Название | Jaunāka |
---|---|
Автор произведения | Pamela Redmonda Setrena |
Жанр | Зарубежные любовные романы |
Серия | |
Издательство | Зарубежные любовные романы |
Год выпуска | 2015 |
isbn | 978-9984-35-811-6 |
– Mēs aiziesim paēst pēc tam, – viņa paziņoja.
– Pēc kā?
Noslēpumaini pasmaidījusi, viņa atkārtoja teikumu, kas pamazām sāka kļūt par viņas mantru:
– Gan redzēsi.
Megijas augšstāva studija atradās trešajā stāvā. Savulaik man tas būtu licies biedējoši, taču tagad, pateicoties daudzajām stundām, ko pagājušajā gadā biju pavadījusi uz eliptiskā trenažiera, kāpiens man vairs nesagādāja grūtības. Pēc slinkošanas visa mūža garumā nu biju sākusi vingrot, jo ar briesmīgiem notikumiem piepildītajā pagājušajā gadā šī nodarbe bija vienīgā, kas garantēti spēja likt man sajusties labāk. Un pēc diētas ieturēšanas visa mūža garumā biju atklājusi, ka mans svars sāk samazināties, lai gan es nedarīju gandrīz neko – protams, ja neskaita vienu vai divas stundas ilgu vingrošanu katru dienu. Vienreiz, un varbūt pat divas reizes man bija izdevies uz mirkli sajust to reibumu, ko it kā rada nodarbošanās ar sportu, lai gan šajā ziņā es vēl aizvien devu priekšroku kokteilim Cosmo.
Biju uzaugusi priekšpilsētā, kur par dzīvojamās istabas iekārtojuma augstāko modes virsotni tika uzskatītas veikalā Pottery Barn pirktās mēbeles, un, ieraugot Megijas studiju, es allaž jutos nedaudz satriekta. Būtībā tā bija viena milzīga telpa, kas aizņēma visu ēkas augšstāvu. Uz visām četrām ēkas pusēm vērās logi, bet trīstūkstoš kvadrātpēdu lielās, tukšās telpas pašā vidū slējās koši sarkana zīda telts – drēbju skapis. Vienīgās mēbeles bija tikai milzīga gulta ar dzelzs rāmi, arī tikpat koši sarkana, un grezns purpursarkans samta krēsls, vienīgais, uz kā te varēja apsēsties, ja vien kāds deva priekšroku ar krāsu nošķiestajai koka grīdai. Vismaz es tā nedarīju.
– Nu, tā, – Megija noteica, tiklīdz bija tikusi galā ar trim durvju aizbīdņiem. – Tagad ļauj man tevi apskatīt.
Taču es biju pārāk aizņemta, pētot Megijas studijā notikušās pārmaiņas, lai spētu nostāvēt mierīgi. Visas viņas skulptūras, visas deviņas pēdas garās, no stiepļu žoga veidotās sievietes ar milzīgajām krūtīm, gigantiskajām krūtīm un baleta svārciņiem, kas bija tikpat kupli un viegli kā ziedoši ķirši, bija sagrūstas vienā stūrī un sajaukušās kā mākslas darbu cietuma ieslodzītās. Tagad galvenā vieta Megijas darba zonā bija ierādīta betona bluķim, tik lielam kā ledusskapis.
– Augstā debess, kas tas tāds? – es noprasīju.
– Kaut kas, ar ko es mēģinu strādāt, – Megija jautri atteica. – Paklau, velc nost mēteli. Es gribu redzēt, kas tev mugurā.
Nu es beidzot atkal spēju koncentrēties. Megijas vēlme nopētīt manas drēbes allaž vēstīja par kaut ko nelāgu. Jau kopš tā laika, kad mēs iemācījāmies apģērbties bez citu palīdzības, viņa bija centusies pārveidot manu ģērbšanās stilu, taču es nekad nepadevos. Tikai nepārprotiet mani, es uzskatīju, ka Megijai piemīt fantastiska stila izjūta, taču tā bija fantastiska viņai, nevis man. Viņas mati bija pilnīgi nosirmojuši jau tad, kad viņai vēl nebija trīsdesmit gadu, un šķita, ka ar katru gadu tie kļūst aizvien īsāki un nekārtīgāki. Tie viscaur slējās vienos kušķos. Jo vīrišķīgāka izskatījās viņas frizūra, jo sievišķīgāki un greznāki kļuva viņas neskaitāmie auskari. Šovakar viņa lepojās ar daudzstāvu karekļiem ar zaļiem akmeņiem. Megija, kuras augums vēl aizvien bija tikpat slaids un lokans kā pusaudzei, noteikti bija nākusi pasaulē ar franču sievietes dvēseli. Viņa prata lieliski saskaņot pavisam dīvainus apģērba gabalus – šovakar viņa bija izvēlējusies izbalējušus džinsus, ko nēsāja jau kopš vidusskolas laikiem, un aptinusi ap kaklu garu, pelēkzaļu samta šalli – un viss, ko viņa uzvilka, allaž nez kāpēc izskatījās apskaužami nevainojami.
Viņa apgāja man apkārt, berzēdama zodu un grozīdama galvu. Visbeidzot viņa pastiepa roku un sagrāba saujā manu milzīgo, gaiši brūno džemperi.
– Kur tu to ņēmi? – viņa noprasīja.
– Tas ir Gerija džemperis, – es atzinos. Viens no tiem daudzajiem apģērba gabaliem, ko viņš bija pametis, tieši pirms gada aizejot no manis pie savas zobu higiēnistes. Es biju saglabājusi viņa drēbes, labu laiku domādama, ka viņš atkal atgriezīsies. Es turpināju tās glabāt, jo vēl vismaz dažus mēnešus viņš bija maksājis hipotēku par māju, kurā es dzīvoju kopā ar viņa drēbēm.
– Tā ir īsta lupata, – Megija paziņoja, – un kas tie par svārkiem?
Šie svārki man patiesībā diezgan labi patika. Tie bija tikpat gaiši brūni kā džemperis. Tie cieši ieskāva gurnus, sniedzās gandrīz līdz ceļgaliem un izskatījās daudz seksīgāk, nekā visas tās aizsargkrāsas un sporta bikses, kam biju devusi priekšroku jau divdesmit gadus.
– Tie ir Diānas svārki, – es lepni paziņoju. – Bija grūti noticēt, ka tie man der.
– Protams, ka tie tev der! – Megija iesaucās. – Tu taču esi tieva kā diegs! Panāc šurp.
Viņa lika man apgriezties un mēģināja pastumt uz priekšu.
– Kur tu gribi, lai es eju?
– Es gribu, lai tu paskaties uz sevi.
Viņa izstūma mani cauri visiem bēniņiem, kamēr mēs nonācām pie ovāla spoguļa greznā, zeltītā rāmī, līdzīga tam, ar kuru bija sarunājusies Sniegbaltītes ļaunā pamāte.
– Spogulīt, spogulīt, – es smiedamās ieteicos, cerēdama sasmīdināt arī Megiju, taču viņa tikai stīvi lūkojās man pār plecu, nemaz negrasīdamās pat pasmaidīt.
– Tas ir nopietni, – viņa paziņoja, ar zodu norādīdama uz spoguļa pusi. – Pastāsti man, ko tu redzi.
Es jau labu laiku nebiju īpaši aizrautīgi lūkojusies spogulī. Dažreiz, it īpaši tad, kad Diāna vēl bija maza, es dienām ilgi pat neuzmetu sev skatienu. Un tad, gadu gaitā, kad sāku pamazām apvelties, mani mati kļuva sirmi, bet ap acīm sāka parādīties grumbiņas, es secināju, ka jūtos daudz labāk, ja vispār neskatos spogulī.
Es iztēlojos, ka uz visiem laikiem esmu kļuvusi pieaugusi, taču neitrālā vecumā – ap trīsdesmit trim gadiem – un mans svars ir sievišķīgs, tomēr neitrāls – ap sešdesmit kilogramiem – un izskatos ja ne satriecoši, seksīgi vai ievērojami, tad vismaz pieņemami. Ieraudzījusi savu atspīdumu kāda veikala skatlogā vai automašīnas durvīs, un būdama spiesta atzīt, ka esmu ievērojami vecāka un resnāka, nekā biju iztēlojusies, es vienmēr jutos satriekta.
Toties tagad, kad pirmo reizi šajā gadā, kad mana dzīve bija apgriezusies ar kājām gaisā un vēl izgriezusies otrādi, man nācās atklāti ieskatīties sev acīs, pa īstam nopētīt sevi, un mana reakcija izrādījās pilnīgi pretēja. Es pacēlu galvu, pagrozīju to no vienas puses uz otru; pat neapdomājusies es izslējos un pasmaidīju.
– Tieši tā, – Megija uzslavēja. Viņa savilka plato džemperi man uz muguras tā, ka adījums cieši ieskāva manu no jauna uztrenēto augumu. – Ko tu redzi?
– Es redzu… – iesāku, pūlēdamās atrast īstos vārdus. Es skatījos sev pretī no spoguļa, taču nu es izskatījos apmēram tā, kā tolaik, kad daudzie gadi vēl