Grejs. E. L. Džeimsa

ka nāksies ar viņu atkal tikties. Tas bija skaidrs brīdī, kad viņa izteica manu vārdu liftā. Mēģināju pretoties. Gaidīju piecas dienas, piecas garlaicības māktas dienas, lai noskaidrotu, vai viņu aizmirsīšu.

      Un es nemēdzu gaidīt. Man nepatīk gaidīt. Jebko.

      Nekad vēl nebiju aplidojis sievieti. Tās, kas man bijušas, saprata, ko no viņām gaidu. Tagad es baidos, ka Stīlas jaunkundze gluži vienkārši ir pārāk jauna un viņu neinteresēs tas, ko varu piedāvāt. Vai arī tomēr? Vai viņa vispār būtu laba Pakļautā? Es papurinu galvu. Un tagad es, īsts ēzelis, sēžu Portlendas drūmās nomales stāvvietā.

      Viņas pagātnes izpētē nav atklājies nekas ievērības cienīgs – tikai pēdējais fakts, kas pārņēmis manu prātu. Šī iemesla dēļ esmu te. Kāpēc jums nav drauga, Stīlas jaunkundze? Seksuālā orientācija nezināma… varbūt viņa ir homoseksuāla. Es iespurdzos; tam grūti noticēt. Atceros jautājumu, ko viņa uzdeva intervijas laikā, spējo kaunu, rožsārto pietvīkumu… Šīs baudkārās domas mani nomoka jau kopš brīža, kad viņu satiku.

      Tāpēc tu esi šeit.

      Es kvēli alkstu atkal viņu ieraudzīt; zilās acis mani vajā pat sapņos. Neesmu viņu pieminējis Flinnam un par to priecājos, jo tagad uzvedos kā vajātājs. Varbūt vajadzētu viņam pateikt. Nē. Nevēlos, lai viņš mani nomoka ar jaunākajām atklāsmēm par terapiju, kas orientēta uz risinājumiem. Man vajag tikai iespēju novērst domas, un šobrīd vēlos vienīgi to, kas strādā par pārdevēju saimniecības preču veikalā.

      Esmu mērojis tālu ceļu. Jānoskaidro, vai mazā Stīlas jaunkundze ir tikpat apetītlīga, kā atceros.

      Sāksim izrādi.

      Kad ieeju veikalā, nošķind durvju zvaniņš. Telpas ir daudz plašākas, nekā šķita no ārpuses, un, kaut gan ir gandrīz pusdienlaiks un sestdiena, cilvēku ir maz. Ailes ir pilnas ar visiem pierastajiem niekiem. Biju jau piemirsis, cik plaša izvēle saimniecības preču veikalos paveras tādiem pircējiem kā man. Parasti iepērkos internetā, bet, ja jau esmu šeit, varu papildināt krājumus ar liplentēm, atslēgu gredzeniem… jā. Sameklēšu pievilcīgo Stīlas jaunkundzi un izklaidēšos.

      Es viņu pamanu jau pēc trim sekundēm. Viņa ir noliekusies pār leti, uzmanīgi pēta datora ekrānu un knibina pusdienu maizīti. Iegrimusi domās, viņa notrauc drupaču no lūpu kaktiņa, ieliek to mutē un nolaiza pirkstu. Mans loceklis saspringst.

      Vai man atkal ir četrpadsmit gadu?

      Miesas reakcija mani kaitina. Varbūt tas beigsies, ja es viņu sasiešu, izdrāzīšu un nopēršu… un ne obligāti šādā secībā. Jā. Tieši tas man vajadzīgs.

      Viņa ir pilnīgi iegrimusi darbā, un man ir iespēja meiteni nopētīt. Ja atmet saldkaislās domas, viņa patiesi ir pievilcīga. Esmu viņu labi iegaumējis.

      Meitene paceļ skatienu un sastingst. Tas ir tikpat satraucoši kā pirmajā tikšanās reizē. Viņa uzmanīgi lūkojas uz mani, šķietami satriekta, un es nezinu, vai tas ir labi vai slikti.

      – Stīlas jaunkundze. Cik patīkams pārsteigums!

      – Greja kungs, – viņa apjukusi izdveš. Jā, laba atbilde.

      – Man bija darīšanas tuvumā. Gribēju papildināt krājumus. Priecājos jūs atkal redzēt. – Patiesi priecājos. Viņa ģērbusies cieši piegulošā krekliņā un džinsos, nevis bezveidīgajā maisā, ko valkāja iepriekš. Meitenei ir garas kājas, šmaugs viduklis un nevainojamas krūtis. Lūpas vēl joprojām ir pārsteigumā pavērtas, un man jāapvalda vēlme pieskarties viņas zodam un pacelt to uz augšu. Es atlidoju no Sietlas, lai satiktu tevi, meitēn, un tavs izskats šobrīd atsver ceļojuma grūtības.

      – Ana. Mani sauc Ana. Kā varu jums palīdzēt, Greja kungs? – Viņa dziļi ievelk elpu, iztaisno muguru tāpat kā intervijā un savelk lūpas neīstā smaidā, ko parasti droši vien velta pircējiem.

      Sākam spēli, Stīlas jaunkundze.

      – Es vēlos šo to iegādāties. Varam sākt ar plastmasas savilcējiem.

      Mani vārdi pārsteidz viņu nesagatavotu. Meitene šķiet izbrīnīta.

      Mmm, būs jautri. Tev nav ne jausmas, ko es varu paveikt ar dažiem plastmasas savilcējiem, mazā.

      – Mēs piedāvājam dažāda garuma savilcējus. Vai gribat, lai jums tos parādu? – viņa jautā, beidzot atguvusi balsi.

      – Jā, lūdzu. Ejiet pa priekšu, Stīlas jaunkundze.

      Viņa apiet apkārt letei un norāda uz vienu no plauktiem. Meitenei kājās ir sporta apavi. Kā viņa izskatītos ar augstpapēžu kurpēm? Louboutin apavi… tikai un vienīgi Louboutin.

      – Tie atrodas astotajā plauktā kopā ar elektronikas precēm. – Meitenes balss ietrīsas, un viņa nosarkst.

      Viņa nav vienaldzīga pret mani. Es jūtu mostamies cerību. Tātad viņa nav homoseksuāla. Es pasmīnu.

      – Tikai pēc jums. – Paceļu roku, norādot, lai viņa iet pirmā. Sekojot meitenei, es varu nopētīt viņas lielisko dibenu. Garā, biezā zirgaste šūpojas kā metronoma adata vienlaikus ar gurnu līganajām kustībām. Viņa tiešām ir pati pilnība: piemīlīga, pieklājīga un skaista, turklāt viņai piemīt visi fiziskie dotumi, kas man patīk Pakļautajā. Bet pats galvenais jautājums ir cits. Vai viņa spēs būt Pakļautā? Meitene droši vien neko nezina par šo dzīvesveidu, manu dzīvesveidu, bet es ļoti gribētu viņu ar to iepazīstināt. Tu steidzies notikumiem pa priekšu, Grej.

      – Vai jums Portlendā ir darīšanas? – viņa jautā, pārtraucot manu domu gaitu. Meitenes balss ir spalga, un viņa tēlo vienaldzību. Man gribas smieties. Sievietes reti spēj mani sasmīdināt.

      – Es apraudzīju universitātes lauksaimniecības fakultāti. Tā darbojas Vankūverā, – es meloju. Patiesībā atbraucu pie jums, Stīlas jaunkundze.

      Meitenes sejā parādās vilšanās, un es jūtos kā neģēlis.

      – Šobrīd es finansēju pētījumus saistībā ar ražu rotāciju un augsnes zinātni. – Tā vismaz ir patiesība.

      – Vai tā ir daļa no jūsu plāna pabarot pasauli? – Viņa uzjautrināta sarauc uzaci.

      – Apmēram, – es nomurminu. Vai viņa par mani smejas? Ja tā ir, es labprāt panāktu, lai viņa to izbeidz. Ar ko sākt? Varbūt vakariņām, nevis parasto interviju… Tas būtu kaut kas jauns: vest iespējamo kandidāti vakariņās.

      Mēs sasniedzam plauktu, kurā plastmasas savilcēji sakārtoti pēc garuma un krāsām. Es izklaidīgi laižu pirkstus pār iepakojumiem. Varētu aicināt viņu vakariņās. Kā uz randiņu? Vai viņa piekristu? Es palūkojos uz meiteni un redzu, ka viņa pēta kopā savītos pirkstus. Viņa nespēj uz mani paskatīties… un tas ir daudzsološi. Izvēlos garākos savilcējus. Tie ir elastīgāki, jo vienlaikus aptver divas potītes un plaukstu locītavas.

      – Šie derēs.

      – Vai gribēsiet vēl kaut ko? – viņa steigšus jautā. Vai nu viņa ir ļoti rūpīga pārdevēja, vai arī vēlas, lai pametu veikalu.

      – Jā. Maskēšanas lenti.

      – Vai jūs remontējat māju?

      – Nē, neremontēju. – Ja tu zinātu…

      – Lūdzu, šeit, – viņa aicina. – Maskēšanas lente atrodas dekoratīvo elementu plauktā.

      Uz priekšu, Grej. Tev nav daudz laika. Sāc kādu sarunu. – Vai jau sen šeit strādājat? – Protams, es jau zinu atbildi. Es atšķirībā no daudziem citiem sagatavojos iepriekš. Meitene