Meitene, kas iemācīja man smieties. Džūda Devero

noskaitīja atbildi, ko savulaik sniedza Treviss, un viņi pasmējās.

      – Vai iesim noskaidrot, kādu putru ievārījusi mana māte?

      – Tā kā tu nevēlies, lai tevi kāds ierauga, mēs varētu apmest līkumu. Uz veikalu ved vecs meža ceļš, bet es nezinu, kādā stāvoklī tas ir. Es centīšos neapmaldīties.

      Pie Trevisa joprojām bija vakar saņemtās atslēgas.

      – Ja tā, varbūt pie stūres jāsēž man. Brauksim ar manu veco automašīnu, lai nesabojātu tavu glīto, jauno spēkratu.

      – Labi, – Kima piesardzīgi piekrita. Edilīnas apvidus bija mežonīgs. Tas bija dabas rezervāts, ko uzturēja Virdžīnijas pavalsts, bet Kima zināja, ka viņas brālēni mēdza aprūpēt ceļus. Viņai nebija ne jausmas, kad pēdējoreiz apkopts tas ceļš, pa kuru viņiem nāksies braukt.

      Pēc vairākām minūtēm Kima un Treviss sēdēja viņa vecajā BMW markas automašīnā, apstājušies tādas takas sākumā, ko automašīnas riteņi nebija skāruši vairākus gadus. Uz ceļa rēgojās bedres, vagas, nokrituši akmeņi, un pusi ceļa aizņēma nokritis koks.

      – Izskatās, ka mums nāksies griezties atpakaļ un braukt pa ierasto ceļu, – Kima ierosināja. – Es pastāstīšu par taku Kolinam, un viņš to sakārtos.

      – Kolins?

      – Viņš ir pilsētas šerifs. Tu viņu, iespējams, redzēji kāzu svinībās. Viņš ir liela auguma tumšmatis.

      – Vai viņa sieva ir grūtniece?

      – Tieši tā. Vai jūs satikāties?

      – Tā varētu teikt, – Treviss atbildēja un apdomāja, cik riskants ir Kimas piedāvājums. Šerifu varētu interesēt, kāpēc Kima vēlas, lai ceļš tiktu sakārtots, un kā viņa uzzināja, kādā stāvoklī tas ir. Arī došanās pa citu ceļu varēja sagādāt problēmas. Kimas brauciens cauri pilsētai plecu pie pleca ar svešinieku noteikti kļūtu par ieganstu tenkām, turklāt Treviss negrasījās slēpties aizmugurējā sēdeklī.

      – Mēs varam iet ar kājām, – Kima ierosināja. – Līdz ēkai ir tikai aptuveni divas jūdzes.

      – Tev kājās ir glītas sandales, – Treviss norādīja.

      – Paldies. Es tās nesen nopirku. Tās ir Børn ražojums, un man ļoti patīk zoles. Tās ir… – Viņa apklusa. – Sapratu. Pēc tādas pastaigas sandales būs sabojātas.

      – Kima… – Treviss klusā balsī iesāka un ielūkojās viņas acīs.

      Šķita, ka viņa lasa vīrieša domas. Viņš gribēja braukt pa veco ceļu. Ja viņi brauktu lēni un uzmanīgi, tas varētu izdoties veiksmīgi. Ja Treviss netiktu ar to galā, viņi varētu iet kājām – varbūt Treviss būtu ar mieru panest Kimu uz muguras. Viņa pārbaudīja, vai drošības josta ir pareizi piestiprināta.

      – Ja es sākšu braukt, es vairs nevarēšu apstāties, – Treviss viņu brīdināja. – Šai mašīnai nav četrriteņu piedziņas, tāpēc es nedrīkstēšu samazināt braukšanas ātrumu, citādi mēs iestrēgsim uz ceļa.

      – Tādā gadījumā tev būs jāsazinās ar kādu no Freizeru ģimenes.

      – Freizeru ģimenes?

      – Tā ir šerifa ģimene. Viņi ir eksperti automašīnu jautājumos.

      – Ak tā? – Trevisam ceļš nešķita sarežģīts. Tas nenāks par labu automašīnas šasijai, bet viņš varētu izvairīties no bojājumiem. Īsti nebija skaidrs tikai viens, vai tāda meitene kā Kima spēs izturēt braucienu?

      – Vai šerifs brauktu pa šādu ceļu?

      – Kolins? Tu laikam joko. Viņš brauktu pat gar kraujas malu. Ja kādam nepieciešams glābējs, Kolins gandrīz vienmēr pirmais ierodas notikuma vietā. Es viņam nemitīgi stāstu, ka viņi kopā ar Rīdu būtu lieliska komanda. Mans brālis glābj cilvēkus, no helikoptera tiek nolaista trose un viņš…

      Treviss skatījās uz Kimu tik savādi, ka viņa apklusa.

      – Tas ir tāpat, kā braukt ar divriteni, vai ne? Tas ir jādara, pat ja nāksies piezemēties uz sejas.

      Viņš pasmaidīja, jo Kima visu pilnībā saprata. No otras puses, viņas stāsti par citu vīriešu prasmēm postīja viņa pašapziņu.

      – Ja tu piekrīti, es arī esmu “par”, – Kima paziņoja.

      – Ja mēs to darīsim, tev man jāuzticas, – Treviss viņu brīdināja.

      – Vai esi aizmirsis, kā es sēdēju uz tava divriteņa stūres, kad tu brauci augšup zemes uzbērumā?

      Treviss uzsmaidīja Kimai tā, ka viņai gribējās vīrieti noskūpstīt. Viņa skatienā jautās gan pateicība, gan tīksme.

      – Labi, – viņš teica un pavērsa seju pret vējstiklu, uzlicis roku uz ātruma pārslēga. – Vienu plaukstu novieto uz rokas balsta, otru šeit, un turies stingri. Nekliedz. Kliedzieni novērš manu uzmanību.

      Izdzirdējusi pēdējo teikumu, Kima iepleta acis un apsvēra iespēju izkāpt no automašīnas. Tomēr viņa to nedarīja. Viņa nolika plaukstas tur, kur Treviss lika, un palocīja galvu. Kima bija gatava.

      Treviss pasmaidīja, ieslēdza pirmo ātrumu un devās ceļā. Kimai par pārsteigumu, viņš jau no paša sākuma brauca strauji un nepalēnināja gaitu arī šķēršļu dēļ. Pateicoties zibenīgiem refleksiem, viņš aplieca bedres un parāva automašīnu sānis ar apbrīnojamu precizitāti. Kad viņi tuvojās nokritušajam kokam, kas aizšķērsoja ceļu, Treviss uzbrauca uz ceļa malas. Automašīna parāvās malā asā leņķī, un Treviss to stūrēja tieši virsū milzīgam ozolam. Kima gribēja kliegt. Viņa gribēja brīdināt Trevisu par to, ka tūlīt notiks sadursme, bet tā vietā aizturēja elpu un turēja acis atvērtas.

      Treviss pagrieza automašīnu pa kreisi un apbrauca koku ne vairāk kā collas attālumā. Sadursme bija tik tuvu, ka Kimas elpas vilciens izklausījās pēc peles pīkstiena.

      Viņš ne reizi nepalēnināja gaitu, bet nospieda sajūga pedāli un pārslēdza arvien lielāku ātrumu. Kad mašīna atsitās pret nezālēm apaugušu sapuvušu koka stumbru, tā palēcās gaisā.

      Viņi lidoja, un Kima nodomāja, ka viņas dzīvei pienākušas beigas. Viņa paskatījās uz Trevisu, kurš bija pēdējais cilvēks, kuru viņai lemts redzēt pirms nāves.

      Viņš pagrieza galvu, pievērsa Kimai mežonīgu acu skatienu un piemiedza ar aci.

      Kima būtu iesmējusies, ja nebūtu pārbiedēta.

      Kad automašīna piezemējās, viņas augums spēcīgi salecās, bet Treviss turpināja ceļu mežonīgā ātrumā.

      Viņš atkal novirzīja mašīnu uz ceļa malas un brauca gar malas valni, tad strauji pagrieza stūri pa kreisi, pa labi un atkal pa kreisi.

      Visbeidzot priekšā parādījās milzīga ēka, kurā savulaik atradās ķieģeļu ražotne. Treviss nesamazināja ātrumu. Viņš apbrauca, šķērsoja un metās pāri vēl trim lielām bedrēm.

      Treviss milzu ātrumā tuvojās ēkas ķieģeļu sienai.

      Ieraudzījusi zemes uzbērumu ceļā, Kima atkal piespieda sevi nekliegt.

      – Turies, mazā, – Treviss ierunājās un traucās uzbēruma virzienā pilnā ātrumā. Viņi uzlidoja gaisā un smagi piezemējās otrā pusē, bet turpināja brāzties ēkas virzienā.

      Treviss pagrieza stūri pa kreisi tik strauji, ka izskatījās – viņš izraus paša rokas no locītavām. Automašīna strauji apstājās tik tuvu ēkas sienai, ka Kima to varēja aizsniegt ar roku. Tomēr viņa nekustējās. Pēc nupat piedzīvotā