Muchachas. Viss meiteņu rokās. Katrīna Pankola

to nenožēlosi.

      Un tā tika noslēgta viņu vienošanās.

      Stella pagriežas un ierauga uz rakstāmgalda aizmirstās sniegpulkstenītes. Viņa paņem glāzi un piepilda to ar ūdeni.

      – Šajā pavasarī nezied ne hiacintes, ne dzeltenās narcises, – viņa skaļi saka. – Pēdējo dienu laikā viss ir sasalis ragā. Mana mimoza ir pagalam.

      – Grizē tētiņš ir pārskaities. Viņa kvieši ir izsaluši. Viņam vajadzēja stādīt saulespuķes.

      – Vai tas bija viņš, kurš nupat zvanīja?

      – Jā. Viņš grib mums pārdot vairākas vecas degvielas tvertnes, ko glabā savā šķūnī. Viņam ir vajadzīga nauda, taču viņš ir ļoti izvēlīgs. Ja tev ir laiks, aizbrauc paskatīties, pēc tam liec iekraut tos katlus…

      Stella ieliek sniegpulkstenītes glāzē ar ūdeni.

      No bailēm viņai trīc rokas, ūdens izšļakstās. Viņa ar plaukstām atbalstās pret galdu un dziļi jo dziļi ieelpo. Žilī iedod viņai adresi un plānu, kas uzkricelēts uz papīra lapiņas.

      – Tas ir tieši aiz Papeļu fermas. Piecsimt metrus pa kreisi aiz Kotro tētiņa īpašuma. Liels katlu krājums. Tevi gaidīs tas, kurš tos atradis. Viņš grib no tiem atbrīvoties un tikt pie skanošā. Piecdesmit procenti viņam, piecdesmit – mums. Tu viņam pasaki, ka mēs samaksāsim pēc tam, kad viss būs nosvērts, paraksti dokumentu par vienošanos un paņem preci. Tieši tāds darījums, kādi man patīk.

      – Skaidrs. Vai nekas cits nav jāpaņem?

      – Nē. Ja kaut kas uzradīsies, es tev piezvanīšu…

      Stella pamāj ar galvu. – Nu, tad pagaidām…

      Žilī noskatās, kā viņa aiziet, garš stāvs oranžā kombinezonā, kas viņai ir par lielu, biezā, tumši zilā džemperī, kas sniedzas pāri sēžamvietai, pakausī lepni atstumta filca cepure un lieli šņorzābaki. Stella vienmēr ģērbjas kā vīrietis. Šodien viņa ir uzvilkusi Adriana džemperi un Adriana kombinezonu, uzlikusi galvā Adriana cepuri. Ģērbšanās Adriana lupatās pēc abu šķiršanās viņai ir kļuvusi par goda lietu. Viņa vairs neuztver sevi kā sievieti. Viņa ir sasodīti skaista sieviete! Metrs astoņdesmit, sešdesmit kilogrami, acis zilas kā haskiju šķirnes sunim, biezs gaišu matu cekuls, kas krīt pār seju. Viņa varētu būt modele, kādas var redzēt žurnālos.

      Stella ierāpjas kravas auto kabīnē, uzsvilpj suņiem, kuri riedami un locīdamies pieskrien klāt un ielec kravas kastē. Suņi ir satraukti, piedzīvojums var sākties. Viņi uzliek ķepas uz kravas kastes malas, lai noturētos.

      Kravas auto aizbrauc gar Žilī kabineta logiem.

      Stella viņai viegli pamāj, Žilī izgāž krūtis, un uz tām sāk dejot izšūtie burti: I am a candy girl.

      Jā, protams, tu esi īsts saldumiņš, Stella klusi nomurmina kravas auto kabīnē. Vislielākais saldumiņš no visām pasaules meičām. Īsts cukurābols ar cirtainiem matiem, uzrautu degunu un tik biezām brillēm, ka nemaz nav skaidrs, vai aiz tām vispār atrodas acis. Mīlestības aka, no kuras neviens neģēlis negrib padzerties. Varbūt tā arī ir labāk, tu viņu no mīlestības iztukšotu sausu un pamestu sakropļotu.

      Viņa vēlreiz pārlasa Žilī iedoto adresi vietai, no kuras jāpaņem katli. Papeļu ferma. Viņa zina, kur tā atrodas; kad viņa vēl bija maza, māte reiz aizveda viņu to aplūkot. Tolaik, kad māte vēl uzdrošinājās iziet no mājas. Savulaik Papeļu ferma piederēja viņas vectēvam Žilam de Burašāram. Viena no skaistākajām lauku saimniecībām visā apkārtnē. Viņš to pārdeva, lai samaksātu parādus, ko bija ietaisījis viņa vecākais dēls Andrē. Izskatīgs, valdzinošs, vieglprātīgs, nekur nederīgs. Viņš visus prata apburt, smaidīdama stāstīja viņas māte, un visvairāk mani pašu! Es mīlēju savu brāli. Viņš bija piecus gadus vecāks par mani. Pie galda es sēdēju viņam blakus, lai varētu viņam atdot vislabākos jēra gaļas cepeša gabaliņus, vakaros es slēpos alejā aiz kokiem, lai noskatītos uz brāli viņa skaistajā automašīnā. Viņš dejoja priekšējo lukturu gaismā, lai apžilbinātu meiteni, ar kuru bija kopā, un dzēra šampanieti no pudeles kakliņa.

      Todien viņas dzīvoklī bija palikušas vienas. Rejs un Fernande bija devušies pie ārsta. Fernande nevēlējās iet uz konsultāciju. Pie dakteriem staigā tikai bailīgas vistas, viņa paziņoja, uzmezdama drūmu skatienu savai pameitai, tikai liekas mutes, mazas zostiņas, kuras visu laiku raud bez jebkāda iemesla. Rejs uzstāja. Viņš bija papētījis Vidāla medicīnas enciklopēdiju, kurā sīki un smalki bija aprakstītas visas slimības. To viņš lasīja regulāri, taustīja sev pulsu, izklauvēja aknas, pētīja savu mēli. Jau labu laiku viņu bija pārņēmušas raizes: viņa mātei nemitīgi slāpa, vairākas reizes naktī viņa cēlās, lai pačurātu, viņai pēkšņi bija pasliktinājusies redze un kāju pēdas bija sākušas svilt. Turklāt ikreiz, kad viņa sagriezās, brūce nesadzija un sāka strutot. Diabēts, viņš paziņoja, palasījis lielo enciklopēdiju, tas ir diabēts! Nav labi, māt, nav labi, nāc, es tevi aizvedīšu pie daktera! Druknā Fernande ar strupajām kājām uzvilka veco, melno mēteli ar ūdra ādas apkakli, uzlika galvā tumši sarkano filca cepuri, kas izskatījās pēc ceļu satiksmes norobežojošā konusa, ņurdēdama, ka tā esot tikai veltīga naudas izsviešana. Plānas lūpas, garš, šaurs deguns, plecos ierauta galva, pār visu seju stāvas, dziļas grumbas kā cietuma restes: viss viņā liecināja par skarbumu, alkatību, nevēlēšanos neko aizmirst un par kvēlām atriebības alkām. Jau grasīdamās aizcirst durvis, viņa vēl pagriezās pret Leonī un Stellu, lai paziņotu: manis te nebūs, taču es jūs paturēšu acīs; un viņas abas vienādi sarāvās.

      Tad aizvērās durvis, divreiz pagriezās atslēga, abas saskatījās. Beidzot divatā!

      Viņas atlaidās Stellas gultā, Leonī apskāva meitu, ļoti cieši saspieda, piekļāva sev klāt, pavisam klusi nodungoja: es tevi mīlu, manu mazo meitiņ, es tevi tik ļoti mīlu, tu esi mana mazā, laimīgā zvaigznīte, un Stellai gribējās kļūt vēl mazākai, vēl vieglākai, lai paceltos debesīs un sāktu mirdzēt.

      – Pastāsti man, mammu, pastāsti, kā tu biji maza un kā tur bija ar to pasaku par fejām.

      Un Leonī sāka stāstīt.

      Par savu brāli Andrē, kurš bija nomiris divdesmit četru gadu vecumā. Par savu tēvu Žilu de Burašāru, kurš no bēdām pavisam apdulla, noslēdzās sevī un gaidīja nāvi, neiziedams no savas savrupmājas.

      – Viņi abi drīz vien nomira. Man tik ļoti gribētos, kaut viņi būtu tevi pazinuši…

      Leonī nenoteikti pavicināja roku un uz brīdi apklusa.

      – Starp citu, nemaz nezinu, vai viņi par tevi būtu interesējušies! Ar mani viņi gandrīz nemaz nenodarbojās. Es biju tikai meitene… Viņi izturējās tā, it kā manis nemaz nebūtu. Un savā ziņā tā arī bija. Es klīdu pa māju kā ēna. Zini, mani uzaudzināja Suzona. Jau agrā jaunībā viņa kļuva par manu vecāku kalpotāju.

      – Un Žoržs arī?

      – Jā. Abi ieradās kopā. Viņš gādāja par māju, automašīnām un dārzu. Lietpratējs visās jomās.

      – Vai Suzona tā arī neapprecējās?

      – Nē. Viņa visu mūžu ir dzīvojusi kopā ar brāli. Arī es būtu varējusi vienmēr būt kopā ar savu brāli. Man tā būtu īsta laimes virsotne.

      Viņa iesmejas un aizver acis, it kā izbaudītu šo “laimes virsotni”.

      – Andrē un mans tēvs bija lieliska komanda. Tēvs viņam deva visu. Dēls bija viņa dzimtas vārda nodrošinājums, liesmojoša lāpa, ko nodot no paaudzes paaudzei. Tik jauks puišelis, viņš sacīja, ka gluži vai jābrīnās!

      Viņa atkal iesmejas