manī neklausies, kas es tev īsti esmu? Mēbele? Maza greznumlietiņa? Slikti ieskrūvēta spuldze?

      Viņa atlaiž Gerija roku. Atvirzās. Noliec galvu pretī vējam. Atkal sajūt mezglu pakrūtē. Viņa nepadosies. Ne mezglam, ne Gerija vienaldzībai. Viņa turpinās rīkoties viena pati. Starp citu, cilvēks dzīvē vienmēr ir viens. Tas ir jāiedzen sev prātā, un to nekad nedrīkst aizmirst. Viena, viena, viena. Un ko tad es tagad darīšu, būdama viena pati? Viņa iesper pa bumbu, kurai pakaļ skrien aizelsies puisēns, aiztriec to uz pretējo pusi, puisēns iesaucas un sāk raudāt. Tā tev arī vajag, viņa noņurd. Tāpēc vien, ka tev jāpaskrien pakaļ bumbai, vēl nav pienācis pasaules gals! Tev ir divas kājas un divas rokas!

      Puika pārstāj raudāt un pārsteigts raugās uz viņu. – Kāpēc tu raudi? – viņš vaicā, nolocīdams uz leju savas kanādiešu meža cirtēja cepures ausis.

      – Es neraudu. Lasies prom.

      – Tu esi ļauna! Tu esi ļauna un vēl arī neglīta! Tev matos ir beigts zariņš. Tas ir neglīti.

      Viņa parausta plecus un noslauka asaras piedurknē. Pagriežas pret Geriju, lai atgrieztos pie viņa. Gerijs ir apturējis taksometru un patlaban kāpj tajā, pat negaidīdams Hortenzi.

      – Gerij! – viņa iesaucas, juzdama, ka acīs atkal sakāpj asaras. Viņa tās aši noslauka ar cimdu un vēlreiz iekliedzas: – Gerij!

      Viņa metas pie automašīnas. Viņš aizcērt durvis. Nolaiž logu un, kad taksometrs uzsāk braukt, izmet:

      – Piedod, mīļā, man ir vajadzīgs miers un klusums. Tu vari palikt kopā ar saviem plisējumiem. Pastaiga ir vislabākais līdzeklis domu apkopošanai.

      Hortenze ar skatienu pavada taksometra sarkanās signāllampiņas, kas attālinās no viņas. Gerijs ir viņu pametis pašā parka vidū. Viņš ir uzdrošinājies pamest Hortenzi pašā parka vidū. Par ko Gerijs sevi uzskata? Vai tāpēc vien, ka viņš ir izskatīgs, valdzinošs un izklaidīgs, visiem tagad būtu jāskrien viņam pakaļ? Kā tad… Viņa bikses ir par īsu, kurpes – pārāk lielas. Un arī kāju pēdas ir pārāk lielas. Viņam ir pārāk melni mati. Un zobi – pārāk balti.

      Viņa mirkli paliek stāvam, nolaidusi rokas. Viņai tek deguns. Tad viņa dziļi jo dziļi ieelpo. Uzloka apkakli, lai pasargātos no vēja. Pamana puišeli, kurš vēl aizvien viņu vēro. Viņš saviebjas. Tad lēni pagriežas, lai skrietu pakaļ savai bumbai, un vēl izmet:

      – Nu tu redzi, cik tu esi neglīta! Viņš tevi pameta kā sapuvušu banānu!

      Kafejnīca Sabarsky šajā pēcpusdienas stundā ir tukša. Skaistās, dīkās un veiksmīgās dāmas paildzina brokastis, apstaigājot veikalus, vecie kungi guļ pusdienlaiku,