Jaunāka. Pamela Redmonda Setrena

izdeva Gentility, taču vēl aizvien bija tādas pašas, vai ne?

      Šoreiz Sāra Čena izteicās daudz tiešāk. Viņa jau pirmajā reizē bija sapratusi, ka esmu atnākusi pieteikties darbā. Diemžēl visas redaktoru vietas bija aizņemtas. Kaut ko varbūt varētu atrast reklāmā, ja vien es…? Taču vēl tikai jūnijā es nebiju vēlējusies pat domāt par strādāšanu reklāmā, par jebko citu, izņemot redaktora darbu. Rediģēšana, darbs ar rakstniekiem un vārdiem – lūk, kādas bija manas intereses un talanta joma. Viss pārējais bija tikai veltīga laika izšķiešana – tik muļķīgi es biju domājusi vēl tikai pirms dažiem mēnešiem.

      Tagad Sāra Čena sniedza man roku, piešķieba galvu un ziņkāri uzlūkoja mani.

      – Vai mēs esam jau tikušās? – viņa apvaicājās.

      Es varēju atzīties, pateikt, ka biju pārcēlusies uz dzīvi citur un ieradusies trešoreiz, acīmredzami nesaprazdama, ko nozīmē vārds “nē”.

      Vai arī es varēju uztvert to visu kā izrādi, tā, kā Megija man bija mācījusi. Ne gluži melot, bet vismaz tēlot tiktāl, cik tas vien bija iespējams.

      – Nezinu, – es atteicu, piešķiebdama galvu gluži tāpat kā Sāra Čena un ieskatīdamās viņai tieši acīs. – Vai tā ir?

      Savulaik, ierodoties šeit, man bija radies iespaids, ka viņa mani nemaz neredz. Ka viņa, tāpat kā tik daudzas jaunas, strādājošas sievietes, ierauga mani un tūlīt secina: veca, resna, mājsaimniece. Un nekavējoties tiek aizvilkts priekškars.

      Nu viņa saknieba lūpas, papurināja galvu un šķita neizpratnes pilna.

      – Jūs izskatāties briesmīgi redzēta.

      – Jūs tāpat, – es atteicu, atdarinādama viņas apjukuma pilno sejas izteiksmi.

      – Nu, labi, – viņa noteica, jau sparīgāk papurinādama galvu, lai aizgaiņātu domas, – nāciet iekšā un pastāstiet par sevi.

      Radās iespaids, ka šoreiz viņa patiešām gribēja to dzirdēt. Viņa izvaicāja mani par literatūras studijām Mauntholioki koledžā, par to, kāpēc mani interesē darbs izdevniecībā Gentility. Lai gan viss, ko es viņai pastāstīju, būtībā bija tieši tas pats, ko jau divas reizes biju sacījusi pagājušajā gadā, šoreiz izskatījās, ka viņa patiešām klausās. Turklāt es šo mēnešu laikā biju kļuvusi atjautīgāka. Tā vietā, lai uzstātu, ka esmu gatava strādāt vienīgi par redaktori, nu es apgalvoju, ka mani interesē visas izdevējdarbības jomas.

      Paklaudzinājusi ar zīmuli pa manu lietišķo biogrāfiju, Čena kundze ieminējās, ka mārketinga jomā man varētu atrasties kāda piemērota vieta.

      Mārketings? Protams! Es dievināju mārketingu, vai vismaz man šķita, ka tā tas varētu būt, ja vien man būtu kāda nojauta, kas tas ir (un to es nepateicu skaļi). Un man pilnīgi noteikti bija laiks, lai parunātos ar Teriju Džordenu, mārketinga daļas vadītāju.

      Ejot pa gaiteņiem līdzi Sārai Čenai un līkumojot starp atvērtā plānojuma darba vietām, es pārsteigta secināju, ka pat pēc tik daudziem gadiem viss te izskatījās gandrīz tāpat – tāpat, tomēr ne tik pārticīgi. Biju te strādājusi tolaik, kad izdevniecību septiņdesmitajos gados bija pārņēmis feminisma drudzis un sievietes bija pirkušas diženo feminisma rakstnieču traktātus un klasikas darbus tikpat ātri, cik Gentility bija izdevies tos nodrukāt. Tagad neviens vairs nemēdza lasīt tādos apjomos, un izdevniecība bija nepārprotami piedzīvojusi zināmas grūtības. Neņemot vērā nobružāto krāsojumu un izdilušos paklājus, Gentility izskatījās tieši tāpat kā tolaik, kad biju te strādājusi pēdējo reizi, tikai tagad visi darbinieki bija jau nomainījušies. Viņi bija ne vien citādi, bet arī jaunāki, lai gan arī tolaik, kad te strādāju, mēs visi bijām jauni. Vienīgais izņēmums bija Florensa Vitnija, iespaidīgā, sirmā uzņēmuma dibinātāja, kuru man tagad izdevās uz mirkli pamanīt tikai no attāluma. Vitnija kundze manās acīs vēl aizvien bija dieviete, apņēmības pilna sieviete ar savu vīziju par nākotni, kura bija būtiski iedvesmojusi visas savas darbinieces, un es nopriecājos, ka nedrīkstēju viņai tuvoties. Varbūt es būtu pielūgsmē nometusies ceļos viņai pie kājām un pilnīgi nodevusi sevi.

      Asistentes vieta ārā pie mārketinga daļas vadītājas Terijas Džordenas kabineta izskatījās ļoti tukša. Viņas krēsls acīmredzot tika izmantots, lai uz tā sakrautu grāmatas, un rakstāmgaldu klāja putekļi. Tā bija laba ziņa: šai sievietei gandrīz pavisam noteikti bija izmisīgi vajadzīga asistente.

      Ar pašu Teriju Džordenu gan nebija tik viegli. Tiklīdz mēs sasveicinājāmies, man kļuva skaidrs, kāpēc šai sievietei bija tik ļoti vajadzīga asistente, ka es bezmaz vai biju varējusi ienākt no ielas un uzreiz tikt pie darba intervijas. Viss viņā izskatījās skarbs, sākot ar īsajiem, atpakaļ atglaustajiem matiem un melno kostīmu, un beidzot ar drūmi sakniebtajām lūpām. Vismaz Čena kundze aizsteidzās prom tik ātri, it kā būtu iemetusi mani tīģera būrī gluži kā lielu jēlas gaļas pikuci. Man prātā atskanēja Megijas balss – “tikai neļauj viņai sevi iebiedēt” – taču bija jau par vēlu, es jau biju iebiedēta. Tas bija noticis, tiklīdz viņas plauksta bija saspiedusi visus kaulus manā delnā, un es uz viņas pilnīgi tukšā rakstāmgalda biju ieraudzījusi tikai trīs mazu bērnu fotogrāfijas un trīs nevainojami noasinātus zīmuļus. Tie visi bija pavērsti tieši pret mani.

      – Kāpēc jums šķiet, ka varat strādāt pie manis? – Terija strupi noprasīja.

      Jutu, ka mana mute kļūst sausa. Tāpēc ka… lai cik nejauki tu arī izturētos, man droši vien nevajadzēs tev rādīt savus pupus? Tāpēc, ka šis darbs ir mana vislielākā iespēja dzīvot tā, kā visvairāk vēlos?

      Esi drošsirdīga, domās dzirdēju Megiju mudinām. Saki to, ko domā. Taču es jutos tā, it kā viņa būtu Gerijs, pārnācis mājās pēc nogurdinošas darba dienas, kuras laikā bija tīrījis zobu kanālus. Būdams pārguris, viņš vienmēr kļuva uzbrūkošs, gluži tāpat kā Terija, un es allaž biju gļēvi centusies runāt ar viņu mierinoši un mēģināt panākt, lai viņš izstāsta visu, kas patiesībā nedod viņam mieru.

      – Kā jums šķiet, kas ir vajadzīgs, lai varētu sekmīgi strādāt pie jums? – es atvaicāju.

      – Nu, tā, – Terija iesāka, – šim cilvēkam ir jābūt tādam, uz kuru var pilnīgi paļauties. Es vairs nespēju izturēt nevienu meiteni, kura atprasās no darba slimības dēļ ikreiz, kad viņai ir uznākušas sāpīgas mēnešreizes vai iesnas.

      – Es neesmu slimojusi jau divdesmit gadu, – steidzos viņu pārliecināt.

      Viņa savādi paskatījās uz mani.

      – Jūs nedrīkstat kavēt darbu, – viņa turpināja. – Es te ierodos astoņos, un, lai gan es nepieprasu, lai jūs rīkotos tāpat, es tik un tā vēlētos, lai jūs ik dienu ierodaties darbā krietnu brīdi pirms deviņiem.

      – Es gandrīz katru rītu ceļos pirms sešiem, – paziņoju. – Jau kopš tā laika, kad…

      Biju grasījusies pateikt: “Kopš man piedzima Diāna, es vairs nespēju ilgi nogulēt.” Bet tas droši vien nebūtu bijis prātīgi.

      – Es vienmēr ceļos puspiecos, – viņa man paziņoja. Katram gadījumam, lai es nejustos pārāka, celdamās sešos. – Tad es vingroju, sakārtoju māju un pamodinu bērnus, lai atvadītos no viņiem.

      Nopētīju bērnu fotogrāfijas – aptuveni sešus gadus vecu meiteni bez priekšzobiem un ar garu, brūnu zirgasti, trīs vai četrus gadus vecu zēnu ar ārkārtīgi precīzi izšķirtu matu celiņu, kurš izskatījās pēc maza politiķa kandidāta, un nenosakāma dzimuma zīdaini ar apaļu sejiņu. Bija ļoti grūti iztēloties, ka Terijas ķermenis, plāns kā naža asmens, būtu varējis laist pasaulē šīs trīs maigās, mazās radības.

      – Piektdienās