Carte blanche. Džefrijs Dīvers

iznāca no restorāna, apstājās un pārlaida skatienu apkārtnei. “Vai te kas ir citādi?” viņš klusībā sprieda. “Vai mašīnām, kas ieradušās pēc mūsu atbraukšanas, piemīt kaut kas ievērības cienīgs?” Acīmredzot nekādas briesmas nemanīdams, garais vīrietis iekāpa savā automobilī.

      – Abi brauks kopā, – Bonds norādīja. – Plāns nemainās.

      – Da.

      Īrs iedarbināja dzinēju. Ieslēdzās starmeši.

      Bonds pieskārās Valtera sistēmas pistolei D. M. Bullard ādas makstī un iesēdās policijas automašīnas aizmugures sēdeklī. Uz grīdas mētājās tukša alus kārba. Kamēr Bonds nodarbojies ar apkārtnes novērošanu, viens no viņa biedriem izdzēris Jelen Pivo, kas tulkojumā no serbu valodas nozīmē “Briežu alus”. Nepaklausība Bondu kaitināja vairāk nekā nevērība. Ja policists, kas apstādina transporta līdzekli uz šosejas, ož pēc alus, Īram var rasties aizdomas. Bonds uzskatīja, ka cilvēka egocentriskums un alkatība var palīdzēt darbā, taču nekompetence nebija nekas cits kā vien lieks, nepiedodams drauds.

      Serbi aizņēma priekšējos sēdekļus. Dzinējs ierūcās. Bonds viegli piespieda pirkstu pie tuva rādiusa sakaru ierīces austiņas, ko aģenti izmantoja slepeniem radiosakariem kaujas operācijās.

      – Otrais kanāls, – viņš atgādināja.

      – Da, da, – vecākais aģents garlaikots atmeta, un abi ielika austiņas.

      Un Džeimss Bonds kārtējo reizi sev uzdeva jautājumu: “Vai plāns ir kārtīgi izstrādāts?” Par spīti steigai, kādā operācija tika plānota, viņš stundām ilgi pārdomāja taktiku un sprieda, ka ir paredzējis ikvienu iespējamo pavērsienu.

      Kā izrādījās, viena iespēja tomēr nebija apsvērta.

      Īrs nerīkojās tā, kā viņam bija jārīkojas.

      Viņš nedevās prom.

      Mercedes nogriezās no piebraucamā ceļa un izripoja ārā no stāvvietas uz mauriņa līdzās restorānam, augstas kraujas otrā malā, kur to nevarēja saskatīt ne personāls, ne pusdienotāji. Tas devās uz aizaugušu pļavu austrumu pusē.

      Jaunākais aģents neizturēja. – Govno! Ko viņš dara?

      Trijotne izkāpa no automašīnas, lai labāk redzētu. Vecākais aģents izņēma ieroci un dzīrās doties pie Mercedes.

      Bonds pameta ar roku. – Nē! Pagaidi.

      – Viņš laižas prom! Viņš mūs ir ievērojis!

      – Nē… iemesls ir cits.

      Nešķita, ka Īrs bēg no vajātājiem. Viņš brauca lēni, un automobilis virzījās tik gausi kā kuģītis sīkos rīta viļņos. Turklāt tam nebija, kur bēgt. Viņu ielenca klintis, kas slējās Donavas krastos, dzelzceļa uzbērums un Fruška Goras mežainais kalns.

      Bonds vēroja, kā Īra automobilis nonāk pie dzelzceļa sliedēm apmēram simts metru attālumā no vietas, kurā viņi stāvēja. Mercedes samazināja gaitu, pagriezās par simt astoņdesmit grādiem un apstājās ar priekšpusi pret restorānu. Tagad automobilis atradās tuvu dzelzceļa remontdarbnīcai un pārmijām, kur papildu sliežu ceļš nodalījās no galvenā. Abi vīrieši izkāpa, un Īrs izņēma no bagāžnieka kādu priekšmetu.

      “Tava rīcība būs atkarīga no tava ienaidnieka mērķa,” Bonds klusībā noskaitīja vēl vienu sentenci, kas tika atkārtota lekcijās Fortmonktonas apmācības centrā Gosportā. “Jānoskaidro pretinieka ieceres. Bet… kāds ir viņa mērķis?”

      Atkal izņēmis monokulāru, Bonds ieslēdza nakts redzamības režīmu un noregulēja fokusu. Īra partneris atvēra paneli, kas bija uzstādīts pie signāluguns blakus sliežu pārmijām un sāka tur kaut ko pārslēgt. Papildu sliežu ceļš izrādījās neliels sarūsējis atzars, kas novirzījās pa labi un pie kalna galotnes atdūrās pret barjeru.

      “Tātad – sabotāža. Viņi nolaidīs no sliedēm vilcienu, novirzot to atzarā. Vagoni nogāzīsies upītē, kas ieplūst Donavā. Bet… kāpēc?”

      Bonds pavērsa monokulāru pret dīzeļlokomotīvi un vagoniem aiz tās un noprata atbildi. Pirmajos divos vagonos atradās tikai metāllūžņi, taču trešo, ar brezentu pārklātu plakangrīdas vagonu, rotāja uzraksts serbu valodā: “Bīstami!” Uz tā sāniem bija redzama starptautiskā rombveida brīdinājuma zīme, kas vēstīja avārijas dienestam par kravas īpatnībām. Satraucošā kārtā romba zīmē visas trīs kategorijas – bīstams veselībai, nestabils un viegli uzliesmojošs – bija apzīmētas ar lieliem skaitļiem. Burts “W” apakšā liecināja, ka viela ir bīstama savienojumā ar ūdeni. Droši vien tikai atomieroču krava būtu vēl nāvējošāka par šā vagona saturu.

      Vilciens atradās trīs ceturtdaļjūdžu attālumā no pārmijām un uzņēma ātrumu, lai pamazām uzbrauktu nogāzē pirms tilta.

      “Tava rīcība būs atkarīga no tava ienaidnieka mērķa…”

      Nebija zināms, kā šī sabotāža ir saistīta ar “Divdesmitā datuma incidentu”, taču kaitnieku tūlītējais mērķis bija nepārprotams. Bondam tūdaļ radās skaidrs rīcības plāns. Viņš uzsauca biedriem:

      – Ja viņi mēģina tikt prom, aizšķērsojiet ceļu un saņemiet abus ciet. Dzīvus!

      Bonds sēdās pie Jetta stūres, pagrieza automašīnu pret lauku, no kura bija veicis novērošanu, tad atlaida sajūga pedāli un strauji nospieda akseleratoru. Dzinējs un ātrumkārba žēli nogaudās par tik rupju apiešanos, un vieglais automobilis šāvās uz priekšu un ceļā aplauza krūmājus, jaunus kociņus, narcises un avenājus, kas Serbijā auga ik uz soļa. Suņi metās bēgt, un tuvējās mājās iedegās gaismas. Vietējie iedzīvotāji savos dārzos neapmierināti un dusmīgi vēcināja ar rokām.

      Bonds par to visu nelikās ne zinis un pūlējās nezaudēt ātrumu ceļā uz mērķi. To rādīja pusmēness mestais vārais apgaismojums un bojāejai nolemtā vilciena prožektors, kas bija krietni spožāks un apaļāks nekā debesu spīdeklis.

      3. NODAĻA

      Viņu smagi nospieda gaidāmā bojāeja.

      Nials Danns tupēja garajā zālē trīsdesmit pēdu atstatumā no pārmijām. Acis samiedzis, viņš agrīnā vakara dziestošajā gaismā vērās uz “Serbijas dzelzceļa” kravas vilciena lokomotīvi, kas palēnām tuvojās, un kārtējo reizi nodomāja: “Traģēdija.”

      No vienas puses, nāve allaž ir izšķērdība, un Danns vispirmām kārtām bija cilvēks, kas necieš izšķērdību, jo tā šķita gluži vai apgrēcība. Dīzeļdzinēji, hidrauliskie sūkņi, paceļamie tilti, elektriskie motori, datori, konveijeri – visām šīm iekārtām paredzēts funkcionēt pēc iespējas lietderīgāk.

      Nāve ir izšķiesta lietderība.

      Tomēr tovakar cits ceļš, liekas, nebija rodams.

      Viņš palūkojās uz dienvidiem, uz mirdzošajiem, baltajiem, gaišajiem pavedieniem – sliedēm, kurās atspoguļojās vilciena prožektora mesto staru kūlis. Viņš paraudzījās atpakaļ. “Auto nebūs saskatāms, jo ir novietots tā, lai no mašīnista kabīnes nebūtu redzams. Kārtējā precīzā aplēse, kas iederas šāvakara plānā.” Atmiņā pazibēja darba devēja vārdi.

      “Tas ir Nials. Ģēnijs. Mans projektu radītājs…”

      Dannam šķita, ka redz mašīnista galvas mesto ēnu dīzeļlokomotīves kabīnē.

      “Nāve…” Viņš pūlējās šo domu atvairīt.

      Vilciens atradās četrsimt vai piecsimt jardu attālumā.

      Pienāca