Karaļa viltība. Stīvs Berijs

visus šāvējus, taču pats dabūjis lodi kreisajā plecā. Turpmāko mēnesi viņš veseļojās un pieņēma dažus lēmumus.

      – Tev ir trīspadsmit gadi, – viņš toreiz atgādināja Gērijam. – Tev tas būs grūti saprotams, taču dažreiz dzīvē ir kaut kas jāmaina.

      Viņš jau bija iesniedzis atlūgumu Stefanijai Nellei, tādējādi pielikdams punktu divpadsmit gadus ilgajam darbam Magelāna vienībā un vēl ilgākajai karjerai jūras kara flotē. Viņš bija uzkalpojies līdz komandiera dienesta pakāpei un būtu priecīgs par kapteiņa pakāpi – bet ar to arī pietiktu.

      – Tātad tu brauc prom? – Gērijs vaicāja. – Pārcelies uz citu valsti.

      – Es tevi nepametu.

      Tomēr pameta.

      Brīdī, kad Malons pieņēma šo svarīgo lēmumu, viņi ar Pemu dzīvoja šķirti jau piekto gadu. Kādu dienu, atgriezies no uzdevuma izpildes, viņš māju atrada tukšu. Sieva bija noīrējusi māju citā pilsētas malā un pārbraukusi, paņemot līdzi tikai pašas nepieciešamākās mantas sev un Gērijam. Zīmītē viņa pavēstīja jauno adresi un to, ka šai laulībai pienākušas beigas. Pragmatiski un salti. Īsti viņas garā. Turklāt izlēmīgi. Taču ne viens, ne otrs necentās uzreiz panākt oficiālu šķiršanos, lai gan abi sarunājās vienīgi nepieciešamības gadījumā un Gērija dēļ.

      Viņu kopdzīves laikā bija noticis daudz. No jūras kara flotes rekrūša viņš bija kļuvis par advokātu, pēc tam par Tieslietu ministrijas aģentu. Viņa arī bija uzsākusi advokātes praksi. Viņš daudz laika pavadīja, braukādams pa pasauli. Pema siroja pa Atlantas tiesas namu gaiteņiem. Viņi satikās katru vai katru otro nedēļu, dalīdami aizbildniecību pār Gēriju, un dēls auga straujāk, nekā vecāki to apjauta. Viņi dzīvoja apkaimē, kur pavirši pazina tikai reto kaimiņu. Taču “dzīvoja” nebija īstais apzīmējums. Drīzāk – eksistēja. Mehiko lodes skartais plecs beidzot lika uzdot jautājumu: “Vai es vēlos šādu dzīvi?” Ne viņš pats, ne Pema nebija laimīgi. Tik daudz abi saprata. Un Pemai vajadzēja pavisam nedaudz, lai īgnumu nomainītu dusmas.

      – Vai tu kaut reizi būsi apmierināts? – viņa prašņāja. – Jūras kara flote, lidotāju skola, jurisprudences skola, kara flotes ģenerālprokurors un juridiskais padomnieks, Magelāna vienība. Un tagad tu pēkšņi aizej no darba. Kas būs tālāk?

      – Es pārceļos uz Dāniju.

      Sievas sejā nepakustējās ne vaibsts. Tikpat labi viņš varētu pavēstīt, ka gatavojas pārvākties dzīvot uz Mēnesi.

      – Pēc kā tu dzenies?

      – Apnicis, ka uz mani šauj.

      – Kopš kura laika? Tev taču Magelāna vienībā patika.

      – Man ir laiks pieaugt.

      – Un, tavuprāt, pārcelšanās uz Dāniju radīs šo brīnumu?

      Viņam nebija vēlēšanās skaidrot savu rīcību. Pemai tikpat bija vienalga. Un viņš nemaz nevēlējās, lai bijušajai sievai tas ir svarīgi.

      – Es gribu izrunāties ar Gēriju. Es vēlos pārliecināties, ka viņam nav iebildumu.

      – Kopš kura laika tev ir būtiskas viņa domas?

      – Tieši viņa dēļ es aizgāju no darba. Es gribu, lai viņam vēl ir tēvs…

      – Negvelz, Koton. Tu aizgāji pats sevis dēļ. Neaizbildinies ar puiku! Visi tavi plāni saistīti ar tevi pašu, nevis ar viņu.

      – Man nevajag, lai tu man norādi, ko domāt.

      – Kurš tad tev norādīs? Mēs tik ilgi bijām precējušies. Vai tu domā, ka tas ir viegli? Gaidīt tevi mājās sazin no kurienes? Baidīties, vai tevi neatvedīs melnā maisā? Es par to dārgi samaksāju, Koton. Gērijs arī. Bet zēns tevi mīl. Pareizāk sakot, viņš tevi dievina, bez nosacījumiem. Mēs abi zinām, ko viņš sacīs, jo viņam, atšķirībā no mums, galva ir īstajā vietā. Par spīti mūsu abu kopīgajām neveiksmēm, dēls mums ir izdevies.

      Sievai bija taisnība.

      – Paklau, Koton, mani neinteresē, kāpēc tu pārcelies uz dzīvi viņpus okeānam. Tā ir tava darīšana. Ja tev tā ir labāk, dari tā. Tikai neizmanto Gēriju par ieganstu. Viņam vismazāk ir vajadzīgs neapmierināts tēvs, kurš mēģina kompensēt paša bērnības nepatīkamos brīžus.

      – Tev tā patīk mani aizskart?

      – Patiesība ir jāpasaka skaļi, un tu pats to zini.

      Patiesība? Kas tā par patiesību, ja viņa nebilda ne vārda par visbūtiskāko!

      “Gērijs nav tavs bioloģiskais dēls.”

      Pilnīgi Pemas garā. Uz viņu attiecas vieni noteikumi, uz pārējiem – pavisam citi.

      Tagad viņus abus nomāca liela problēma.

      Viņš gāja pa ietvi, un Īans soļoja līdzās. Zēns ilgi nebija teicis ne vārda. Interesanti, kā instinkts sekmē izdzīvošanas spēju rašanos pat pusaudža vecumā. Pagalmā Malons bija noskaities uz Īanu, taču arī ievēroja – Īans šķiet klusībā piekrītam, ka attiecībā uz Gēriju ir nošāvis greizi. Malons sev nosolījās nepieļaut, lai Īanam misējas vēlreiz – šim zēnam nepieciešama līdzcietība, nevis naidīgi uzbrukumi.

      Kas ir vajadzīgs Gērijam?

      Iepazīt savu bioloģisko tēvu?

      Vai no tā varētu celties kaut mazākais labums – tagad, kad neziņā aizritējuši piecpadsmit gadi? Diemžēl par to Pemai galva nesāpēja. Par ko gan viņa vispār domāja?

      Atbilde šķita skaidra.

      Nedomāja vispār.

      Tikai rīkojās.

      Attiecības ar sievietēm nebija Malona stiprā puse. Ne viņš tās izprata, ne mācēja ar viņām sadzīvot. Tādēļ viņš no tām vairījās. Tā bija daudz vienkāršāk.

      Taču palaikam kļuva vientuļi.

      Gērijs bija teju vienīgais, ko viņam neviens nevarēja atņemt.

      Bet – ja nu varēja?

      Piepeši Malons atskārta, kālab dzīvojis vienās bažās, kad uzzinājis patiesību. Kā tēvs viņš vairs nebija vienīgais. Piedalīšanās bērna radīšanas procesā bija kā zīmogs uz mūžu. Pat tad, ja tēva tiesības tiek atņemtas ar tiesas lēmumu, vīrietis ir sava bērna tēvs mūžīgi, lai kādas kļūdas dzīves laikā pieļautu. Un viņam bija gadījušies daudzi misēkļi.

      Un tagad šo godu viņam var laupīt.

      Vismaz daļēji.

      Varēja gadīties, ka Gērijs atrod savu īsto tēvu, un tas varēja izrādīties itin patīkams cilvēks. Varbūt justos satriekts par to, ka viņam ir dēls. Abi saprastos. Gērija mīlestība būtu sašķelta. Pagaidām visa zēna mīlestība pret tēvu piederēja Malonam, bet tad nāktos dalīties.

      Varbūt nāktos zaudēt dēlu pavisam?

      Un šāda iespēja sāpināja.

      15. nodaļa

      Ketlīna pārlūkoja informāciju klēpjdatorā. Sera Tomasa stāstījums par notikumiem ap Henrija VII un Henrija VIII pirmsnāves brīžiem bija intriģējošs, taču ekrānā varēja izlasīt pilnīgāku aprakstu.

      Henrijs VII, pirmais Tjūdoru dinastijas karalis, bija sarausis no valsts lielas bagātības, kuras mantojumā nodeva savam dēlam Henrijam VIII. Pēdējos piecus no trīsdesmit astoņiem Henrija VIII valdīšanas gadiem lauvas tiesa Tjūdoru bagātību glabājās dzelzs