Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa

pusplika izskrēja no mājas?

      – Ak tas? – Ar skopu smaidu sejā Boids pakratīja galvu. – Viņa ieraudzījusi peli. Esot pār mēru satraukusies, bet kaimiņam nevajadzējis mūs traucēt. Pirms tu jautā… iemesls, kāpēc Tajs viņai iekrāva, bijis viņas lielais apjukums. Tehniski viņš esot sitis, bet tikai tādēļ, lai pasargātu sievu no kritiena.

      – Tu viņu atlaidi?

      – Nekas cits neatlika.

      – Jā, bet šīm nejēdzībām jāpieliek punkts. Nākamreiz, kad viņi zvanīs, aizbraukšu es. Vienalga, kurš tobrīd dežurēs. Pats gribu to nokārtot.

      – Bet lūdzu! Es mēģināju, Brūks. Pat Alma ar viņu runāja, cerēdama, ka viņa uzklausīs sievieti.

      – Nu, viņa manī neklausījās. – Alma Sloupa iznāca no atpūtas telpas. Viņas nagi todien bija nolakoti elektrozili, pieskaņojot lielām zilām krellēm ap kaklu, bet sprogainie, spilgti zeltainie mati sasprausti ar zilu zīda puķi.

      Iemalkojusi kafiju, viņa atstāja skaidru sarkanu nospiedumu uz krūzes malas. Almas ārējā veidolā tikai gaiši zaļās acis bija bālas, bet to skatiens savukārt vērīgi pētošs. Pat brillēm kaķa acu formas rāmjos bija mākslīgi kristāliņi.

      Sīkām krunciņām klātā seja pauda sašutumu, kad viņa uzlika roku uz izbalējušu džinsu apkļautā gurna.

      Alma teica, ka viņai esot sešdesmit, bet viņa bija to pavēstījusi pirms Brūksa pārcelšanās uz Litlroku, tādēļ viņš pat nemēģināja noskaidrot dispečeres īsto vecumu.

      Nez vai Alma pati to vairs zināja.

      – Es ievedu Misiju atpūtas telpā un apsēdināju nolasīt viņai morāli, lai nu ko tas nozīmē. Viņa sāka raudāt, tāpēc nospriedu, ka man izdodas viņu ietekmēt. Bet viņa pateica, ka mīlot Taibelu un viņš riebīgi uzvedoties tikai dzērumā. Tad nāca pats trakākais. Viss atrisināšoties, kad viņa paliks stāvoklī.

      – Jēziņ!

      – Viņa ļoti cenšoties. Kad būšot bērns, Tajs norimšoties.

      – Es pats došos turp, kad viņa atkal zvanīs, – Brūkss atgādināja. – Paldies par rūpēm, Alma. Bet tu, Boid, pārņem dežūru. Man jāpārbauda daži dokumenti.

      – Tūlīt.

      – Vai gribi kafiju, priekšniek? – Alma jautāja.

      – Neiebilstu.

      – Es atnesīšu. Nekā cita jau nav, ko darīt. Šodien ir kluss.

      – Kaut nu tā arī turpinātos.

      Iegājis kabinetā, Brūkss ieslēdza datoru un paņēma no galda vecu slinkija atsperi. Piegājis pie loga, viņš svārstīja atsperi no vienas rokas otrā. Viņam patika mierinošā skaņa – kā vecai segai nočabot vai kailām kājām švīkstot siltā zālē.

      Brūkss sevi uzskatīja – un paziņas tāpat – par nosvērtu cilvēku. Daži pat teiktu, ka viņš ir pārāk rāms. Tāpēc Brūksu pašu pārsteidza niknums, kāds viņu pārņēma pēc atgadījuma ar Ebigeilu Loueriju.

      Kaut vai tas suns. Skaists dzīvnieks, tas nebija noliedzams, bet… Ja Ebigeilai uznāktu kāda kaprīze, Brūkss pavirzītos kaut kā sunim ne pa prātam, radījums noteikti iecirstu zobus viņam kājā.

      Neatrisināti jautājumi Brūksam nesagādāja pārliekas raizes, jo viņš labprāt rīkojās, meklēja pamatojumu, risinājumu. Klauvē, un tev tiks atvērts. Taču viņam ļoti nepatika atrasties šaubīgā, neizdevīgā stāvoklī, kur noteicēja ir apbruņota sieviete un viņas milzīgais sargsuns.

      Likumu viņa nepārkāpa. Nevienu. Un tomēr.

      Daži cilvēki pēc dabas bija nedraudzīgi. Brūkss tādus nesaprata, tomēr zināja, kā uzvesties viņu klātbūtnē. Ar šo sievieti bija citādi. Pavisam citādi.

      Brūksam viņa šķita dīvains nervozitātes un pašpārliecības apvienojums, atklāta, taču arī noslēpumaina. “Ziemeļu štatu akcents,” viņš domās atzīmēja. “Nepilni trīsdesmit, ja nemaldos.” Un parasti viņš nemaldījās.

      Slaida, iekšēji saspringta. Skaista, kaut arī bez kosmētikas, vienkārši ģērbusies. Labi zābaki – pavalkāti. Ne dārglietu, ne nagu lakas, nekādu spilgtu krāsu.

      “Neskatieties uz mani!” Lūk, to, pēc Brūksa domām, Ebigeila gribēja pateikt.

      – Kas tevi tā satrauc? – Alma ienākusi nolika viņam uz galda kafijas krūzi. – Tev rokā tava rotaļlieta, – viņa piezīmēja, kad Brūkss pagriezās.

      – Es tikai prātoju.

      – Vai par sievieti, kura nopirkusi vecā Skītera īpašumu?

      – Vai tu pēdējā laikā nodarbojies ar gaišredzību?

      – Tas lai paliek manas meitas ziņā.

      – Kā Kaliopei klājas?

      Almas meita zīlēja pēc taro kārtīm, plaukstas un auras – viņa bija Brūksa mātes tuvo draudzeņu pulkā.

      – Aizvakar strādāja saderināšanās ballītē. Tur saņēma vēl trīs pasūtījumus.

      – Tad jau labi.

      – Kaliope ar to pelna iztiku. Dzirdēju, ka tev ar Loueriju pārtikas veikalā bijis kaut kas līdzīgs sarunai.

      – Viņa nav pļāpa. – Brūkss atslīga krēslā un, paņēmis kafiju, uzcēla kājas uz galda. Tas Almai bija uzaicinājums apsēsties. – Ko tu par viņu zini?

      – Necik daudz, un tas man ļoti nepatīk. Dīns Makvīns, kurš kārtoja īpašuma pārdošanas darījumu, stāstīja, ka viņa esot sazinājusies elektroniski. Internetā sameklējusi sludinājumu, šo to pavaicājusi, pieklājīgi pateikusies. Pēc pāris dienām vēl atsūtījusi vēstuli ar piedāvājumu. Tā nav bijusi prasītā summa, bet, Dīns teica, mazliet vairāk par to, uz ko viņš cerējis, turklāt apsolīta vienā maksājumā.

      – Vienā maksājumā?

      – Tā gan. Skīteri nekavējoties piekrituši. Nu, tu jau pazīsti Dīnu, viņš ir tirgotājs, viņam patīk izpušķot. Neesot varējis izspiest no viņas vairāk par “jā” vai “nē”. Rokasnaudu esot pārskaitījusi no bankas Kanzassitijā. Atbrauca ar to suni un U-Haul treileru. Parakstījusi dokumentus, pasniegusi kases čeku – šoreiz no bankas Fērbenksā, Aļaskā. Dīns gribējis aizvest viņu pusdienās, nosvinēt darījumu, bet saņēmis noraidījumu. Viņa likusi, lai ved taisnā ceļā uz īpašumu, visu izrāda, un cauri. Paņēmusi dokumentus, atslēgas, pateikusi “paldies!” un “sveiki!”.

      – Īsta mīkla, – Brūkss norūca.

      – Tādi cilvēki saka: “Lieciet mani mierā un ļaujiet man dzīvot.” Pēc manām domām, viņi īpaši labi nedzīvo. – Alma piecēlās, jo dispečera telpā ietarkšķējās rācija. – Būtu interesanti atklāt, ko viņa slēpj.

      – Būtu gan, – Brūkss piekrita. Alma gāja atbildēt pa rāciju, un tajā brīdī iezvanījās Brūksa telefons. – Bikfordas policijas departaments, policijas priekšnieks Glīsons. – Pagaidām viņš atlika malā bažas par Ebigeilu Loueriju.

      Sakārtojis dokumentus, piezvanījis, kam nepieciešams, Brūkss devās apgaitā un uzklausīja keramikas darbnīcas īpašnieka sūdzību par kaimiņu – sveču veikala saimnieku, kurš kārtējo reizi nosprostojis viņa piebrauktuvi.

      Kārtējo reizi viņš aprunājās ar vaininieku.

      Tad Brūkss paņēma šķiņķa un siera tostermaizi, pie rakstāmgalda apēda novēlotu lenču, vienlaikus sākdams mīklas minēšanu.

      Graužot