Ideāls vīrs. Lūsija Vaithausa

tik sasodīti biezas kosmētikas kārtas uzziešanai. Interesanti, cik viņai gadu zem tās pūderkrēma pēcnāves maskas?

      – Saprotiet, man tikai jāzina, ka ar manu vīru nav atgadījies nekas ļauns, – Hanna uzstāja un atbalstījās ar rokām pret leti. – Vismaz pasakiet, vai šovakar Ņujorkas reisiem nav bijuši kādi sarežģījumi?

      Sieviete nopūtās.

      – Nekā tamlīdzīga, – viņa atbildēja. – Tikai aizkavēšanās stiprā vēja dēļ, cits nekas.

      – Nu, paldies Dievam!

      Hanna jau bija veikusi pusceļu pāri zālei, kad piepeši attapās neziņā, kurp īsti doties. Viņa atkal mēģināja Marku sazvanīt. Taču joprojām velti. Šoreiz viņa ierunāja ziņu.

      – Sveiks, tā esmu es. Esmu Hītrovā – kur tu? Atbraucu tevi sagaidīt, bet tevis nav. Ja tomēr esi, zvani. – Uz mirkli viņa saminstinājās. – Ceru, ka tev nekas nekaiš. Piezvani, tiklīdz būsi noklausījies šo, es uztraucos par tevi. – Viņa iesmējās un piebilda, ka saprot – nav pamata raizēties. Lai nu kurš, taču ne Marks iekultos nepatikšanās, tātad, ja ar lidmašīnu viss bija kārtībā, ar viņu jābūt tāpat.

      Izslēgusi telefonu, Hanna prātoja, kam vēl piezvanīt. Vai Marka asistentei Nīšai? Nē – pulkstenis rādīja gandrīz pusdivpadsmit. Ja Nīša būtu informēta par kādiem sarežģījumiem, viņa piezvanītu. To pašu varēja apgalvot par Marka biznesa partneri Deividu. Šoreiz Marks lidoja uz Ameriku viens, tāpēc nebija, kam zvanīt, lai pārliecinātos par to, ka tas otrs arī ir atgriezies. Ja no Marka šovakar vairs nebūs nekādu vēstu, viņai jāgaida līdz rītam, un tikai tad varēs zvanīt citiem cilvēkiem.

      Augšā autostāvvietā, kas bija paredzēta īslaicīgai gaidīšanai, Hanna tik tikko apvaldīja vēlmi iespert pa biļešu automātu.

      – Divpadsmit mārciņas par divām nolāpītām stundām? – Viņas sauciens atbalsojās tukšajā koridorā ar biļešu automātiem.

      Automaģistrāle M4 atceļā uz Londonu bija tukšāka, laternas meta priekšā uz brauktuves atsevišķus gaismas apļus. Uz estakādes virs Brentfordas Hanna pameta skatienu uz tukšajiem birojiem, kas pirmdien atkal atdzīvosies. Spokainie rakstāmgaldu, krēslu un datoru apveidi pēkšņi satrauca iztēli par pašas turpmāko karjeru – tālu, gaistošu, slēgtu aiz stikla, caur kuru varēja kaut ko saskatīt, bet neko aizsniegt.

      Ieradusies Kverendonstrītā, Hanna zaudēja pēdējās cerības. Ja Marks kādreiz paspēja atbraukt pirms viņas, visos logos dega gaisma, bet šovakar nams slīga tajā pašā tumsā, kādā viņa bija to atstājusi.

      Linda, Marka apkopēja – viņu apkopēja –, šodien bija te strādājusi, jo gaisā stipri vēdīja pēc mēbeļu pulējamā līdzekļa. Hanna iegāja virtuvē un paņēma no statīva vīnu un ielēja glāzi. Tad viņa apsēdās pie klēpjdatora un pārbaudīja vēstules. Reizēm viņas BlackBerry gadījās aizķeršanās, kad tas stundām nerādīja ziņojumus, un pēc tam visi saradās uzreiz. Šovakar tā nenotika: pēdējā elektroniskā vēstule no brāļa ar jautājumu, kā viņai veicies intervijā, atradās gan telefonā, gan datorā.

      Hanna sāka rakstīt vēstuli Markam.

       Sveiks! Hītrovā Tu neparādījies. Vai nu Tu joprojām lido, vai arī Tev kaut kas lēcies ar telefonu, tāpēc rakstu Tev elektroniski. Paziņo, kas noticis. Gaidu Tevi Kverendonstrītā. Māja – un gulta – ir tukša bez Tevis…

      Viņa iedzēra malku vīna – tas bija garšīgs, jo Marka izpratne par vīnu ikdienas lietošanai nesaskanēja ar Hannai pieņemamu cenas mērogu, – tad piecēlusies, ar glāzi rokā, piegāja pie divviru loga, kas sniedzās līdz grīdai, un palūkojās laukā uz nelielo bruģēto pagalmiņu aiz mājas. Aizlikusi acīm priekšā plaukstu, viņa ārpusē tumsā saskatīja akmens plāksnes un tālāk krūmus un dekoratīvo ķirsi. Vējš bija sagriezis visu kājām gaisā. Viens koka krēsls bija aizpūsts pagalma galā uz akmens siles, kur viņa vasarā audzēja tomātus, bruģa plāksnes bija kā nosētas ar lapām un zariņiem.

      Tādu nekārtību nedrīkstēja atstāt, ja no rīta lietus būs pārgājis, viņa izies laukā un visu sakops.

      Pāri galvai uz Hītrovu virzījās lidmašīna – brīdi saredzama starp plaisu mākoņos, tad atkal paslēpta. Hanna sev iegalvoja, ka, iespējams, Marks joprojām ir gaisā, gan viņa pēc pāris stundām pamodīsies un atklās, ka blakus guļ vīrs, taču aiz bailēm, ka tas ir zaglis, viņu gandrīz ķers sirdstrieka. Viņa pagriezās nost no loga pret istabu un palika stāvam kā zemē iemieta. Reizēm viņai gadījās tādi mirkļi, kad mājas plašums viņu atkal un atkal no jauna pārsteidza. Apbrīnojami, bet Marks šo māju bija nopircis, kad viņam bija tikai pāri divdesmit, kā viņš stāstīja; divas mājas šajā ielā, kopš Hanna te ievācās, tika pārdotas par vairāk nekā diviem miljoniem.

      – Tā tagad mājas maksā, – Marks viņai paskaidroja. – Man tā pieder jau divpadsmit gadus, krietni pirms lielā cenu pieauguma, un toreiz māja bija ļoti sliktā stāvoklī. Es to iegādājos no kāda veca pāra, kas neko nebija uzlabojis kopš sešdesmitajiem gadiem, tāpēc nācās visu kapitāli remontēt – ierīkot jaunu elektroinstalāciju, kanalizāciju, apdari.

      – Tomēr…

      Marks bija paraustījis plecus.

      – Man veicās, darījumi nesa peļņu, un cena bija atbilstoša. Tas bija labs ieguldījums.

      Hannai nācās pierast pie apziņas, kāda viņai tagad ir virtuve. Viņai bija patikusi sava virtuve Ņujorkas dzīvoklī ar oriģinālām atsegtu ķieģeļu sienām un industriālām detaļām, bet, novērtējot to ar skaidru, vēsu skatienu, tā bija tikai šaura platība septiņu pēdu garumā. Lai pagatavotu ēdienu, viņai vajadzēja pastāvīgi meklēt jaunu vietu šķīvjiem un nažiem, un dēlīšiem uz gabaliņa letes, plīts virsmas, sola. Šeit virtuve bija desmit reižu lielāka. Pat ja viņai vajadzētu gatavot trīsdesmit personām, lai gan tāda iespēja bija maz ticama, viņai nekur nebūtu jāatduras.

      Viss bija liels – viss; ja iekārtojums neizskatītos tik moderns, to varētu uztvert kā ārišķīgu. Sākotnēja virtuves siena bija nojaukta, lai paplašinātu telpu, papildus tai pievienojot sešas pēdas, kaut arī jau iepriekš platums bija divdesmit pēdas. Griesti bija augsti, daļēji ar iebūvētiem jumta logiem, lai būtu gaišāks, grīda klāta ar Velsas plāksnēm, kas ziemā no apakšas apsildāmas. Tērauda virsmas, restorāna izmēra plīts un blakus durvīm uz dzīvojamo istabu amerikāņu stila divviru ledusskapis.

      – Es gluži vienkārši vairs nespēju atgriezties pie kaut kā nejēdzīgi sīka, – Marks bija skaidrojis. – Tribekā man dzīvoklī ledusskapis bija drēbju skapja lielumā – kopš tā laika es nesamierinos ar kaut ko mazāku.

      – Tu nu gan esi izlutināts.

      – To es nenoliedzu. – Viņš bija Hannai uzsmaidījis, acu kaktiņos savelkoties krunciņām.

      Izjuzdama ilgas pēc vīra, Hanna atgriezās pie klēpjdatora un atsāka meklēt jaunas ziņas par lidojumiem no Ņujorkas, ne tikai no Džona Kenedija lidostas, bet arī no Ņūarkas un Lagvārdijas. Taču neko neatrada. Nevajag nervozēt, viņa sev teica, tam nav nekādas jēgas. Jābūt vienkāršam risinājumam, un rīt viņš atgriezīsies mājās. Gan būs labi.

      Otrā nodaļa

      Hanna pamodās, gaismai spraucoties gar aizkariem. Gultas otra puse bija tukša, bet viņai bieži bija gadījies rītus pavadīt vienatnē, kad Marks ceļoja, tāpēc pagāja mirklis, pirms viņa aptvēra, ka šodien tā nevajadzētu būt. Atspiedusies uz elkoņa, viņa pasniedzās pēc BlackBerry. Taču nekādu jaunu ziņu nebija.

      Uz brīdi viņa atkal atlaidās guļus, mazliet padomāja, tad atmeta segu un cēlās kājās. Paņēmusi Marka