Nodevība Beltērā. Kristīna Doda

teica.

      Noa pasmaidīja.

      Eli sejā bija mokpilna izteiksme, kas piederējās vīrietim, kura sieva pēc otrās grāmatas uzrakstīšanas apbalvojusi sevi ar neticami dārga sporta auto iegādi.

      – Nespēju noticēt, ka tu vēl neesi ar to braukusi, vecmāmiņ, – Noa teica. – Ja nemaldos, tieši tu mudināji Hloju to nopirkt.

      – Es viņu nemudināju, – Sāra atteica. – Kad Hloja ieraudzīja manu Mustang, tas viņu, pēc pašas vārdiem, iedvesmoja.

      Eli nopūtās un aplika roku ap sievietes pleciem.

      – Paldies, vecmāmiņ! Pateicoties tev, esmu nosirmojis.

      – Tā ir atmaksa, – vecmāmiņa dzēlīgi atbildēja.

      Brūka pamāja verandā stāvošajiem un izlocīja slaido augumu no pasažiera sēdekļa. No tēva – ziemeļnieka viņa bija mantojusi gaišo ādu, no īru un Ziemeļamerikas indiāņu izcelsmes mātes – gludos, tumšos matus. Iedama apkārt automašīnai, viņa nosūtīja Rafem gaisa skūpstu.

      – Viss ir kārtībā, saldumiņ! – viņa iesaucās.

      Brūka pieliecās pie vadītāja sēdekļa un palīdzēja Hlojai izkāpt.

      Eli sieva bija Brūkas pretstats. Viņa bija maza auguma, ļoti kalsna, ar gaišiem matiem un koši sarkanām šķipsnām pāri deniņiem vienā galvas pusē. Nesenais cīniņš par di Luku ģimenei piederošo vīna pudeli bija atstājis uz Hlojas veselību sliktu iespaidu. Viņas ielauztajam krūšu kaulam bija nepieciešama turpmāka ārstēšana, un ķirurgs ieteica Hlojai valkāt vieglu, šauru krūškurvja ģipsi līdz kaulu pilnīgai sadzīšanai. Izmežģītais plecs un zilumu virtene ap kaklu piešķīra viņai sevišķi trauslu izskatu.

      Redzēdams sievas lēnās, mokpilnās kustības, Eli sažņaudza margas tik spēcīgi, ka viņa pirkstu kauliņi kļuva balti. Tomēr viņš mierīgā un pašpārliecinātā balsī iesaucās:

      – Sveika, Hloja! Kāds bija brauciens?

      Hloja pacēla skatienu un plati pasmaidīja.

      – Brauciens bija pasakains. Automašīna ir lieliska. Vai nevēlies nonākt lejā un palīdzēt man ar pirkumiem?

      Eli nokļuva zemē tik strauji, it kā viņa roka un kāja nemaz nebūtu ieģipsēta.

      Viņam sekoja Rafe, kurš izskatījās sadrūmis un vienlaikus pūlējās smaidīt.

      Noa brāļi gribēja likt sievām justies pasargātām, tomēr ļoti baidījās par viņu drošību.

      Viņš papurināja galvu. Tajā bija grūti noraudzīties. Mīlestība atņēma Eli un Rafem – lielajiem brāļiem – pašapziņu.

      Tomēr Noa ne reizi neiemīlējās sievietē tik spēcīgi, cik ļoti brāļi mīlēja savas sievas.

      Protams, viņam patika sievietes: viņu smarža, smaidi, augumu aprises, vaidi, ko sievietes izdvesa, kustēdamās zem Noa auguma… vai uz tā. Pirmā reize, pēdējā reize – tā visa bija lieliska pieredze.

      Tomēr brīdī, kad Noa aptvēra, ka visu atlikušo mūžu viņam uz papēžiem mīs nāve, viņš saprata, ka nedrīkst apprecēties, izveidot ģimeni un radīt bērnus. Noa nebija lemts novecot kopā ar savu mūža mīlestību, kuru viņš reiz cerēja atrast. Vīrietis, kurš mīlēja sievieti, zinādams, ka pēc viņa priekšlaicīgās nāves sieviete paliks viena, zinādams, ka viņa pazemojums vajās sievieti un viņu bērnus mūžīgi mūžos… Šāds vīrietis bija pelnījis degt ellē.

      Tāpēc visas Noa attiecības bija jautras, priekpilnas, īslaicīgas un nenopietnas. Viņš mazliet iemīlējās katrā sievietē, ar kuru satikās, un domāja, ka viņas jūt to pašu. Tomēr Noa mīļotās sievietes zināja spēles noteikumus, un atvadu smaids un skūpsts viņas nepārsteidza nesagatavotas.

      Noa paša izvirzīto noteikumu pārkāpa tikai vienreiz.

      Tagad, vērodams savus brāļus, viņš tos spēcīgi apskauda. Viņiem piederēja kaut kas tāds, kas Noa nemūžam nebija lemts.

      Vienmēr nopietnais un nobriedušais Eli smējās un centās apskaut Hloju ar sasvīdušajām, netīrajām rokām. Viņa atkāpās un spiedza:

      – Nē, nē! Tu esi riebīgs!

      Tomēr viņa pārvietojās lēni, un, kad Eli sievu notvēra, riebīgums šķirta piemirsies.

      Rafe labprātīgi nostādīja sevi muļķa lomā, demonstrēdams Brūkai muskuļus. Viņa dūdodama glāstīja vīra krūtis.

      Vecmāmiņa skaļi iesmējās.

      Noa prātā negribot uzausa atmiņu tēls. Penelope Alonso, viņas smagie, garie, tumšie, bizē sapītie mati krīt pār muguru. Viņas eksotisko, brūno acu skatiens zem garām, biezām, tumšām skropstām. Viņas pilnīgajās lūpās parādījās smaids, redzot, kā Noa nostāda sevi muļķa lomā… viņas dēļ…

      Viņš sev apgalvoja, ka ne jau velti pārkāpa savu noteikumu Penelopes dēļ. Tolaik Noa bija gandrīz divdesmit gadu, un viņš joprojām sēroja par savu izpostīto nākotni un neizbēgamo nāves tuvumu.

      Turklāt Penelope sniedza visu, ko Noa meklēja: viņa bija spēcīga, lepna, priekpilna, ambicioza, strādīga, gudra un pārdroša. Meitene nebija klasiska skaistule: viņa bija samērā maza auguma un diezgan apaļīga. Viņā ritēja eiropiešu un spāņu asinis, un vēl citas – Penelope nezināja, kas ir viņas tēvs. Tomēr gan viņai, gan Noa bija vienalga. Viņš Penelopi ieraudzīja un iemīlēja, un viņa atbildēja ar to pašu.

      Tās vasaras beigās Noa aptvēra, cik negodīgi izrīkojies, uzsākot ar Penelopi attiecības, un aizsūtīja viņu projām.

      Viņš ar varu izgrūda atmiņu tēlus no apziņas.

      Noa saprata, ka domāt par Penelopi nav jēgas. Vājuma mirklī pirms trim gadiem viņš internetā uzmeklēja ziņas par šo sievieti un ieraudzīja viņas kāzu fotogrāfijas.

      Viņš priecājās par to, ka Penelopes dzīve turpinās. Neviena sieviete nebija pelnījusi vīrieti, kurš no viņas kaut ko slēpj un ir nolemts nāvei savu grēku dēļ.

      Paldies Dievam, Penelope Alonso bija vienīgā sieviete, kurai izdevās vest Noa kārdināšanā. Paldies Dievam, viņa bija tālu projām…

      5. NODAĻA

      Penelope ieradās Džozefa Bjankini īpašumā tieši pulksten deviņos. Bija ceturtdienas rīts – pietiekami vēls, lai ierašanās nebūtu nepieklājīga, bet arī pietiekami agrs, lai pagūtu satikt Bjankini, pirms viņš dodas ikdienas darīšanās, darbā vai spēlēt golfu. Penelope īsti nezināja, ar ko nodarbojas ārkārtīgi bagāti, astoņdesmit vienu gadu veci vīrieši. Viņa neskaitāmas reizes spieda elektronisko sakaru pogu pie aizslēgtajiem vārtiem, tomēr neviens neatbildēja.

      No kaļķakmens pīlāriem uz Penelopi lejup raudzījās akmens lauvas ar draudīgi paceltām ķepām. Viņa kā ubadze stāvēja, ieķērusies uz platā piebraucamā ceļa uzstādītajās auksta metāla restēs. Sievietes skatiens aizslīdēja pāri platajam zālienam un pievērsās Džozefa Bjankini mājai tik stipri, ka acis sāpēja.

      Māja?

      Nē, tā nebija vienkārša māja. Tā bija formālas itāļu villas stilā būvēta savrupmāja. Tai bija divi ar dzeltenu ģipsi apmesti stāvi un plakans jumts. Gar to kā akmens zobi slējās balustrāde, un priekšējā kreisajā stūrī bija uzcelts šaurs sargtornis, no kurienes vēsā pārākumā tika aplūkota apkārtne.

      Penelope bija interjera dekoratore, un grāda saņemšanai bija nepieciešams apgūt arī arhitektūru. Viņai šis mācību priekšmets tā iepatikās, ka viņa to apguva arī papildus. Tāpēc Penelope arhitektūrā orientējās teicami. Viņa zināja, ka savrupmājas projekts ir nevainojami izstrādāts,