Grejs. E. L. Džeimsa

n>

      Šī grāmata veltīta lasītājiem, kas lūdza… un lūdza… un lūdza… un turpināja to lūgt.

      Pateicos par visu, ko manā labā paveicāt.

      Jūsu dēļ mana pasaule ir vienmēr lieliska.

      PATEICĪBAS

      Pateicos Enai Mesitai par norādījumiem, labestību un ticību man. Būšu viņai mūžīgi parādā par dāsni veltīto laiku un nemitīgajiem pūliņiem atraisīt manu tekstu mezglus.

      Paldies Tonijam Čiriko un Raselam Pero, kas vienmēr mani sargājuši, kā arī lieliskajiem redaktoriem un māksliniekiem, kas palīdzēja radīt šo grāmatu: Eimijai Brosijai, Lidijai Beklerei, Ketrīnai Huriganai, Endijam Hjū, Klaudijai Martinesai un Meganai Vilsonei.

      Pateicos Nīlam Lenardam par mīlestību, atbalstu un padomiem. Viņš ir vienīgais, kurš spēj panākt, lai es patiesi un sirsnīgi smietos.

      Paldies Valērijai Hoskinsai, manai aģentei. Bez viņas palīdzības es vēl joprojām strādātu televīzijā. Paldies par visu. Ketlīna Blandino, Ruta Klempeta, Belinda Vilisa: pateicos par melnraksta izlasīšanu.

      “Zudušās meitenes”: paldies par vērtīgo draudzību un terapiju.

      Pateicos “Bunkura dāmām” par mūžīgajām asprātībām, viedumu, atbalstu un draudzību.

      Paldies “FP” dāmām par palīdzību, meklējot amerikāņu izteicienus.

      Pīter Brenston, paldies par palīdzību, meklējot informāciju par terapiju, kas vērsta uz risinājumiem.

      Braien Bruneti, pateicos, ka pastāstīji par helikoptera vadīšanu.

      Paldies profesorei Donai Karuzi par palīdzību, izpētot ASV augstākās izglītības sistēmu.

      Pateicos profesoram Krisam Kolonsam par padomiem saistībā ar augsnes pētniecību.

      Doktore Reina Sladera, paldies par padomiem attiecībā uz garīgo veselību.

      Visbeidzot pateicos saviem bērniem. Mīlu jūs vairāk, nekā iespējams paust vārdos. Jūs dāvājat prieku man un visiem apkārtējiem. Esat skaisti, amizanti, gudri, sirsnīgi jaunekļi, un es ar jums ļoti lepojos.

      PIRMDIENA, 2011. GADA 9. MAIJS

      Man ir trīs mašīnas. Tās strauji brauc pa grīdu. Ļoti strauji. Viena ir sarkana. Otra zaļa. Trešā dzeltena. Man vislabāk patīk zaļā. Arī mammai patīk mašīnas. Man patīk, kad mamma rotaļājas ar mani un mašīnām. Sarkanā ir labākā viņai. Šodien viņa sēž uz dīvāna un vēro sienu. Zaļā mašīna ietriecas paklājā. Tai seko sarkanā mašīna. Un dzeltenā. Bums! Bet mamma neredz. Es atkārtoju. Bums! Bet mamma neredz. Es mērķēju ar zaļo mašīnu viņai kājās. Bet zaļā mašīna pabrauc zem dīvāna. Nevaru to aizsniegt. Mana plauksta ir pārāk liela. Mamma neredz. Gribu zaļo mašīnu. Bet mamma sēž uz dīvāna un vēro sienu. Mammu, mašīna! Viņa mani nedzird. Mammu! Es parauju viņu aiz rokas. Viņa atguļas un aizver acis. “Ne tagad, tārpiņ. Ne tagad,” viņa saka. Zaļā mašīna vēl joprojām ir zem dīvāna. Tā vienmēr ir zem dīvāna. Es to redzu. Bet nevaru aizsniegt. Zaļā mašīna ir pūkaina. To klāj pelēka pūka un netīrumi. Gribu to atgūt. Bet nevaru aizsniegt. Nekad nevaru aizsniegt. Zaļā mašīna ir zudusi. Zudusi. Un es nekad vairs ar to nerotaļāšos.

      Es atveru acis, un sapnis pagaist agrīnajā rīta gaismā. Kas tas bija? Es cenšos notvert fragmentus, kas attālinās, bet nevienu no tiem nenoķeru.

      Kā jau katru rītu, es atvairu šīs domas, izkāpju no gultas un milzīgajā skapī sameklēju tīras treniņbikses. Debesis aiz loga ir svina pelēkas, tātad gaidāms lietus, un es nevēlos salīt ikdienas skrējiena laikā. Dodos uz vingrošanas zāli augšstāvā, ieslēdzu televizoru, lai noskatītos rīta biznesa ziņas, un uzkāpju uz skrejceliņa.

      Manas domas pievēršas gaidāmajai dienai. Paredzētas tikai dažādas sapulces, kaut gan vēlāk strādāšu ar personisko treneri savā kabinetā. Bastils vienmēr sagādā patīkamu izaicinājumu.

      Varbūt piezvanīt Elinai?

      Jā, varbūt. Nedēļas beigās paēdīsim vakariņas kopā.

      Es aizelsies apturu skrejceliņu un eju uz dušu, lai sāktu vēl vienu vienmuļu dienu.

      – RĪT, – ES NOSAKU, sūtot prom Klodu Bastilu, kurš stāv pie mana kabineta sliekšņa.

      – Šonedēļ uzspēlēsim golfu, Grej? – Bastila smaidā pavīd nepiespiesta pašapziņa, jo viņš saprot, ka uzvarēs golfa laukumā.

      Es sadrūmis vēroju, kā viņš pagriežas un aiziet. Atvadu vārdi ieber sāli manās brūcēs. Kaut gan treniņa laikā es varonīgi pūlējos, viņš mani pieveica. Bastils ir vienīgais, kurš to spēj, un tagad viņš vēlas iegūt vēl vienu trofeju golfa laukumā. Man riebjas golfs, bet zālienā notiek pārāk daudz darījumu, tāpēc jāpacieš mācības arī tur… un, kaut gan man nepatīk to atzīt, sacensība ar Bastilu uzlabo manu sniegumu.

      Aiz loga plešas Sietla. To vērojot, es jūtu, ka mani atkal pārņem sen pazīstamais apnikums. Mans noskaņojums ir tikpat vienmuļš un pelēks kā debesis. Dienas saplūst kopā, visas vienādas kā ūdens lāses, un man nepieciešama kāda izklaide. Es strādāju visu nedēļas nogali, bet tagad, iesprostots kabinetā, nespēju rast mieru. Nevajadzētu tā justies pēc vairākām cīņām ar Bastilu, tomēr tā ir.

      Es saraucu pieri. Jāatzīst, ka pēdējā laikā esmu ar kaut ko aizrāvies tikai tad, kad nolēmu sūtīt divas kravas lidmašīnas uz Sudānu. Starp citu, Rozai vajadzēja man ziņot par izmaksām un loģistikas jautājumiem. Kur viņa pazudusi? Es ielūkojos grafikā un sniedzos pēc telefona.

      Sasodīts! Nāksies paciest interviju ar neatlaidīgo Kevanas jaunkundzi no universitātes avīzes. Kāpēc es tai piekritu? Neciešu intervijas. Aprobežoti, skaudīgi cilvēki uzdod man naivus jautājumus, jo vēlas iebāzt degunu manā personiskajā dzīvē. Turklāt viņa ir studente.

      Atskan telefona signāls.

      – Jā? – es asi jautāju Andreai, it kā viņa būtu vainīga. Vismaz nepieļaušu, lai intervija ieilgst.

      – Pie jums atnākusi Anastasija Stīlas jaunkundze, Greja kungs.

      – Stīla? Es gaidīju Ketrīnu Kevanu.

      – Šeit sēž Anastasija Stīla.

      Neciešu pārsteigumus. – Ved viņu šurp.

      Tātad Kevanas jaunkundze nav pieejama. Es pazīstu viņas tēvu Īmonu, “Kevana mediju grupas” īpašnieku. Mēs esam strādājuši kopā, un viņš ir gudrs uzņēmējs, kā arī saprātīgi domājošs cilvēks. Šī intervija ir mans pakalpojums viņam, un es grasos vēlāk saņemt atmaksu, kad man tā būs vajadzīga. Un jāatzīst, ka mani nedaudz ieinteresēja viņa meita; gribēju noskaidrot, vai ābols kritis tālu no ābeles.

      Pie durvīm atskan troksnis, un es pieceļos, jo manā kabinetā ar galvu pa priekšu iegāžas sieviete – gari, kastaņbrūni mati, gaiša āda, brūni zābaki. Apslāpējis dabisko aizkaitinājumu, ko rada šāda neveiklība, es steidzos pie meitenes, kas nokritusi četrrāpus. Es satveru viņu aiz trauslajiem pleciem un palīdzu piecelties.

      Viņa nokaunējusies lūkojas uz mani ar skaidru skatienu, un es sastingstu. Meitenes acis ir neparasti zilas un atklātas, un vienu drausmīgu mirkli šķiet, ka viņa ieskatās man dvēselē un es esmu… neaizsargāts. Šī doma mani biedē, tāpēc es to nekavējoties atvairu.

      Meitenei ir šaura, piemīlīga sejiņa, un viņa ir pietvīkusi nevainīgi rožsārtā krāsā. Es brīdi prātoju, vai visa viņas āda ir tik nevainojama un kā tā izskatītos sārta un kvēlojoša pēc nūjas sitieniem.

      Sasodīts!

      Es apvaldu nepaklausīgās domas; šāds virziens mani izbiedējis. Kas ar tevi noticis, Grej? Meitene ir pārāk jauna. Viņa pārsteigta lūkojas uz mani, un man gribas nopūsties. Jā, mazā, tā ir tikai seja, un šis skaistums nesniedzas dziļāk par ādu.

      Man jāaizgaiņā apbrīnas pilnais skatiens no šīm acīm, bet vienlaikus varu izklaidēties.

      – Kevanas jaunkundze. Mans vārds ir Kristjens Grejs. Vai jums nekas nekaiš? Varbūt vēlaties