Atbildi zina tikai laiks. Džefrijs Ārčers

Dīkinss.

      Džailss palaida vaļā viņa ausi un iesmējās. – Hariju? Izslēgs? – viņš nievīgi noteica. – Tad jau drīzāk pāvestam atņems sutanu! – Džailss jau grasījās atgriezties pie sava rakstāmgalda, bet tad pamanīja, ka uz Dīkinsa pieres izspiedušās sviedru lāses. – Par ko viņu varētu izslēgt? – Džailss jau klusāk pavaicāja.

      – Frobišers domā, ka Harijs zog no skolas veikala, – atbildēja Dīkinss.

      Ja Dīkinss tobrīd būtu paraudzījies augšup, tad pamanītu, ka draugs kļuvis gluži bāls. Pēc mirkļa noklaudzēja durvis. Dīkinss atkal paņēma rakstāmspalvu un mēģināja atsākt darbu, tomēr pirmo reizi mūžā viņa mājasdarbs tā arī palika nepabeigts.

      Nākdams no kora mēģinājuma, Harijs pamanīja Fišeru, kurš bija atspiedies pret sienu un pat necentās maskēt smīnu. Tajā brīdī Harijs atskārta, kurš viņu nosūdzējis. Viņš izlikās Fišeru nemanām un soļoja atpakaļ uz savu internāta korpusu tik mierīgi, it kā nekas uz šīs pasaules viņam nespētu sagādāt raizes. Patiesībā viņš jutās kā cilvēks, kurš kāpj uz karātavām un zina, ka soda izpildi nav iespējams atcelt. Ja vien viņš nebūs gatavs nodot savu labāko draugu. Harijs brīdi vilcinājās pie internāta vadītāja kabineta durvīm un tad pieklaudzināja.

      – Iekšā! – Šajā reizē aicinājums atskanēja daudz draudzīgākā tonī nekā pirms tam, tomēr Harijs atkal tika sagaidīts ar to pašu nopietno skatienu, kurš nesolīja nekādus kompromisus. Zēns nodūra galvu. – Esmu parādā tev patiesu atvainošanos, Klifton, – sacīja Frobišers un piecēlās no galda. – Tagad es saprotu, ka tu nebiji vainīgs.

      Harija sirds joprojām sitās kā neprātīga, tomēr tagad viņš bija noraizējies par Džailsu. – Paldies, kungs! – viņš noteica, joprojām noliecis galvu. Viņš daudz ko vēlējās vaicāt Frobišeram, tomēr zināja, ka visi viņa jautājumi tā arī paliks bez atbildes.

      Frobišera kungs panācās uz priekšu un paspieda Harijam roku. Kaut ko tādu viņš vēl ne reizi nebija darījis. – Klifton, tagad tu labāk pasteidzies, ja vēlies pagūt uz vakariņām.

      Ticis ārā no Frobišera kabineta, Harijs lēnā solī tuvojās ēdamistabai. Fišers stāvēja pie durvīm, un viņa sejā bija lasāms dziļš pārsteigums. Harijs aizsoļoja viņam garām un devās taisnā ceļā uz savu vietu galda galā, kur apsēdās blakus Dīkinsam. Vieta viņam pretī bija tukša.

      Astotā nodaļa

      Džailss tā arī neieradās uz vakariņām, un viņa gulta tajā naktī palika tukša. Ja Svētā Bedas skolas kriketa komanda nezaudētu gadskārtējā spēlē pret Eivonhērstas komandu, skolēni un pat daudzi pasniedzēji nemaz nepamanītu viņa prombūtni.

      Diemžēl tā bija ļoti nozīmīga spēle, un šī iemesla pēc par labākā spēlētāja neierašanos visiem bija savs īpašs viedoklis. To pauda arī Fišers, kas ikvienam, kurš vien bija gatavs klausīties, sacīja, ka no skolas esot izslēgts nepareizais cilvēks.

      Harijs negaidīja brīvdienas. Viņš ne tikai skuma par to, ka acīmredzot Džailsu nekad vairs nesatiks, bet arī nevēlējās atgriezties mājās, kur istabu nāksies dalīt ar tēvoci Stenu, kas gandrīz vienmēr ieradās piedzēries.

      Vakaros Harijs pārskatīja iepriekšējo gadu eksāmenu materiālus un gultā ierāpās apmēram desmitos. Viņš aizmiga ātri, tomēr tika pamodināts ap divpadsmitiem, jo tad ieradās tēvocis Stens. Un visbiežāk viņš bija tik ļoti piedzēries, ka nejaudāja atrast pats savu gultu. Arī ar nokārtošanos Stenam ne viss gāja gludi. Viņš mēģināja iečurāt naktspodā, taču ne vienmēr trāpīja mērķī. Šīs skaņas Harija prātā ieēdās uz visu atlikušo dzīvi.

      Kad nu beidzot Stens bija iegāzies savā gultā – ar izģērbšanos viņš sevi nemēdza apgrūtināt –, Harijs pūlējās iemigt no jauna. Tiesa, itin bieži viņam atkal nācās iztrūkties no miega, jo piedzērušais tēvocis skaļi krāca. Harijs ilgojās ātrāk nokļūt atpakaļ Svētā Bedas internāta guļamistabā, kuru nācās dalīt ar divdesmit deviņiem citiem zēniem.

      Harijs nebija zaudējis cerības, ka reiz kādā neuzmanības brīdī tēvocis Stens varētu izpļāpāties kaut ko par tēva nāvi, tomēr visbiežāk viņš bija tik nesakarīgs, ka nespēja atbildēt pat uz visvienkāršākajiem jautājumiem. Vienā no retiem puslīdz skaidra prāta brīžiem tēvocis Stens patrieca Hariju un piedraudēja ar pērienu, ja šis temats vēl tiks pieminēts.

      Vienīgais labums no kopīgās istabas ar Stenu bija tas, ka Harijs nekad nenokavēja laikrakstu izvadāšanu.

      Dienas Stilhausleinā ritēja stingri iedibinātā kārtībā. Piecos celšanās. Brokastīs viena grauzdētas maizes šķēle (tēvoča bļodu Harijs vairs neizlaizīja). Sešos pieteikšanās pie Dīkinsa kunga laikrakstu tirgotavā. Avīžu sakārtošana vajadzīgajā secībā un pēc tam piegāde klientiem. Viss šis process aizņēma apmēram divas stundas, un pēc tam Harijs varēja doties mājās, lai pagūtu iedzert tasi tējas kopā ar mammu, pirms viņa devusies uz darbu. Apmēram astoņos trīsdesmit Harijs steidzās uz bibliotēku, kur satikās ar Dīkinsu. Viņš vienmēr sēdēja uz augšējā pakāpiena un gaidīja, līdz kāds atslēgs ieejas durvis.

      Pēcpusdienā Harijs ieradās Svētās Marijas baznīcā uz kora mēģinājumu. Tāda bija Svētā Bedas skolā iedibinātā kārtība. Harijs to nekad neuztvēra kā pienākumu, jo dziedāšana viņam sagādāja patiesu prieku. Viņš ne reizi vien klusi lūdzās Visaugstākajam: – Mīļais Dievs, kad man notiks balss lūzums, izdari tā, lai es kļūstu par tenoru! Tad es Tevi nekad vairs neapgrūtināšu ar saviem lūgumiem!

      Vēlāk Harijs atgriezās mājās uz vakara tēju un pēc tam vairākas stundas mācījās pie virtuves galda, un tad devās gulēt. Tagad viņš baidījās no tēvoča Stena atgriešanās tikpat ļoti, kā pirmajās nedēļās Svētā Bedas skolā bija drebējis no Fišera. Nīstais Fišers galu galā bija pārgājis uz Kolstonas ģimnāziju, un Harijs no sirds cerēja, ka abu ceļi vairs nekad nekrustosies.

      Harijs gaidīja savu pēdējo mācību gadu Svētā Bedas skolā, lai gan viņš ne mazākajā mērā nešaubījās par to, cik pamatīgi mainīsies viņa dzīve, ja trīs draugi izvēlēsies katrs savu virzienu. Par Džailsu viņš nezināja neko. Dīkinss iestāsies Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Ja Harijam nepaveiksies un viņš nedabūs stipendiju, lai arī mācītos tajā, nāksies atgriezties Merivudas skolā. Un četrpadsmit gadu vecumā viņam mācības būs jāpamet, lai meklētu darbu. Viņš pūlējās nedomāt par to, kādas sekas gaidāmas, ja stipendiju dabūt neizdosies. Tēvocis Stens gan nemitējās atgādināt katrā iespējamajā brīdī, ka dokos zēnam darbs vienmēr atradīsies.

      – Pirmām kārtām, puikam vispār nevajadzēja ļaut tajā sasmakušajā skolā stāties, – tēvocis Stens allaž paziņoja, kad Meizija viņam priekšā nolika putras bļodu. – Viņš tikai sadomājas sazin ko, – Stens piebilda, it kā Harija tur nemaz nebūtu. Par šādu uzskatu Fišers būtu ļoti priecājies un pilnībā tam piekritis. Tiesa, Harijs jau sen bija nonācis pie secinājuma, ka tēvocim Stenam un Fišeram ir ļoti daudz kopīga.

      – Bet Harijam taču vajadzēja izmantot iespēju un mēģināt kaut ko sasniegt, – iebilda Meizija.

      – Kāpēc? – tēvocis Stens noprasīja. – Ja mēs ar viņa senci darbu dokos uzskatījām par gana labu, par ko ta’ Harijam tie būtu slikti? – viņš turpināja tādā tonī, kas nepieļāva iebildumus.

      – Varbūt tāpēc, ka puika ir gudrāks nekā mēs ar tevi, – Meizija noteica.

      Uz mirkli tas Stenu apklusināja, taču pēc nākamās putras karotes viņš atkal paziņoja: – Tas atkarīgs no tā, ko tu saproti ar vārdu “gudrs”. Galu galā, ir “gudrs” un “gudrs”. – Viņš atkal ieēda biezputru, tomēr vairs nepapildināja