Kolekcionārs. Nora Robertsa

Ricci Ricci, tās Džūlija lietoja darbā, bet spēcīgās, seksīgās Boudoir, ar kurām viņa iesmaržojās, ejot uz tikšanos, bet tad arī tikai atbilstošā garastāvoklī.

      Šobrīd viņa salsas dēļ gan nedaudz oda pēc sviedriem, taču savas smaržas viņa pazina.

      Tām nebija šeit jābūt.

      Toties te vajadzēja būt skaistai rozā pudelītei ar zelta vāciņu, bet tās nebija.

      Nepatīkami pārsteigta, Džūlija piegāja pie naktsskapīša. Antīkā greznā kastīte atradās parastajā vietā, tāpat kā ikdienas smaržas un augstā, šaurā sudraba vāze ar vienu sarkanu liliju.

      Bet Boudoir flakons bija pazudis.

      Vai viņa neviļus, nepadomājot būtu to novietojusi citur? Taču tas nevarēja būt – kāpēc lai tā notiktu? Pat ja viņai šorīt bija vieglas paģiras, palēnināta reakcija, miglaināks skatiens, viņa atcerējās, ka smaržas stāvēja ierastajā vietā. Tobrīd viņa mēģināja ielikt auskaru. Pat tagad Džūlija acu priekšā redzēja, kā auskars izkrīt no pirkstiem tieši uz naktsskapīša – blakus rozā pudelītei.

      Klusu murminādama, viņa iegāja vannas istabā, pārbaudīja maciņu, kurā glabāja kosmētiku, un secināja, ka pudelītes nav arī tur. Pie velna, trūka arī YSL Red Taboo lūpukrāsas un Bobbi Brown acu zīmuļa. Šos kosmētikas piederumus viņa maciņā bija ielikusi pagājušajā nedēļā pēc ceļojuma uz veikalu “Sefora”.

      Atnākusi atpakaļ guļamistabā, Džūlija pārbaudīja vakar atvesto čemodānu – gadījumā, ja būtu lūpukrāsu un zīmuli atstājusi ceļojuma kosmētikas maciņā, kuru bija sagatavojusi Hemptonas velnišķīgajām kāzām.

      Rokas uz gurniem salikusi, Džūlija nostājās ģērbtuvē. Tad iepleta acis par to, ko tajā ieraudzīja vai, pareizāk sakot, neieraudzīja – jaunās, vēl nevalkātās Manolo Blahnik koraļkrāsas sandales uz piecu collu biezas platformas. Apjukumu nomainīja bailes. Sirdij sitoties, Džūlija mežonīgā ātrumā ieskrēja atpakaļ virtuvē pēc somas, izrāva telefonu un zvanīja policijai.

      * * *

      Tūlīt pēc pusnakts Lila atvēra durvis.

      – Atvaino, – Džūlija nekavējoties sacīja. – Saprotu, ka pēc vakardienas tev nav vajadzīgas jaunas problēmas.

      – Nemuļķojies! Kā tu jūties?

      – Man galvā sajukums. Policisti mani uzskata par traku. Varbūt es tāda arī esmu.

      – Nē, neesi. Nāc, ienesīsim mantas guļamistabā.

      Lila pati paņēma Džūlijas ceļasomu aiz roktura un ievilka viesu istabā.

      – Jā, neesmu. Es neesmu traka. Man pazudušas mantas, Lila. Dīvains gadījums, es tev teikšu. Kurš gan ielaužas cita cilvēka mājā, paņem kosmētiku, smaržas, kurpes un leoparda ādas somu, kur to visu salikt? Kurš izvēlas to visu, bet atstāj gleznas, dārglietas, ļoti vērtīgu Baume & Mereier pulksteni un vecmāmiņas pērles?

      – Varbūt vainīgā ir kāda pusaudze.

      – Es neesmu pazaudējusi tās mantas. Policisti domā, ka es pati tās esmu nezin kur nolikusi.

      – Džūlij, tu nekad neko nezin kur neliec. Ko tu vari teikt par apkopēju?

      – Policisti man arī to jautāja. Es jau sešus gadus izmantoju vienu un to pašu uzkopšanas kompāniju. Katru otro nedēļu uz dzīvokli nāk jau pazīstamas divas sievietes. Viņas neriskētu ar darbu kosmētikas dēļ. Tev vienīgajai, izņemot mani, ir atslēga un zināms kods.

      Lila pielika roku pie sirds.

      – Es neesmu vainīga.

      – Tu nenēsā mana izmēra kurpes un nelieto sarkanu lūpukrāsu, kaut arī es tev ieteiktu par to padomāt. Tu esi ārpus aizdomām. Paldies, ka ļauj man palikt šeit pa nakti. Es nespēju mājās gulēt viena. Rīt nomainīšu atslēgas, un signalizācijas kodu jau nomainīju. Pusaudze… – Džūlija apsvēra šādu domu. – Tai jābūt kādai no mūsu nama. Iespējams, ka tā bijusi tikai muļķīga blēņošanās. Kaut kas līdzīgs zagšanai veikalā.

      – Var jau būt, ka muļķīga blēņošanās, bet tik un tā ļoti nepareizi. Kāds atļāvies ložņāt pa tavu dzīvokli, rakņāties pa tavām mantām. Es ceru, ka policija viņu atradīs.

      – Tad jātur acis vaļā, lai nepalaistu garām jaunu meiteni Manolo kurpēs, ar sarkanu Taboo lūpukrāsu, smaržojot pēc Boudoir? – Džūlija iesmējās. – Tas ir gandrīz neiespējami.

      – Neko nevar zināt. – Paliekusies uz priekšu, Lila apkampa draudzeni. – Tiklīdz mums būs laiks, iesim nopirksim visu vietā. Vai pagaidām kaut ko nevēlies?

      – Tikai kārtīgi izgulēties. Es varu iekārtoties uz dīvāna.

      – Gulta ir liela, pietiks vietas tev, man un Tomasam.

      – Paldies! Vai neiebilsti, ja ātri ieiešu dušā? Pēc darba un salsas neesmu paspējusi nomazgāties.

      – Protams, kā gan citādi, ej. Es atstāšu naktslampiņu iedegtu tavā gultas pusē.

      – Ak jā, gandrīz aizmirsu, – Džūlija piebilda, ceļoties kājās, lai paņemtu pidžamu no somas. – Eštons ir izturējis pārbaudi. Es parunāju ar vairākiem cilvēkiem. Neuzkrītoši. Vārdu sakot, viņš spēj pilnībā iegrimt darbā, reizēm sadusmojas, kad viņu aizkaitina nepiemērotā vietā un laikā, viņš neiet tik bieži sabiedrībā, kā viņa aģentei un dažām dāmām labpatiktu, bet tas arī ir viss. Nav ziņu par starpgadījumiem, varmācīgu uzvedību, vienīgi tas, ka iesitis piedzērušam apmeklētājam izstādes atklāšanas laikā.

      – Viņš iesitis piedzērušajam?

      – Tā esot noticis. Es dzirdēju, ka puisis sācis grābstīties gar vienu no gleznotāja modelēm, pret ko viņai radušies iebildumi. Mans informācijas avots teica, ka sitiens bijis pelnīts, tas noticis Londonas galerijā. Tātad es dodu savu piekrišanu, ja tu nolemsi viņu ielaist pie sevis novērtēt pa logu redzamo skatu.

      – Tad es viņu laikam pieņemšu.

      Lila atlaidās atpakaļ gultā, domājot gan par nozagto lūpukrāsu un dizainera kurpēm, gan par slepkavību un pašnāvību, un seksīga izskata māksliniekiem, kuri iedunkā dzērājus.

      Galvā drūzmējās filmas ainiņas, pārvēršoties atsevišķos sapņu fragmentos. Viņa tā arī nedzirdēja, kad Džūlija apgūlās, ne Tomasa priekpilno ņaudienu, kaķim ieritinoties viņām pa vidu.

      * * *

      Lila pamodās no kafijas smaržas – tas vienmēr bija patīkami – un izgāja virtuvē, kur Džūlija grauzdēja beigeļus un Tomass mielojās ar savām brokastīm.

      – Tu pabaroji kaķi un pagatavoji kafiju? Vai gribi mani apprecēt?

      – Man prātā bija iegādāties kaķi, bet varbūt labāk apprecēšu tevi.

      – Tu varētu darīt gan to, gan to.

      – Tas man vēl jāapsver. – Džūlija pasniedza Lilai divus skaistus stikla trauciņus ar ogām.

      – Oho, tu dabūji ogas!

      – Te tās jau bija, un vēl ļoti skaistas bļodiņas, kas paredzētas tieši ogām. Šajā dzīvoklī netrūkst jauku priekšmetu. Kā tu spēj noturēties, neieskatījusies atvilktnēs un skapjos? Es to saku kā cietusī, kurai tikko nekrietna pusaudze pārmeklējusi mājokli.

      Ar atriebības pilnu dzirksti acīs Džūlija atmeta atpakaļ krāšņos matus.

      – Es ceru, ka viņai uz sejas ir sametušās pūtītes.

      – Meisijai?

      – Kam?