Karaļa viltība. Stīvs Berijs

vajadzīgs, nonāks kanālā!

      Abi vīri apstājās kā zemē iemieti.

      Norss pacēla rokas un tēloja, ka padodas. – Klau, tas gan ir lieki. Atdod to mums, un būsim norēķinājušies.

      Zēns izdvesa nedzirdamu atvieglojuma nopūtu. Acīmredzot ne viens, ne otrs nebija ievērojis, ka dūre ir tukša. Īans turēja roku pie margām tā, lai Norss vai Devīns neuzķertu viņa viltību.

      – Ko tu teiktu par piecdesmit mārciņām? – Norss piedāvāja. – Piecdesmit mārciņas par zibatmiņu, un vari būt brīvs. Laivas motora pukšķināšana tuvojās, un peldlīdzekļa priekšgals jau nozuda zem tilta pretējā pusē.

      Tas būs riskants gājiens.

      – Labāk simtu, – Īans pieprasīja.

      Norss iebāza roku kabatā.

      – Lec pāri margām, – Īans pačukstēja Gērijam. – Uz laivu, kas brauc zem tilta.

      Tanī brīdī Norsa plaukstā parādījās naudaszīmju žūksnis.

      – Aiziet! – Īans izdvesa.

      Kamēr Norss sprieda, no cik lielas summas šķirties, un Devīns ļāva rīkoties tam, kurš acīmredzot bija galvenais, Īans pieķērās dzelzs margām un vienā rāvienā pārsviedās tām pāri.

      Viņš krita no trīs metru augstuma, no visas sirds cerēdams, ka laiva vēl atrodas zem tilta. Viņš piezemējās uz kajītes jumta, atsitienā zaudēja līdzsvaru, tomēr paguva pieķerties īsam metāla stienim un palika tajā karājamies, bet kājas šūpojās pāri bortam. Apavi skāra ūdens virsmu, bet zēns spēja uzvilkties augstāk. Laiva izbrauca no tilta apakšas un turpināja slīdēt pa kanālu.

      Prāvais vīrietis ar tumšajiem matiem stāvēja laivas pakaļgalā un stūrēja. – Iedomājos, ka jums noderētu palīdzība.

      Īans pameta skatienu atpakaļ. Arī Norss pārlēca pāri margām, gatavs atkārtot viņa gājienu. Mērojis trīs metru augstumu, vīrietis piezemējās laivas pakaļgalā. Bet laivas īpašnieks ietrieca elkoni Norsam krūtīs, un neīstais policijas inspektors iegāzās kanālā.

      Norss iznira no ūdens aptuveni sešdesmit pēdas aiz laivas un izkāpa krastā.

      Apgaismotais tilts tagad atradās piecdesmit metru attālumā.

      Tas pazuda skatienam, kad kanāls nogriezās pa labi.

      Pēdējais, ko Īans redzēja, bija Gērijs Malons Devīna tvērienā.

      Bet Īanam bija jādodas tālāk.

      Priekšā vīdēja cits apgaismots tilts – platāks, masīvāks, būvēts no ķieģeļiem. Pa to abos virzienos braukāja transports. Kamēr laiva slīdēja uz tilta pusi, Īans izlēca zāļainajā krastā. Aizveldamies pa kanālmalas celiņu, viņš dzirdēja savu glābēju uzsaucam:

      – Kurp tad tu dosies? Tu taču gribēji pabraukāties ar laivu!

      Viņš piecēlās, pamāja atvadas un pa metāla kāpnēm uzrāpās uz ielas. Abos virzienos šaudījās automašīnas. Šķērsojis ielu, zēns atrada patvērumu aizslēgta krodziņa durvju nišā. Tur viņu no garāmbraucošo skatieniem paslēpa divi lieli augi puķupodos.

      Īans noslīga uz zemes un sakopoja domas.

      Londonas asās dvakas koda nāsīs. Viņš centās saskatīt zilu Mercedes, taču Norss un Devīns, visticamāk, nedomās, ka viņš palicis tuvumā – īpaši pēc tik pārdrošas bēgšanas. No maiznīcas, kas atradās dažus namus tālāk, atplūda kārdinošais tikko ceptas maizes aromāts, un tas bada sajūtu tikai saasināja. Pēdējoreiz viņš bija mazliet iekodis pusdienas lidmašīnā pirms vairākām stundām. Nedaudzie garāmgājēji nepievērsa viņam uzmanību. Bet viņu reti kāds ievēroja. Kā tas ir – būt īpašam? Varbūt pat vienreizējam? To varēja vienīgi iztēloties. Priekšlaikus pametis skolu, zēns vismaz paguva iemācīties lasīt un rakstīt. Par to bija prieks. Lasīšana dāvāja vienu no retajām baudām.

      Tas uzvedināja uz domām par plastmasas maisiņu, kuru nesa Kotons Malons.

      Ar viņa mantām.

      Bija vērts uzmest aci.

      Tāpēc viņš ātri atstāja nišu.

      5. nodaļa

Londona18.30

      Bleiks Entrims izkāpa no taksometra miglainajā naktī. Pirms stundas bija sācies negaiss, ietīdams pilsētu vēsā, valganā segā. Viņam priekšā slējās Svētā Pāvila katedrāles kupols, un viņš cerēja, ka šādi laika apstākļi būs atbaidījuši parastos apmeklētāju pūļus.

      Samaksājis šoferim, viņš devās augšup pa platajiem betona pakāpieniem baznīcas priekšā un iegāja pa masīvajām bronzas durvīm, kas lēni aizvērās viņam aiz muguras. Pēdējais Lielā Toma – dienvidu torņa pulksteņa – gongs iezvanīja pusstundu.

      Izmantodams Ārlietu ministrijas laineri, viņš bija atlidojis uz Londonu no Briseles uzreiz pēc sarunas ar vietējo aģentu. Īsā lidojuma laikā viņš bija pārskatījis visus “Karaļa viltības” ziņojumus, atkārtoti iepazīdamies ar visām operācijas detaļām.

      Problēma bija vienkārša.

      Skotija plānoja izlaist brīvībā Abdelbāsitu el Megrahī, agrāko Lībijas izlūkdienesta virsnieku, kuru tūkstoš deviņsimt astoņdesmit astotajā gadā notiesāja par divsimt septiņdesmit cilvēku slepkavību, uzspridzinot Pan Am 103. reisa lidmašīnu virs Lokerbi ciemata Skotijā. Divtūkstoš pirmajā gadā Megrahī piesprieda mūža ieslodzījumu, taču, pasēdējis dažus gadus aiz restēm, viņš saslima ar vēzi. Tālab tā saucamo humāno apsvērumu dēļ skoti grasījās ļaut Megrahī nomirt Lībijā. Pagaidām nebija izskanējis oficiāls paziņojums par lēmumu viņu atbrīvot, jo vēl turpinājās ļoti slepenas sarunas. CIP par šo priekšlikumu bija uzzinājusi vairāk nekā pirms gada, un Vašingtona jau bija paudusi stingrus iebildumus, uzstājīgi lūdzot Dauningstrītu darīt tam galu. Taču angļi bija atteikušies un apgalvoja, ka tā ir Skotijas iekšējā lieta, kurā viņi nejaukšoties.

      “Iekšēja lieta? Sasodīts, kopš kura laika?” taujāja diplomāti.

      Londona bija jaukusies Edinburgas politikā tūkstoš gadu. Tas, ka abas nācijas bija apvienotas zem Lielbritānijas nosaukuma, iejaukšanos arvien atviegloja.

      Taču angļi tik un tā nepiekrita.

      Megrahī atgriešanās Lībijā būtu kā spļāviens sejā noslepkavotajiem simt astoņdesmit deviņiem amerikāņiem. Bija vajadzīgi trīspadsmit gadi, kamēr CIP aizturēja apsūdzēto un kamēr noritēja tiesa, kas atzina viņu par vainīgu.

      Un tagad tā vienkārši palaist brīvībā?

      Lībijas vadonis Kadafi faktu par Megrahī atgriešanos pastāvīgi metīs Vašingtonai sejā, nostiprinot savu stāvokli arābu līderu vidū. Teroristi visā pasaulē nocietināsies, viņu mērķi kļūs daudz sasniedzamāki, ja reiz tik vājās Amerikas Savienotās Valstis nejaudā panākt, lai tās draugi neizlaiž brīvībā slepkavu.

      Viņš atpogāja samirkušo mēteli un garām sānu kapelai, kur, sarkaniem abažūriem aizklātas, dzintara krāsas gaismu meta sveces, nonāca pie augstā altāra. Šo satikšanās vietu bija ieteicis Entrima aģents. Izmantojis viltotus žurnālista dokumentus, viņš bija iekļuvis baznīcas arhīvā un visu dienu strādājis, meklēdams informāciju.

      Pa dienvidu puses eju aizstaigājis līdz vītņkāpņu galam, viņš vēl reizi palūkojās apkārt. Cerības saistībā ar laikapstākļiem šķita attaisnojušās. Baznīcā grozījās tikai daži cilvēki. Par laimi, operācija “Karaļa viltība” pagaidām nebija rosinājusi britu interesi.

      Cauri arkai Entrims nonāca pie kāpnēm, kas vijās