Bīstamie sakari. Džefrijs Ārčers

Džailsam – tā, lai tas būtu dzirdams arī visiem pārējiem, – cik grūti Glosteršīrā atrast piemērotus mājkalpotājus. Emmai par lielu pārsteigumu Džailss tikai smaidīja un ne reizi viņai neiebilda. Daudz netrūka, lai Emma pateiktu kaut ko tādu, kas vēlāk būtu jānožēlo, bet Virdžīnija piepeši paziņoja, ka ir pārgurusi pēc tik garas dienas un grib atpūsties.

      Kad viešņa bija piecēlusies un devusies ārā no ēdamistabas, bet kopā ar viņu arī Džailss, Emma iegāja viesistabā, ielēja sev lielu glāzi viskija un apsēdās tuvākajā krēslā.

      – Dievs vien zina, ko mana māte teiks par lēdiju Virdžīniju.

      Harijs pasmaidīja. – Elizabetes domas nebūs pārāk svarīgas, jo man ir tāda sajūta, ka Virdžīnija nenoturēsies ilgāk par citām Džailsa draudzenēm.

      – Es par to vis nebūtu tik pārliecināta, – iebilda Emma. – Mani interesē kas cits. Kālab viņai ir vajadzīgs Džailss, jo skaidri ir redzams, ka viņa manu brāli nemīl?

      Kad svētdienas vakarā Džailss un Virdžīnija devās projām, Emma ātri vien aizmirsa par Fenvikas grāfa meitu, jo bija radusies problēma, ko steigšus vajadzēja risināt. Kārtējā auklīte iesniedza atlūgumu un paziņoja, ka pēdējais piliens bijis ezis viņas gultā. Harijam nabaga sievietes bija pat mazliet žēl.

      – Nav labi, ka Sebastjans ir vienīgais bērns ģimenē, – Emma sacīja vakarā, kad bija nolikusi dēlu gulēt. – Rotaļāties vienam pašam nevarētu būt visai jautri.

      – Man tas nekad neradīja raizes, – noteica Harijs, nepaceldams acis no grāmatas.

      – Tava māte raksturoja tevi kā īstu sodību laikā pirms mācībām Svētā Bedas skolā. Un toreiz, kad tev bija tik gadu, cik tagad mūsu dēlam, tu vairāk laika pavadīji dokos, nevis mājās.

      – Vairs jau nav ilgi jāgaida, līdz arī viņš uzsāks mācības Svētā Bedas skolā.

      – Un tikmēr? Ko tu iesaki man darīt? Ik rītu aizvest viņu uz dokiem?

      – Nemaz nav tik slikta doma.

      – Kļūsti taču nopietns, dārgais! Ja nebijis Vecā Džeka, tu vēl joprojām uzturētos dokos.

      – Taisnība, – piekrita Harijs un pacēla glāzi, pieminot lielisko cilvēku. – Bet… ko gan mēs varam iesākt?

      Emma atbildēja tikai pēc krietna laika, un Harijam pat šķita, ka viņa ir iemigusi. – Varbūt ir pienācis laiks mūsu ģimenē ienākt vēl kādam bērnam.

      Hariju šāds paziņojums pārsteidza tik ļoti, ka viņš aizvēra savu grāmatu un cieši palūkojās uz sievu, jo nebija pārliecināts, ka dzirdējis pareizi. – Man likās, ka mēs vienojāmies…

      – Jā, mēs vienojāmies. Es neesmu mainījusi savas domas, taču nav ne mazākā iemesla, kālab mēs nevarētu apsvērt adopcijas iespēju.

      – Kur tev radušās tādas domas, mīļā?

      – Man neizdodas aizgainīt no prāta to mazo meitenīti, kuru mana tēva kabinetā atrada tajā naktī, kad viņš nomira, – Emma nespēja piespiest sevi un izrunāt vārdus “tika noslepkavots”, – un iespēju, ka viņa ir mana tēva bērns.

      – Tam taču nav nekādu pierādījumu. Turklāt es nespēju ne iedomāties, kā tu varēsi viņu sameklēt. Ir pagājis tik ilgs laiks.

      – Man ienāca prātā, ka es varētu konsultēties ar plaši pazīstamo detektīvromānu rakstnieku un palūgt padomu viņam.

      Harijs apdomājās un sacīja: – Viljams Voriks droši vien ieteiktu uzmeklēt Dereka Mičela pēdas.

      – Tu taču noteikti atceries, ka Mičels reiz strādāja mana tēva uzdevumā, un diezin vai viņa intereses sakrīt ar mūsējām.

      – Taisnība, – piekrita Harijs. – Un tieši tāpēc es lūgtu viņa padomu. Galu galā viņam zināmi daudzi noslēpumi.

      Viņi vienojās par tikšanos viesnīcā Grand Hotel. Emma ieradās dažas minūtes agrāk par norunāto laiku un apsēdās pie galdiņa telpas stūrī, lai neviens nevarētu noklausīties viņu sarunu. Viņa gaidīja un prātā pārcilāja visus jautājumus, kurus grasījās uzdot.

      Tieši pulksten četros zālē ienāca Mičels. Lai gan viņš izrādījās mazliet pieņēmies svarā un nosirmojis, labi pamanāmā klibošana bija kā viņa firmas zīme. Vispirms Emma iedomājās, ka viņš daudz vairāk līdzinās bankas menedžerim, nevis privātdetektīvam. Bija skaidri redzams, ka viņš Emmu ir pazinis, jo devās taisnā ceļā pie viņas.

      – Priecājos jūs atkal satikt, Kliftones kundze, – viņš sacīja.

      – Lūdzu, apsēdieties! – Emma aicināja. “Nez, vai arī viņš ir tikpat satraukts, kā es pati?” viņa nodomāja. Viņa nolēma uzreiz runāt par galveno. – Mičela kungs, es vēlējos jūs satikt, jo man ir nepieciešami privātdetektīva pakalpojumi. – Mičels sagrozījās savā krēslā. Bija redzams, ka viņš jūtas neērti, bet Emma turpināja: – Kad iepriekšējo reizi tikāmies, es apsolīju, ka nokārtošu sava tēva parādu. – Tāds bija Harija ierosinājums. Viņš teica, ka tas Mičelam dos pārliecību, ka viņas nodoms nolīgt privātdetektīvu ir uztverams pavisam nopietni. Emma atvēra rokassomiņu, izņēma no tās aploksni un pasniedza Mičelam.

      – Paldies! – Mičels pateicās un izskatījās patiesi pārsteigts. – Jūs noteikti atcerēsieties, ka mūsu pēdējās tikšanās laikā runājām par mazuli, kas tika atrasts groziņā mana tēva darba kabinetā, – Emma sacīja. – Esmu pārliecināta, ka atceraties arī detektīvu Blekmoru, kurš izmeklēja šo lietu. Viņš manam vīram sacīja, ka par mazo parūpēsies vietējās varas iestādes.

      – Tāda ir standarta procedūra, kas tiek veikta, ja neviens nepiesaka savas tiesības uz šādu bērnu.

      – Jā, tik daudz jau esmu noskaidrojusi arī es pati. Vakar biju pilsētas mērijā, taču viņi man atteicās dot jebkādas ziņas par mazo meitenīti un viņas pašreizējo atrašanās vietu.

      – Tā droši vien ir noteikts instrukcijā, lai pasargātu bērnu no uzmācīgiem žurnālistiem. Tas tomēr nenozīmē, ka nav iespējams noskaidrot, kur viņa meklējama.

      – Priecājos to dzirdēt. – Emma brīdi vilcinājās. – Taču, pirms mēs turpinām darboties šajā virzienā, es vēlētos būt droša, ka šī mazā meitenīte bija mana tēva meita.

      – Varu apliecināt, Kliftones kundze, ka par to nav ne mazāko šaubu.

      – Kā gan jūs varat būt tik ļoti pārliecināts?

      – Es varu jums atklāt visus faktus, taču gribu jūs brīdināt, ka varbūt jutīsieties neērti.

      – Mičela kungs, nedomāju, ka jebkas, ko jūs varētu man atklāt par manu tēvu, spētu mani pārsteigt.

      Privātdetektīvs klusēja kādu laiku un beidzot atkal ierunājās: – Jūs noteikti zināt, ka laikā, kad strādāju seram Hugo, viņš pārcēlās uz Londonu.

      – Manā kāzu dienā aizbēga. Tāds būtu precīzāks apzīmējums.

      Šo piebildi Mičels nekomentēja. – Apmēram pēc gada viņš uzsāka kopdzīvi ar Olgu Petrovskas jaunkundzi Laundskvērā.

      – Kā gan viņš varēja atļauties ko tādu, ja mans vecaistēvs viņam vairs nedeva ne penija?

      – Nevarēja. Runājot pilnīgi skaidru valodu… viņš nevis dzīvoja kopā ar Petrovskas jaunkundzi, bet gan dzīvoja uz viņas rēķina.

      – Vai varat man kaut ko pastāstīt par šo dāmu?

      – Diezgan daudz. Viņa bija dzimusi