Muchachas. Viss meiteņu rokās. Katrīna Pankola

grozās no vieniem sāniem uz otriem, lai padzītu senās dziesmas, ko viņai savulaik mācījusi māte, tās, kuras viņai savulaik palīdzēja neko nedzirdēt, neko nesajust, apslāpēt kliedzienus, kas jau bija uz lūpām. “Mana mazā ir kā ūdens, viņa ir kā dzīvais ūdens, viņa skrien kā strautiņš, kam bērni skrien līdzi, skrien, skrien, cik ātri vien vari, nekad, nekad tu to nepanāksi…”

      Dažreiz izdodas.

      Bet, kad viņa ir nomodā…

      Būdama nomodā, viņa skrien. Viņa skrien, lai aizbēgtu no nelaimes.

      Viņa metas lejup pa kāpnēm.

      Suzona ir iekurinājusi uguni, atnesusi pienu, uzgrauzdējusi maizītes, nolikusi uz galda medu un sviestu. Virtuvē smaržo pēc kafijas.

      Viņa ir notīrījusi sniegu pie durvīm. Tas izvilina pirmo vārdu.

      – Paldies, – Stella nočukst.

      Viņa ielej sev kafiju, pieber cukuru, piespiežas pie kamīna malas, iedzer malciņu. Sārto ģerāniju lapas no aukstuma ir atkal kļuvušas zaļas, toties mimoza ir pagalam, žēl gan.

      Viņa ieslēdz atskaņotāju, uzliek kompaktdisku. Grupa Blondie, “Heart of Glass”. “Once I had a love and it was a gas, soon turned out had a heart of glass…” Viņa paņem maizīti, sviestu, pa virsu uzziež medu, apgriežas uz papēžiem, paceļ rokas, sāk skaļi dziedāt, dungo līdzi mūzikai vietās, kur nezina vārdus, taču tur ir arī tādi, ko viņa nav aizmirsusi, “love is so confusing there’s no piece of mind, I fear I’m losing you, it’s just not good you teasing like you do…” Viņa izdzer kafiju, uzliek galvā izbalējušu filca cepuri, paklaudzina pa papagaiļa Hektora būri, lai viņu pamodinātu, uzmanīdamās, lai nenokristu būra pārsegs. Iebāž starp būra restēm vienu maizīti. Viņš to apēdīs dienas vidū, kad pamodīsies.

      – Laimīgais! Tu vēl vari gulēt!

      Viņa atkal uzkāpj augšā, atver istabas durvis gaiteņa galā, pienāk pie gultas. Toms guļ, piespiedis degunu pie savām mutes harmonikām. Viņa apskauj mazo, karsto ķermenīti un čukstus saka: laiks celties, manu cukura gabaliņ. Viņš murmina, ka vēl ir nakts, ka briesmīgi nāk miegs, kurš gan vispār ir izdomājis skolu un kāpēc šim cilvēkam nevar pamatīgi sadot pa purnu. Viņa pasmaida, aizliedz viņam tā runāt. No segas apakšas parādās viņa galva, viņa ierauga divas zilas, no miega aiztūkušas acis.

      – Celies taču, nelaime mana! Tieši pēc pusstundas mums jādodas prom. Brokastis ir virtuvē uz galda.

      Uz sliekšņa viņa vēl pagriežas.

      – Un pēc ēšanas neaizmirsti iztīrīt zobus. Trīsarpus minūtes! Uzņem laiku…

      – Zinu… – viņš noņurd, apsēzdamies uz gultas malas.

      It kā tu man nevarētu uzticēties, saka viņa uzmestais kūkums. Viņam ir tievas rokas, šauri pleci, pie kakla divas iekritušas bedrītes. Uz kakla un vaigiem vīd sārti plankumi. Tāds pats gaišs cekuls kā viņai pašai, galvvidū biezs un kupls.

      Viņdien Stella viņu bija pieķērusi uz krēsla ar seju pret spoguli virs izlietnes, ar šķērēm rokā. Viņš grieza sev matus.

      – Tu nu gan esi attapīgs, tagad mēs izskatīsimies pēc dvīņiem, – viņa bija aizrādījusi, skatīdamās spogulī.

      – Man ļoti patīk tavi mati. Tie izskatās tik skaisti.

      – Tu gribi, lai es tev palīdzu tos apgriezt aizmugurē?

      Viņš bija pamājis ar galvu un pasniedzis viņai šķēres.

      – Tu esi tik skaista, Stella. Viņš uzrunā Stellu vārdā.

      Arī viņa tēvs dara tāpat. Adrians nekad nesauc viņu par dārgo, mīļo vai eņģeli. Adrians saka – “Stella” vai “princese” –, un viņas asinis uzbango, viņa kož sev lūpās un nodur galvu, lai viņš nenojaustu, par ko viņa domā. Adrians paskatās uz viņu un visu saprot. Viņa lūpās pavīd viegls, maigs smaids. Tas ir kā glāsts. Viņš netuvojas, nepieskaras, tomēr viņa ievaidas, sakniebusi lūpas.

      Tas bija noticis vairāk nekā pirms gada. Viņa bija noskuvusi Tomam pakausi. Baltas pūkas uz zeltainas ādas.

      Un kopš tā laika Toms turpina skūt deniņus, atstājot galvvidū tikai nelielu matu kroni, karaļa kroni, tu esi mans karalis, Stella saka, pabužinādama viņam galvvidu.

      – Es tevi gaidu automašīnā. Ar visu somu un pusdienu kastīti. Tā ir ledusskapī.

      Sēdēdams gultā ar plati ieplestām acīm, viņš izskatās tik trausls. Viņai gribas pateikt, lai viņš liekas atpakaļ gultā. Nākamgad viņam jau būs vienpadsmit gadu, tad būs jāsāk mācīties koledžā un pēc tam arī licejā…

      Mācības nekad nebeidzas. Ir tāda sajūta, ka tās ilgst veselu mūžību.

      Ārā vēl ir nakts. Debesis ir melnas, vējš griež vērpetēs un aizslauka sniegu, sadzen to pret durvīm un sienām. Strazdi lidinās virs šķūņu jumtiem un spalgi klaigā. Tie cenšas patverties zem sijām un pašķīst uz visām pusēm ikreiz, kad dēļi skaļi noklaudz.

      Viņa atver ieejas durvis, aiz kurām guļ suņi. Atbalstās pret sienu, lai noturētos pretī viņu priekam, kad suņi lec viņai virsū ar savām stiprajām, stūrainajām kājām. Jā, jā, mani mazulīši, es esmu tepat, viss ir labi, jūs šonakt rējāt, vai arī jums bija bail no vēja? Viņa izvelk cepumus no kombinezona kabatas un izdala tos. Ielaiž suņus virtuvē. Noskūpsta Saldumiņu uz purna. Ieber sauso barību trijās skārdenēs. Piepilda ar ūdeni lielo salātu bļodu. Sarunājas ar viņiem klusā, spalgā balsī. Nu, Stipriniek, nu, Duksi, nu, Saldumiņ, vai esat gatavi garai darba dienai? Visi trīs steidzīgi ēd, kamēr viņa saliek malkas krāsnī pagales. Dienā viņus atnāks pabarot Suzona. Kad viņi vakarā atgriezīsies, istaba būs silta.

      Rīta darbi. Viņa tos var paveikt ar aizvērtām acīm. Agrāk viņi bija divi. Adrians un Stella. Tagad viņa ir viena. Žoržs un Suzona dzīvo kaimiņu mājā. Vasaras ikdiena, ziemas ikdiena. Rudens un pavasara ikdiena. Viņa pielāgojas gadskārtām, vasarā dzer kafiju ilgāk, ziemā atlicina laiku sniega tīrīšanai. Vai arī tam, lai iedarbinātu kravas automašīnu ar iebūvēto celtni, kura kalpo gan par ģimenes auto, gan par darbarīku.

      Ziemā ūdens krāns fermas pagalmā aizsalst. Viņa ņem ūdeni no virtuves krāna un satecina to lielā lejkannā ar trīsdesmit litru tilpumu. Tās rokturis griežas plaukstās, viņa ir pazaudējusi savus ādas cimdus. Tavus žņaudzējas cimdus, Toms saka. Svaigs ūdens ruksim Merlinam un arī ēzeļiem. Neaizmirstot arī par sauso barību. Siens ēzeļiem, katrās redelēs pa saišķim. Viens burkāns, divi burkāni, trīs burkāni, paglāstīt Toto, Bergamoti un Grizliju. Kad viņa pievēršas abiem pārējiem, Toto sāk kašņāt zemi. Viņai ir bail no Toto, viņš ir nejauks un var pat iespert. Tā jau ir gadījies. Viņa bija noliekusies, lai pārgrieztu siena saišķa auklu, un ēzelis viņai pamatīgi iespēra. Viņai divus mēnešus nācās nēsāt roku ģipsī. Nejauks lūzums, ārsts sacīja, taču jums ir paveicies, tagad jūs nedrīkstat nest neko smagu. Lai vīrs jums palīdz. Viņš nav mans vīrs, viņa bija noņurdējusi caur zobiem.

      Grizlijs savā melnajā polārlāča kažokā piespiežas viņai klāt. Pagrūsta viņu ar purnu un piespiež pie nožogojuma. Viņš dreb. Viņam ir bail no negaisa.

      Ne jau no negaisa es baidos. Briesmas slēpjas kaut kur citur, es to zinu. Es jūtu, ka briesmas ir tuvumā. Es tās protu pamanīt jau no tālienes.

      – Nebaidies, Grizlij. Nebaidies, tas ir tikai negaiss, un, ja pērkons dārd šeit, zibens sper kaut kur citur.

      Vai sāks snigt vai līt? Viņa to nezina. Debesis ir zemas, draudīgas, svina pelēkas. Viņa atsāk rosīties ar lejkannu. Ūdeni vistām, ūdeni zosīm. Kukurūzu un sacietējušo maizi, ko viņa ir dabūjusi pie Leklerka. Lielie