Kolekcionārs. Nora Robertsa

sākās sērijas pirmajā grāmatā. Turklāt Keilijas ģimene bija vilkači. Viņai, vilkaču meitai, nebija viegli pilnmēness naktī izpildīt mājas uzdevumu vai doties uz izlaiduma balli.

      Tagad, trešajā grāmatā, Keilija un viņas ģimene karoja ar sāncenšiem – vilkaču baru, kas medīja cilvēkus. Varbūt izrādīsies, ka romāns būs pārāk asiņains jaunākiem lasītājiem, Lila prātoja, bet tāda nu bija izvēlētā sižeta līnija. Viņai tā bija jāsaglabā līdz galam.

      Lila atsāka rakstīt no tās vietas, kur Keiliju nodod zēns, kurā meitene iemīlējusies, viņa kavē mājasdarba izpildi par Napoleona kariem, un vēl viņas blondais, skaistais iemīļotais ieslēdzis viņu fizikas laboratorijā.

      Pēc divdesmit minūtēm uzlēks mēness – un tieši ap to laiku sāksies Dabas zinātņu kluba sanāksme. Keilijai bija jāizkļūst no laboratorijas, pirms notiek viņas pārvēršanās.

      Lila ķērās pie darba, priecīgi iejūtoties Keilijas tēlā, meitenes bailēs, ka varētu atklāties patiesība, sirdssāpēs un dusmās uz līdzjutēju kapteini, bara vadoni, vīriešu ēdāju (burtiskā nozīmē) Sašu.

      Ar bumbas sprādzienu radījusi dūmu aizsegu un dabūjusi Keiliju laukā no laboratorijas, likusi direktora vietniecei – vēl vienam dadzim Keilijas acīs – norāt meiteni un atstādināt viņu no stundām, tad ļāvusi aizbēgt mājās, jo pārvēršanās bija sākusies, Lila secināja, ka kopumā rakstot pagājušas trīs stundas.

      Apmierināta ar paveikto, viņa atguvās no stāsta un palūkojās apkārt.

      Tomass, pārguris no spēlēšanās ar bumbiņu, saritinājies gulēja blakus uz krēsla, logā mirguļoja un laistījās lielpilsētas ugunis.

      Precīzi pēc instrukcijas Lila pagatavoja kaķim vakariņas. Kamēr Tomass ēda, viņa paņēma no instrumentu komplekta skrūvgriezi, ar kuru nostiprināt pieliekamajā dažus rokturus.

      Vaļīgas skrūves, pēc Lilas domām, pavēra ceļu nepatikšanām. Tas bija bīstami gan cilvēkiem, gan priekšmetiem.

      Pieliekamajā viņa ievēroja vēl neizsaiņotus stiepļu grozus uz paliktņiem. Tie droši vien bija paredzēti kartupeļiem vai sīpoliem. Noliekusies Lila uz kastes izlasīja aprakstu ar apliecinājumu, ka grozu salikšana ir vienkārša. Domās viņa atzīmēja, ka jāaizsūta Meisijai elektroniskā vēstule un jāpajautā, vai saimniece vēlētos, lai viņa to izdara.

      Lilai tas būtu neliels, bet patīkams uzdevums.

      Viņa ielēja otru glāzi vīna un pagatavoja sev vēlas vakariņas ar augļiem, sieru un krekeriem. Sakrustotām kājām apsēdusies ēdamistabā ar Tomasu klēpī, viņa mielojās, vienlaikus pārbaudot elektronisko pastu. Sūtīja, lasīja, apskatījās blogu, izdarīja jaunu ierakstu.

      – Laiks doties pie miera, Tomas.

      Kaķis tikai nožāvājās, un Lila, ar tālvadības pulti izslēgusi mūziku, pacēla kaķi un aiznesa prom, lai novāktu traukus un izbaudītu pirmo vakaru jaunajā vietā.

      Pārģērbusies kokvilnas biksēs un krekliņā, Lila pārbaudīja signalizāciju un vēlreiz binoklī apskatīja kaimiņus.

      Tā vien šķita, ka blondīne tomēr aizgājusi, atstājot dzīvojamo istabu pustumsā. Pāri arī bija devušies prom. Vai nu vakariņās, vai uz kādu izrādi, Lila nosprieda.

      Mazais zēns droši vien jau gulēja, cerams, ar kucēnu blakus. Lila saskatīja televizora ņirboņu un iztēlojās puisēna tēti un mammu kopā atpūšamies.

      Citā logā varēja noskatīties viesībās. Uzposušies ļaudis ar dzērieniem vai nelieliem šķīvjiem rokās staigāja un sarunājās.

      Brīdi Lila raudzījās, iedomājoties viņu sarunas, arī sačukstēšanos starp bruneti īsā sarkanā kleitiņā un bronzas iedeguma klātu dievu pērļu pelēkā uzvalkā. Lilas iztēlē viņiem bija kaislīga dēka slepus no daudz cietušas sievas un vīra, kuram par laulātās draudzenes romānu nav ne jausmas.

      Lila virzīja binokli tālāk, uz mirkli apstājās, paņēma nost no acīm, tad skatījās no jauna.

      Ak nē, muskuļainais puisis divpadsmitajā stāvā… nē, viņš nebija pilnīgi kails. Viņam bija stringi, un viņš izdarīja palēcienus un pagriezienus, un noliekšanos. Bija redzams, ka, atkārtojot kustības un papildinot tās ar citām, viņš ir pamatīgi nosvīdis.

      Acīmredzot aktieris vai dejotājs, kas slepus piepelnās ar striptīzu, līdz izdosies gūt lielos panākumus Brodvejā.

      Lilai patika viņu vērot. Ļoti patika.

      Logos redzamās izrādes vēl pusstundu turpināja Lilu izklaidēt, tad viņa saklāja gultu – un patiešām viņai pievienojās Tomass. Kompānijas pēc viņa ieslēdza televizoru, NCIS atkārtojumu, no kura viņa burtiski varēja citēt varoņu dialogus. Apmierināta viņa paņēma iPad, atrada filmu, kuru bija iesākusi skatīties lidmašīnā, un ieritinājās zem segas.

      * * *

      Turpmākās nedēļas laikā Lila izstrādāja sev dienas režīmu. Tomass viņu modināja precīzāk par pulksteni tieši septiņos un, skaļi ņaudot, pieprasīja brokastis.

      Viņa pabaroja kaķi, pagatavoja kafiju, aplaistīja augus dzīvoklī un ārā terasē, paēda vieglas brokastis, kuru laikā vēroja kaimiņus.

      Blondīne un mīļākais, ar kuru sieviete kopā dzīvoja – viņi neradīja iespaidu, ka būtu laulāts pāris, – bieži strīdējās. Blondajai bija tieksme mētāt plīstošus priekšmetus. Misters Veiklais, uz kuru bija tik tiešām patīkami nolūkoties, prata izmanīgi no tiem izvairīties un likt lietā savu valdzinājumu. Ķīviņi, kas notika gandrīz katru dienu, parasti beidzās ar aizrautīgas kaisles izpausmēm.

      Pēc Lilas vērtējuma, viņi saderēja kopā. Bet uz īsu laiku. Ne viens, ne otrs Lilai neatgādināja cilvēkus, kas būtu spējīgi uzturēt ilgstošas attiecības, – ne blondīne ar priekšmetu un drēbju gabalu mētāšanu, ne arī vīrietis, kad veikli izvairījās, smaidīja un pavedināja.

      Spēlmaņi, Lila nodomāja. Kaislu, seksīgu spēlīšu meistari. Lila patiešām brīnītos, ja viņam nebūtu kāda slepena dēka.

      Mazais zēns un kucēns turpināja savu mīļošanos, tēvs, māte vai auklīte pacietīgi uzkopa sīkus negadījumus. Māte un tēvs devās prom gandrīz katru rītu, ģērbušies tā, ka Lilai radās iespaids par augsta līmeņa karjeru kā vienam, tā otram.

      Martini ļaudis, kā Lila viņus nodēvēja, reti izmantoja savu mazo terasi. Kundze noteikti piederēja pie tām dāmām, kuras ietur pusdienas ārpus mājas, ik dienu dodas prom vēlā rītā un atgriežas agrā pēcpusdienā, parasti ar iepirkumu maisiņiem.

      Ballētāji reti pavadīja vakarus mājās. Šķiet, viņi baudīja drudžaini jautru dzīves stilu.

      Puskailais puisis regulāri trenējās palēcienos un pagriezienos – par patiesu prieku Lilai.

      Viņa labprāt vēroja logos redzamos šovus, ik rītu radot jaunus stāstus. Rakstījusi līdz pēcpusdienai, viņa pārtrauca darbu, lai izklaidētu kaķi, tad saģērbās un devās laukā nopirkt kaut ko vakariņām, apskatīt apkārtni.

      Kilderbrandiem viņa aizsūtīja fotogrāfijas ar laimīgo Tomasu, nolasīja tomātus, izšķiroja pastu, sacerēja baisu vilkaču kauju, pārskatīja blogu. Turklāt pieliekamajā izsaiņoja un salika divus grozus.

      Otrās nedēļas pirmajā dienā viņa nopirka pudeli Barolo un smalkus sierus, papildinot galdu ar mini kūciņām no brīnišķīgas tuvējās maiznīcas.

      Tūlīt pēc pulksten septiņiem vakarā viņa atvēra durvis viesiem, pareizāk sakot, savai labākajai draudzenei.

      – Sveika! – Džūlija ar vīna pudeli vienā rokā un smaržīgu liliju pušķi otrā tomēr pamanījās viņu