Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa

Mūsu darbiniece Linda Peskija pārbauda apkārtni. Šonakt tu būsi drošībā.

      – Ak… bet…

      – Rīt mēs atkal atbrauksim, – Džons solīja. – Bet tagad, pirms dodamies prom, mēs tev palīdzēsim iekārtoties.

      – Nāc, uzvedīšu tevi augšā un parādīšu istabu, – Terija aicināja, lai Elizabete nepagūtu atvērt muti piekrišanai vai iebildumiem, un ar viņas somu rokā devās pie kāpnēm.

      – Izskatās jaunāka nekā domāju, – Bills atzīmēja.

      – Viņa ir ļoti nogurusi un pagaidām nav vēl īsti atjēgusies. Bet stipra meitene. Bez kādas aizķeršanās izturēja divas stundas ar Pomeroju. Tiesneši par viņu būs sajūsmā.

      – Pusaudze sagraus Volkovu bandu? – Bills nogrozīja galvu. – Kaut kas neiedomājams.

      Sergejs Volkovs bija vīrietis labākajos gados, no nožēlojamas nabadzības iedzīvojies bagātībā. Desmit gadu vecumā viņš jau bija zaglis, kas Maskavas graustos pazina ikvienu kaktu un žurku alu. Trīspadsmit gadu vecumā viņš pirmo reizi nogalināja cilvēku – ar amerikāņu kaujas nazi, kuru bija nozadzis citam puikam. Tam, sešpadsmitgadīgajam blēdim, viņš salauza roku.

      Nazi viņš bija saglabājis līdz šai dienai.

      Maskavas bratvas rindās Sergejs kļuva par brigadieri, kad viņam bija astoņpadsmit.

      Godkāre dzina tālāk, līdz kopā ar brāli Mihailu viņš asiņaini nežēlīgā triecienā pārņēma bratvu. Un tad sabruka Padomju Savienība. Pēc Sergeja domām, tā bija pārmaiņu iespēja.

      Viņš apņēma glītu sievu, kurai bija laba gaume. Sieva laida pasaulē divas meitas, un Sergejs dziļi iemīlēja bērnus jau no viņu pirmā elpas vilciena. Pirmo reizi turot katru no meitām rokās, viņš raudāja, apbrīnas, prieka un lepnuma pārpilns.

      Kad beidzot piedzima dēls, asarām nebija vietas. Tas prieks, apbrīna un lepnums pārspēja jebkādas asaras.

      Bērni, Sergeja mīlestība un cerības, lika viņam emigrēt uz Ameriku, lai tiktu pie lielākas bagātības un varētu sagādāt viņiem dzīvē iespējas.

      Un viņam izdevās iecerēto sasniegt.

      Vecākā meita apprecējās ar advokātu, un Sergejs turēja rokās pirmo mazbērnu. Un raudāja. Jaunākajai meitai – māksliniecei, sapņotājai – viņš iekārtoja personisko galeriju.

      Bet dēls – jā, dēls, biznesmenis ar Čikāgas universitātes diplomu – bija viņa īstenais mantinieks. Viņa puika bija gudrs, spēcīgs, ar skaidru galvu, vēsu prātu.

      Visus no Maskavas graustiem nākušā zēna sapņus un ilgas Sergejs bija realizējis dēlā.

      Ģērbies platos šortos, ar mulču un zemi notraipītiem ceļgaliem, kurus klāja uztetovētas zvaigznes, viņš strādāja dārzā savā Zelta Krasta īpašumā, gaidot Iļjas ierašanos. Sergejs bija glīts skarba izskata vīrietis ar sirmiem pavedieniem tumšajos matos, oniksa krāsas acīm un biezām melnām uzacīm. Sparīgi uzturot sportisko formu, viņš spēja apmierināt sievu, mīļāko un pa reizei arī prostitūtu.

      Dārzs bija vēl viens viņa lepnuma avots. Protams, viņš algoja daiļdārzniekus un sētniekus, bet vairākas stundas nedēļā pats raka zemi, pats savām rokām stādīja dažādus jaunus augus.

      Sergejs ticēja, ka vadītu laimīgu, vienkāršu dārzkopja dzīvi, ja nebūtu kļuvis par pahanu.

      Viņš dzirdēja tuvojamies dēla soļus.

      – Vistu mēsli, – Sergejs ierunājās. – Tie ir lēti, viegli iestrādājami, un augiem tie ļoti patīk.

      Kā allaž apmulsis par tēva aizrautību ar zemi, Iļja nogrozīja galvu.

      – Smird jau arī pēc vistu mēsliem.

      – Tas ir to vērts. Manas hostas par tiem ir sajūsmā, vai redzi? Drīz uzziedēs lakači. To dažādās nokrāsas slēpj daudz noslēpumu. – Tad, nedaudz piemiedzis acis, Sergejs pacēla galvu. – Kā tad ir? Vai tu viņu atradi?

      – Vēl ne. Bet mēs dabūsim viņu rokā. Norīkoju vienu vīru pārbaudīt sarakstus Hārvardā. Drīz noskaidrosim vārdu un uzvārdu, un tad jau viņa no mums neizspruks.

      – Sievietes melo, Iļja.

      – Neticu, ka par Hārvardu viņa būtu melojusi. Viņa studē medicīnu un ir nelaimīga. Māte, ķirurģe, dzīvo tepat Čikāgā. Manuprāt, arī tā ir patiesība. Mēs meklējam māti. – Iļja notupās. – Es neiešu cietumā.

      – Nē, tas nenotiks. Arī Jakovs nesēdēs. Man ir citi avoti, ko izmantot. Bet man nepatīk, ka viens no vērtīgākajiem brigadieriem tagad ir aiz restēm.

      – Viņš nerunās.

      – Ne jau par to es raizējos. Viņš neko neizpļāpās, arī Jegors ne. Kas ir amerikāņu policija? Musor. – Sergejs atvēzēja roku, it kā gribētu aiztraukt atkritumu kaudzi. – Mūsējos viņiem nepieveikt. Tāpat kā tevi. Bet mums izdevās pārliecināt tiesnesi par drošības naudas noteikšanu. Tā meitene… viņa mani uztrauc. Iļja, mani uztrauc tas, ka viņa tur bija un ir dzīva. Mani uztrauc tas, ka Jakovs nezināja par viņas un tās otras klātbūtni.

      – Ja es nebūtu klubā aizkavēts, tad atrastos tur un neko tādu nepieļautu. Tad nebūtu nekādas aculiecinieces.

      – Radās komunikācijas problēma, bet arī tā tika atrisināta. – Tu liki viņu uzmanīt, papa, turēties viņam blakus tik ilgi, kamēr viņš saņems mācību par zagšanu.

      Pietrūcies kājās, Iļja noņēma saulesbrilles.

      – Es pats personiski viņam nocirstu roku par ģimenes aplaupīšanu. Tu viņam devi visu, bet viņam vajadzēja vēl un vēl. Naudu, narkotikas, sievietes, izrādīšanos. Kas viņš man par brālēnu! Maita, – viņš nošņāca. – Atkal un atkal viņš spļāva mums sejā. Tu biji labs pret viņu, papa.

      – Aleksejs bija tavas mātes brālēna dēls. Kā lai es viņam nedotu to labāko? Es uz viņu cerēju.

      – Tu pieņēmi viņu un Jakovu.

      – Jakovs ir apliecinājis, ka ir manas laipnības vērts. Bet Aleksejs? – Sergejs atmeta ar roku. – Kā izrādījās, tikai vistu mēsls, – viņš noteica pavīpsnādams. – Tagad viņš pārvērties par zemi. Narkotikas. Tā bija viņa vājība. Tāpēc es biju stingrs pret tevi un māsām. Narkotikas ir tikai bizness. Būtībā tieši narkotiku dēļ Aleksejs apzaga, nodeva mūs, savus radiniekus.

      – Ja es tur būtu klāt, pats liktu viņam lūgties piedošanu. Kā sievišķim. Noskatītos, kā viņš mirst.

      – Informācija, ka Aleksejs bijis arestēts, ka vienojies ar policistiem, atklājās tikai tajā vakarā. Ar to draņķi vajadzēja veikli tikt galā. Aizsūtīju Jakovu un Jegoru pārbaudīt, vai viņš ir mājās. Iespējams, viņu novāca pārāk ātri. Tā bija kļūda, kā teiktu amerikāņi. Arī viņa gaume attiecībā uz ielenēm vienmēr bijusi prastāka nekā tavējā.

      – Man vajadzēja palikt viņa tuvumā, – Iļja atkārtoja. – Tā meitene mani ieinteresēja. Tāda svaiga, nesamaitāta. Skumīga. Nedaudz skumīga. Man viņa patika.

      – Tādu apkārt netrūkst. Viņa jau ir beigta. Paliec uz vakariņām. Sagādāsi prieku mātei un man.

      – Protams.

      Sestā nodaļa

      Bija pagājušas divas nedēļas, sākās nākamā. Elizabete varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt reizes, kad viņai atļāva atstāt māju. Bet nekad vienai pašai.

      Reiz