Ar svešu vārdu. Džefrijs Ārčers

šā visa, – rezumēja sers Volters, – ir tāds, ka tagad es vairs neuzskatu Hariju par Hugo dēlu. Tam ir gluži vienkārši neiespējami noticēt.

      Džailss aizsteidzās garām ēdamzālei un izgāja ārā pa parādes durvīm. Viņš iekāpa savā automašīnā un uzsāka garo atpakaļceļu.

      Nākamajā dienā viņš atkal novietoja automašīnu pretī rekrutēšanas centram un atkal iestājās gaidītāju rindā, taču šoreiz ne tajā, kurā stāvēja Glosteršīras pulka iespējamais papildinājums. Viņš izvēlējās iestādi otrā Eivonas upes krastā, kur pieņēma rekrūšus Veseksas pulkam.

      Viņš aizpildīja kārtējo veidlapu un atkal nostājās ārsta priekšā, lai ļautos rūpīgai pārbaudei. Šoreiz, kad ārsts vaicāja viņam par iedzimtām kaitēm vai nopietnām veselības problēmām, kas varētu kavēt viņa aktīvā dienesta gaitas, Džailss atbildēja, ka nekā tāda nav.

      Divpadsmitā nodaļa

      Nākamajā pēcpusdienā Džailss pameta vienu pasauli un nokļuva gluži citā.

      Trīsdesmit seši jauniesauktie, kurus nevienoja nekas cits kā fakts, ka viņi piekrituši kļūt par kareivjiem, iekāpa vilciena vagonā. Viņu aukles loma bija uzticēta kādam kaprālim. Kad vilciens izkustējās no vietas, Džailss paraudzījās pa nokvēpušo trešās klases logu un secināja tikai vienu. Viņi dodas uz dienvidiem. Tieši cik tālu uz dienvidiem, viņš saprata vien tad, kad vilciens pēc četrām stundām iebrauca Limpstonā.

      Ceļojuma laikā Džailss klusēja un uzmanīgi klausījās, ko runā vīri viņam apkārt. Šie cilvēki nākamās divpadsmit nedēļas būs viņa biedri. Autobusa šoferis no Filtonas, policists no Longeštonas, miesnieks no Brodstrītas, celtnieks no Neilsī un lauksaimnieks no Vinskomas.

      Kad visi bija izkāpuši no vilciena, kaprālis veda grupu uz autobusu, kas viņus jau gaidīja.

      – Kurp mēs dosimies? – vaicāja miesnieks.

      – Drīz uzzināsi, zēniņ, – atteica kaprālis.

      Aizritēja stunda, un autobuss joprojām ripoja pa Dārtmūru, līdz vairs nebija redzamas ne mājas, ne cilvēki. Vienīgi vanags riņķoja gaisā, meklēdams medījumu.

      Beidzot viņi apstājās pie vientulīgas ēku grupas, un laika apstākļu pabalināta izkārtne vēstīja: “Ipras kazarmas. Veseksas pulka treniņnometne.” Šis apstāklis nekādi neuzlaboja Džailsa omu. No sarga būdiņas iznāca kareivis un pacēla barjeru, lai autobuss varētu iebraukt teritorijā. Pēc apmēram simt jardiem tas apstājās laukuma vidū. Kāds vientuļš stāvs gaidīja, līdz jaunie kareivji izkāps.

      Izrausies no autobusa, Džailss nonāca aci pret aci ar milzīga auguma cilvēku, kura krūtis bija apmēram mucas platumā, un likās, ka viņš ir teju vai iestādīts laukuma smiltīs. Pie krūtīm viņam trijās rindās bija piestiprināti apbalvojumi, un zem kreisās rokas viņš bija iespiedis brūnu ādas zizli, taču visvairāk Džailsu pārsteidza viņa bikšu vīles, kas bija iegludinātas teju vai naža asumā, kā arī kurpes, kas bija nospodrinātas tik spoži, ka vīrietis tajās varēja saskatīt savu atspulgu.

      – Labvakar, kungi! – nodimdināja vīrietis. Atbalss aizvēlās pāri parādes laukumam. Džeimss nodomāja, ka šim cilvēkam nu gan nav nepieciešams lietot megafonu. – Esmu augstākais virsseržants Dosons. Jums mani jāuzrunā par kungu. Mans uzdevums ir no jums, salašņu bara, divpadsmit nedēļu laikā izveidot cīņai derīgu spēku. Līdz tam laikam jūs būsiet ieguvuši tiesības saukties par veseksiešiem, labākā pulka kareivjiem. Nākamās divpadsmit nedēļas es būšu jums mātes, tēva un mīļotās vietā. Un ticiet, man ir tikai viens mērķis dzīvē, proti, panākt, lai brīdī, kad sastapsiet savu pirmo vācu kareivi, jūs nogalinātu viņu ātrāk, nekā viņš būs nonāvējis jūs. Un šis process sāksies nākamajā rītā pulksten piecos. – Vīri novaidējās, bet virsnieks to pilnībā ignorēja. – Līdz tam atstāšu jūs kaprāļa Makklauda ziņā. Viņš jūs aizvedīs uz kantīni un pēc tam varēsiet iekārtoties kazarmās. Naktī atpūtieties labi. Kad atkal tiksimies, jums būs nepieciešama visa enerģija, kāda vien jums piemīt. Kaprāl, pārņemiet vadību!

      Džailss sēdēja un skatījās uz zivju kroketēm, kuru sastāvdaļas nekad nebija redzējušas sālsūdeni. Iedzēris vienu malku brūna remdena šķidruma, kas tika pasniegts kā tēja, viņš nolika krūzi atpakaļ uz galda.

      – Ja tu negrasies ēst savas kroketes, varbūt es varu tās dabūt? – vaicāja jauns puisis, kas sēdēja blakus Džailsam. Viņš pamāja ar galvu, un abi samainījās šķīvjiem. Jauneklis vairs neteica ne vārda, kamēr nebija pievārējis Džailsa porciju.

      – Es pazīstu tavu mammu, – jauneklis sacīja.

      Džailss ciešāk paraudzījās uz viņu un mēģināja izprātot, kā gan tas iespējams.

      – Mēs piegādājam gaļu uz Menorhausu un Beringtonholu, – vīrietis turpināja. – Man patīk tava mamma, – viņš sacīja. – Ļoti jauka lēdija. Esmu Beitss, starp citu. Terijs Beitss. – Viņš cieši paspieda Džailsam roku. – Man ne prātā nevarēja ienākt, ka galu galā sēdēšu tev blakus.

      – Tā, puiši. Tagad laiks iekārtoties, – noteica kaprālis. Jauniesauktie pielēca kājās un sekoja kaprālim ārā no kantīnes pāri parādes laukumam uz angāra formas ēku, kurai uz durvīm bija uzkrāsots vārds “Marna”. Kaprālis paskaidroja, ka tas ir kārtējais apliecinājums Veseksas pulka varonībai kaujās, un atvēra durvis uz viņu jaunajām mājām.

      Trīsdesmit sešas gultas, pa astoņpadsmit katrā telpas malā, bija iespiestas platībā, kas bija mazāka nekā ēdamistaba Beringtonholā. Džailsam bija iedalīta vieta starp Etkinsonu un Beitsu. “Līdzīgi kā skolā,” Džailss nosprieda. Tomēr turpmākās dienas pierādīja, ka dažas atšķirības ir.

      – Tā, puiši. Laiks ģērbties nost un likties uz auss.

      Ilgi pirms tam, kad pēdējais vīrs bija iekāpis gultā, kaprālis jau nodzēsa gaismu un vēl noaurojās: – Lai visi izgulētos! Jums rīt būs grūta diena. – Džailss nemaz nejustos pārsteigts, ja gluži kā Fišers, grupas vecākais skolā, kaprālis vēl piebilstu: – Un nekādas runāšanas, kad gaismas nodzēstas! Kā jau iepriekš tika solīts, gaismas atkal iedegās piecos nākamajā rītā. Tiesa, Džailsam neiznāca laika ieskatīties pulkstenī pēc tam, kad guļamtelpā bija ienācis augstākais virsseržants un nokliedzies: – Tas, kurš pēdējais izkāps no gultas, būs pirmais, kuru skars vāciešu durklis!

      Daudzi kāju pāri vēja ātrumā pieskārās pie grīdas, kad augstākais virsseržants izmaršēja pa guļamtelpas centru. Ar savu zizli viņš klaudzināja pie tūļīgāko jaunkareivju gultas gala, mudinot arī viņus veicīgāk nostāties ar abām kājām uz zemes.

      – Tagad klausieties un klausieties uzmanīgi! – viņš turpināja. – Es jums atvēlēšu četras minūtes, lai jūs nomazgātos un noskūtos. Četras minūtes, lai saklātu gultu. Četras minūtes, lai saģērbtos. Un astoņas minūtes brokastošanai. Kopā divdesmit minūtes. Neiesaku uzsākt nekādu spriedelēšanu par šo tematu, jo jūs nedrīkstat zaudēt ne mirkli no šā laika. Turklāt es jebkurā gadījumā esmu vienīgais, kuram te atļauts runāt. Vai skaidrs?

      – Pilnīgi noteikti! – atteica Džailss, un viņa piezīmi pavadīja sīki pārsteiguma pilni smiekliņi.

      Pēc mirkļa augstākais virsseržants jau bija nostājies tieši viņa priekšā. – Ik reizi, kad atvērsi savu muti, dēliņ, – viņš norēca, uzlicis zizli Džailsam uz pleca, – lai es no tevis dzirdētu tikai “jā, kungs!” vai “nē, kungs!”. Vai skaidrs?

      – Jā, kungs! – atbildēja Džailss.

      – Man liekas, es nesadzirdēju,