Karaļa viltība. Stīvs Berijs

pārlaida skatienu apkārtnei.

      Kreisajā pusē dažus simtus jardu tālāk plūda Temzas upe, un Karaliskās tiesas ēka atradās tikai dažus kvartālus tālāk. Šī bija Sitija, autonoms rajons, kopš trīspadsmitā gadsimta nodalīts un pārvaldīts atsevišķi. Daži to dēvēja par Kvadrātjūdzi, un šajā teritorijā cilvēki apmetās vismaz kopš pirmā gadsimta un romiešu laikiem. Te tika dibinātas lielās amatnieku ģildes viduslaikos un vēlāk – starptautiskie tirdzniecības uzņēmumi. Sitija arī mūsdienās ir Lielbritānijas finanšu un tirdzniecības centrs, un Entrims prātoja, vai izsekošanas objektam ir saistība ar kādu no šīm nozarēm.

      Izsekojamais nogriezās pa kreisi.

      Lietus lāsēm irdzot pāri sejai, Entrims steidzās uz priekšu un pamanīja, ka šāvējs pa pazīstamajiem akmens vārtiem iegājis Tiesu innos.

      Arī šī apkaime bija pazīstama.

      Savulaik tā bija templiešu ordeņa mājvieta – līdz pat četrpadsmitā gadsimta sākumam. Divsimt gadu vēlāk Henrijs VIII likvidēja visus reliģiskos ordeņus un ļāva juristiem pārņemt templiešu teritoriju un izveidot Tiesu innus. Vēlāk Džeimss I nostiprināja to pastāvīgo klātbūtni ar karalisko atļauju. Bērnībā Entrims bija klaiņojis šai ēku un pagalmu labirintā. Viņš atcerējās platānas, saules pulksteņus un zaļo mauriņu nogāzes, kas sniedzās līdz Temzas krastmalas dambim. Tiesu innos celiņi un alejas bija leģendāri, tos aprakstīja grāmatās un uzņēma filmās – daudziem bija piešķirti eleganti nosaukumi, piemēram, Karaļa sola celiņš un Midltemplas ceļš.

      Viņš raudzījās pa ieejas vārtiem un pamanīja vīrieti, straujā solī ejam pa šauru, bruģētu ieliņu. Novērotājam garām paspraucās un pa vārtiem iegāja četri vīri. Viņš, slēpdamies aiz vīru mugurām, sekoja. Gaisma krita no dažiem logiem un laternām, kas bija piestiprinātas pie ēku sienām un apspīdēja ēku ārdurvis.

      Mērķis atkal nogriezās pa kreisi.

      Entrims pasteidzās garām vīru pulciņam un nonāca arkām ieskautā krustveida ejā. Aiz tās pletās pagalms, un viņš pamanīja vīrieti ieejam Tempļa baznīcā.

      Kādu brīdi Entrims vilcinājās.

      Reiz viņš tajā bija iegriezies. Šaura baznīca, maz iespējamo slēptuvju.

      Kāpēc lai tur ietu?

      Bet – kā citādi kaut ko noskaidrot?

      Atgriezies lietū, viņš rikšiem skrēja uz baznīcas sānu durvju pusi. Iegājis dievnamā, viņš pārlaida skatienu šur tur krītošajām blāvās gaismas strēlēm. Valdīja klusums, un tas viesa nemieru. Uz baznīcas grīdas bija izvietoti gulošu krustnešu marmora veidoli pilnās bruņās, virs galvas pletās apaļais dievnama jumts. Plašo telpu greznoja marmora statujas, sienā iestrādātas savijušās arkas, kolosāli akmens grebumi. Apaļajā dievnamā bija seši logi un sešas marmora kolonnas. Pa labi taisnstūrainajā kora telpā aiz vēl trim augstām arkām atradās vāras iedzeltenas gaismas apmirdzēts altāris. Neredzēja ne viņa izsekojamo, ne citu dzīvu būtni.

      Modās pavisam nelāgas priekšnojautas.

      Viņš pagriezās, lai dotos prom.

      – Vēl ne, mister Entrim, – kāds ierunājās nedaudz dobjā balsī. Šķita, ka runātājs ir gados.

      Entrims apcirtās.

      No tumsas, kas ietina sienas, iznira seši stāvi un nostājās aplī starp bruņinieku veidoliem uz grīdas. Sejas nebija saskatāmas. Vīrieši. Uzvalkos. Rokas nolaiduši gar sāniem, kā maitasputni tumsā.

      – Mums nepieciešams aprunāties, – turpināja tas pats cilvēks.

      Kreisajā pusē desmit pēdu attālumā parādījās cits vīrs – arī viņa seju slēpa ēnas, taču pat pustumsā bija saskatāms pret Entrimu notēmēts ierocis.

      – Lūdzu, ienāciet Aplī, – atkal sacīja pirmais vīrietis.

      Izvēles nebija.

      Tālab viņš rīkojās, kā pavēlēts, un nostājās starp bruņinieku tēliem visu sešu vīru ielenkumā. – Jūs nogalinājāt manu cilvēku tikai tāpēc, lai atvilinātu mani šurp?

      – Tas tika darīts, lai apliecinātu mūsu nopietnos nodomus. Pustumsā grimstošā runātāja zods izskatījās ciets kā bruņu plātne.

      Ko mirstot sacīja Velss? “Tam nebija jānotiek.”

      – Kā jūs zinājāt, ka es ieradīšos Svētā Pāvila katedrālē?

      – Operēšana ar nevainojamiem izlūkdatiem allaž bijis būtisks mūsu izdzīvošanas priekšnoteikums. Mēs jau vairākus mēnešus vērojam jūsu aktivitātes mūsu valstī.

      – Kas jūs esat? – Entrims no tiesas gribēja to zināt.

      – Dibinātājs nosauca mūs par Daidala biedrību. Vai zināt mītu par Daidalu?

      – Mitoloģija mani nekad nav interesējusi.

      – Jums, noslēpumu atklājējam, vajadzētu mitoloģiju pārzināt itin labi.

      Lielmanīgais tonis kaitināja, taču Bleiks Entrims klusēja.

      – Vārds “Daidals” nozīmē “gudrais strādnieks”, – paskaidroja gados vecākais vīrs.

      – Kas jūs īsti esat? Kaut kāds klubs?

      Pārējo piecu vīru ēnas pat nepakustējās, viņi nebilda ne vārda.

      – Mēs esam noslēpumu glabātāji. Karaļu un karalieņu sargi. Dievs vien zina, cik ļoti viņiem bijusi nepieciešama apsargāšana, un galvenokārt pašiem no sevis. Mūsu biedrība tika radīta tūkstoš seši simti piektajā gadā, lai sargātu tieši to noslēpumu, kuru jūs pūlaties atrast.

      Skaidrojums modināja interesi. – Jūs apgalvojat, ka tas patiešām pastāv?

      – Kādēļ jūs to meklējat? – iejautājās cits vīrietis, arī veca cilvēka čerkstošā balsī.

      – Runājiet! – ieteicās trešais. – Kālab jūs jaucaties mūsu darīšanās?

      – Vai šī ir pratināšana? – Entrims pavaicāja.

      Pirmais vīrs iesmējās. – Nebūt ne. Taču mūs māc ziņkāre. Amerikāņu izlūkdienesta aģents rokas ne pārāk izplatītās britu vēstures annālēs un meklē to, par kā pastāvēšanu šai pasaulē zina tikai retais. Jūs apjautājāties savam cilvēkam Svētā Pāvila katedrālē par Ferova Karija likteni. Mēs viņu nogalinājām. Cerībā, ka pārtrauksiet meklējumus. Taču vīlāmies, tālab šovakar nogalinājām vēl vienu jūsu vīru. Vai mums jāslepkavo trešais?

      Draudi bija pilnīgi skaidri, taču Entrims attrauca: – Man jāizpilda uzdevums.

      – Mums tāpat, – attrauca kāds no ēnām.

      – Jums tas neizdosies, – aizrādīja cits.

      Un trešais brīdināja: – Mēs jūs apturēsim.

      Pirmais vīrs pacēla roku, apklusinādams pārējos.

      – Mister Entrim, līdz šim veiksme jums nav smaidījusi. Man rodas nojausma, ka jūsu priekšniecība no šī uzdevuma atteiksies pavisam, tiklīdz jūsu pūliņi izrādīsies patiešām velti. Mums atliek vienīgi nodrošināt šādu iznākumu.

      – Atklājiet, kas jūs esat.

      – Slepenība ir mūsu sabiedrotais, – pirmais vīrietis atteica. – Mēs nedarbojamies likuma ietvaros. Mēs neesam neviena pakļautībā. Mēs paši izlemjam piemērotāko un atbilstīgāko rīcību. – Brīdi valdīja klusums. – Un politika mums ir vienaldzīga.

      Entrims norija kamolu, kas bija aizžņaudzis