Nodevība Beltērā. Kristīna Doda

vecmāmiņu ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Penelope zināja, ka vecmāmiņa Noa uzaudzināja. Bet…

      – Tas nav saprotami. Kāpēc Džozefs Bjankini ķērās pie vardarbības pēc tik ilga laika?

      – Mēs to sapratām gandrīz par vēlu. “Mēs” nozīmē Eli un viņa jauno sievu Hloju. Viņa ir spriedzes romānu rakstniece. Arī Eli spēlēja zināmu lomu. – Noa izbrīnā papurināja galvu. – Kas būtu domājis, ka viņš spēj aizstāvēties pret negodīgu FIB aģentu?

      – Eli? – Penelopes atmiņās viņš bija liela auguma kluss vīrs, kurš veltīja visu uzmanību vīniem un kopumā pret cilvēkiem izturējās piesardzīgi.

      – Tas bija no darba padzīts FIB aģents, bet Eli un Hloja viņu spēja pieveikt tikai divatā, un abi izskatās tā, it kā būtu izmantoti durvju izgāšanai. – Noa apsēdās Penelopes priekšā un ielūkojās viņai acīs. – Tas viss notiek briljantu dēļ.

      – Briljantu?

      – Masimo zaga briljantus un noslēpa tos vīna pudelēs, ko atdāvināja citiem. Kad gaiss bija tīrs, viņš slepus aizvietoja šo pudeli ar citu, kas izskatījās tieši tāpat, bet briljantu tajā nebija.

      Penelope sajuta, ka sēž ar pavērtu muti. Viņa to aizvēra un ierunājās:

      – Vai tas notika alkohola tirdzniecības aizlieguma laikā?

      – Vecmāmiņas māte allaž apgalvoja, ka Masimo bija gangsteris. Izrādās, ka viņai bija taisnība.

      – Kā Džozefs Bjankini to uzzināja?

      – Masimo vīna pudeles joprojām ir šur tur atrodamas. Bjankini tās kolekcionē jau gadiem ilgi, nožēlojamā veidā cenzdamies līdzināties manam vectēvam. – Noa skatienā pazibēja aizkaitinājums. – Mēs pieļaujam, ka viņš atvēra pudeli, izlēja tās saturu un atrada dārgakmeņus.

      – Dārgakmeņus, ko Masimo neatguva?

      – Dārgakmeņus, ko Masimo neatguva, jo pazuda neilgi pēc tam, kad uzdāvināja pēdējo pudeli manam vectēvam.

      – Kas ar viņu notika?

      – To neviens nezina. Precīzāk sakot… Neviens to nezināja, līdz Eli un Hloja atrada Masimo līķi vecā ūdens tornī. Viņš tika spīdzināts. Blakus līķim Eli uzgāja nelielu briljantu, kas turklāt bija sārtais briljants. Hloja izpētīja dārgakmeņu zādzību vēsturi gadā pirms mana vectēva dzimšanas. – Noa nepatikā saviebās. – Amsterdamā tika nozagts nenovērtējami dārgs sārto briljantu komplekts. Tas tā arī netika atgūts.

      Stāsts bija aizraujošs, šausminošs un neticams… Un bija skaidri redzams, ka visi di Luku ģimenes pārstāvji tam tic. Penelope īsi, smagi ieelpoja un izelpoja, pūlēdamās slēpt savu uztraukumu. – Arī Džozefs Bjankini to uzzināja un grib atgūt briljantus.

      – Manuprāt, tas ir drošs pieņēmums. – Atbalstījis vienu ceļgalu blakus Penelopei un otru uz grīdas, Noa atkal satvēra viņas plaukstu. Katrā vīrieša melnajā matā kaislīgi rotaļājās saules stari. – Šeit, Beltērā, pēdējo divu ar pusi mēnešu laikā notikušas trīs slepkavības, ar vīna pudeli saistīta nāve un vairāk vardarbības nekā iepriekšējo piecdesmit gadu laikā. Kūrortā valda trauksme, un par mums sāk interesēties prese. Mums, di Lukām, pagaidām izdodas novērst viņu uzmanību, bet agri vai vēlu žurnālisti uzzinās par notiekošo. Pēc tam visi pasaules noziedznieki un laimes tīkotāji steigsies uz šejieni, lai uzmeklētu pazudušo vīna pudeli.

      – Vai tu patiešām nezini, kur tā ir? – Penelopes dzīvi atvieglotu fakts, ka Noa zina pudeles atrašanās vietu un kādu zemisku iemeslu dēļ patiesību slēpj.

      Šķita, ka vīrietis lasa viņas domas un atkārto tās skaļi:

      – Mums visiem būtu vieglāk, ja mēs zinātu pudeles atrašanās vietu, izlietu vīnu un noskaidrotu, vai tajā atrodas briljanti vai tikai nogulsnes.

      – Jā, es to saprotu. – Penelope patiešām saprata.

      – Tāpēc Rafe izturējās nelaipni un iztaujāja tevi kā aizdomās turamo. Un tieši tāpēc tu izdarītu man lielu pakalpojumu, ja apciemotu vecmāmiņu.

      Noa lika Penelopei justies kā stāvam purva malā, kas pilns ar senām jūtām un zaudētu mīlestību, un slīkstam plūstošajās smiltīs. Pieredze liecināja, ka nokļūšana Noa lamatās nesa sev līdzi ciešanas.

      Viņš ieskatījās sievietes acīs. Viņš ielūkojās Penelopes dvēselē un apelēja pie viņas maigās dabas.

      – Vecmāmiņai tika nodarīts pāri. Rafe un Brūka ir emocionāli traumēti. Eli un Hloja guva šaušalīgus ievainojumus. Šonedēļ izrādījās, ka vecmāmiņai tuvs cilvēks ir melis un krāpnieks. Satikšanās ar tevi varētu palīdzēt to visu aizmirst. Vai tu viņu apciemosi? – Penelope vilcinājās, tāpēc Noa piebilda: – Es apsolu… Es apsolu, ka manis tur nebūs.

      Noa nez kāpēc domāja, ka tam ir nozīme.

      16. NODAĻA

      Penelope uzlika plaukstu uz Noa krūtīm un, viņam par pārsteigumu – kaut gan Noa pats nesaprata, kāpēc viņu tas izbrīna – pagrūda vīrieti tik spēcīgi, ka viņš atmuguriski nokrita uz dēļu grīdas.

      Viņa piecēlās kājās.

      – Noa, tas izklausās vilinoši, tomēr ir neiespējami. Esmu sapratusi… ka nevaru palikt Beltērā. Te ir pārāk daudz noziedzības! Es esmu gļēva. Es rītdien atgriezīšos Portlendā.

      Noa lēnām piecēlās kājās, berzēdams sāpošo pēcpusi.

      Gļēva? Pēc visa, ko viņa pārcietusi?

      – Tu neesi gļēva.

      – Tu nezini, kas es esmu vai neesmu. Pēdējo dzīves gadu laikā man nācies piedzīvot pārāk daudz nāves. Es vairs nevaru to izturēt. – Penelope izskatījās kvēla un lepna un pieprasīja, lai Noa cienītu viņu un viņas izturības robežas.

      – Labi… – viņš lēni novilka. Prātā strauji šaudījās domas. – Bet tu šeit saņēmi darba piedāvājumu, kas tevi ieinteresēja. Vismaz tā izskatījās no malas. Tu vari izveidot interjeru, strādāt kopā ar Brūku un neiesaistīties… ē…

      – Slepkavībās? – Penelope turpināja runāt skaļākā balsī. – Lai strādātu, man ir jāpaliek dzīvai, un izskatās, ka Beltērā tas prasa piepūli.

      Kāpņu augšgalā atskanēja īss, spalgs kliedziens. Noa pagriezās un ieraudzīja, kā lejup pa kāpnēm steidzās Brūka.

      Rafe skrēja viņai pakaļ, sargājot izstiepis rokas.

      – Nolāpīts, Noa! – viņa iesaucās. – Es cerēju, ka tu pārliecināsi Penelopi palikt šeit, nevis aizbaidīsi viņu projām!

      – Sieviete, esi taču uzmanīgāka! – Rafe ieaurojās.

      Viņa pastūma vīru malā un nostājās Noa priekšā, iespiedusi rokas gurnos.

      – Kāpēc tu viņai atklāji visas nepatīkamās detaļas? Vai tad nevarēji šo to pasniegt labākā gaismā?

      – Es šo to pasniedzu labākā gaismā, – viņš protestēja.

      Brūka uzgrieza vīrietim muguru.

      – Tu esi ļoti izpalīdzīgs, Noa. – Rafe uzlika plaukstas uz sievas pleciem.

      Noa pievērsās Penelopei.

      – Es aizmirsu pieminēt faktu, ka mani radinieki mēdz bez nožēlas un kauna noklausīties sarunas.

      Viņa palocīja galvu.

      – Aizmirsi gan, bet es redzu, ka tā ir patiesība.

      Penelope izskatījās