Sausserža saldā smarža. Nora Robertsa

Bekets kopā ar jauno ģimeni varētu ievākties mājā uzreiz pēc kāzām.

      Viņš ienāca namā pa eju, kas reiz būs virtuves durvis, ātri izstaigāja telpas un pa pagaidu kāpnēm uzkāpa otrajā stāvā.

      Ouens nodomāja, ka te ir patiešām milzīgs plašums, taču laikam jau atbilstīgs mājai, kurā dzīvos pieci cilvēki. Grandiozajā guļamistabā tiks iebūvēts kamīns – Klēras bērni Beketam apgalvoja, ka māte tādu vienmēr vēlējusies. Starp divām guļamistabām – vannasistaba. Ouens atcerējās, ka otrajā stāvā bija paredzēta vēl viena vannasistaba un divas guļamistabas.

      Viņš devās trokšņa virzienā. Pretī panāca Dumiķis. Suns apsēdās, pievērsis skatienu Ouena sejai, un vicināja asti.

      – Man nekā nav, – Ouens parādīja Dumiķim tukšās rokas un pabužināja viņa galvu. Viņš neteica vārdus “ēdiens” vai “ēst”, lai nedotu sunim veltas cerības.

      Viņš iegāja guļamistabā, kur Bekets darbināja zāģi un Raiders uzstādīja skapi.

      – No jums nav nekādu ziņu, – Ouens mēģināja pārkliegt troksni.

      Bekets pasmaidīja, izslējās taisni un noņēma darba brilles.

      – Rajs nupat atbrauca. Es jau nojautu, ka arī tu drīz ieradīsies. Paldies!

      – Virtuļu nav? – Raiders jautāja, un Dumiķis pavicināja asti.

      – Man nav.

      – Klēra šorīt atvērs veikalu un pusdienlaikā savāks bērnus no savu vecāku mājas. Viņa var atvest sviestmaizes vai ko tamlīdzīgu. Bērni jebkurā gadījumā nāks mums palīgā.

      – Man tevis žēl.

      Bekets paraustīja plecus.

      – Kad mēs bijām tādā vecumā, tēvs mūs bieži apmācīja.

      – Tolaik es nesapratu, ka viņš jāžēlo. Runājot par laiku – to varētu ietaupīt, samazinot guļamistabu skaitu. Kam jums piecas istabas? Vai Klēra negrib gulēt vienā gultā ar tevi?

      – Viena istaba katram bērnam, – Ouens paskaidroja. – Vecāku guļamistaba, viesistaba.

      – Viesiem pietiktu ar izvelkamo gultu dzīvojamā istabā vai darbistabā.

      – Mums vajadzēs piecas istabas. Mums būs vēl viens bērns.

      Ouens sastinga, vilkdams nost mēteli.

      – Vai Klēra ir stāvoklī?

      – Vēl ne. Mēs gaidīsim līdz kāzām, bet pēc tam ķersimies pie bērna radīšanas.

      – Jums būs četri bērni? – Raiders jautāja, darbodamies ar āmuru.

      – Gandrīz tikpat kā trīs.

      Ouens papurināja galvu.

      – Jo vairāk bērnu, jo lielāka jezga. Tomēr, ja jūs esat laimīgi ar trim bērniem, būsiet laimīgi arī ar četriem.

      – Mamma būs sajūsmā par vēl vienu mazbērnu, – Raiders piebilda un paņēma naglas.

      – Runājot par mammu… Es šorīt gribēju pastrādāt darbnīcā, tāpēc aizbraucu pie viņas.

      – Tu gribēji, lai tev kāds uztaisa brokastis, – Raiders secināja.

      – Tas bija viens no iemesliem. Pie mammas bija Villijs.

      – Vēl viens bezmaksas brokastu tīkotājs. – Bekets uzlika brilles un pasniedzās pēc zāģa.

      – Vēl neslēdz iekšā. – Ouens baidījās, ka brālis nozāģēs pirkstu.

      Bekets sarauca pieri un atkal noņēma brilles.

      – Vai mammai kaut kas kaiš?

      – Nē. Nezinu. Viņai nav iebildumu.

      – Kam ir iebildumi? – Raiders jautāja.

      – Ļaujiet man pabeigt! Es iegāju virtuvē, mamma jau gatavoja brokastis, un tur bija Villijs. Viņš bija vienās apakšbiksēs, un viņi abi…

      Raiders nolika malā āmuru.

      – Ko viņi darīja?

      – Viņi… – Ouens veica apļveida kustību ar rokām. – Villija plaukstas bija uz mammas dibena, un viņai mugurā bija pavērti rītasvārki, un apakšā nekā daudz nebija. Es negribu iedziļināties.

      – Villijs aiztika mammu? – Raiders klusā balsī jautāja. – Labi. Viņš ir liela auguma, bet vecs. Es nolikšu viņu uz lāpstiņām.

      – Uzgaidi! – Bekets pastiepa roku atgrūda Raideru. – Vai gribi teikt, ka mamma un Villijs…

      – Tieši tā. Un tas ilgst jau vairākus gadus.

      – Pie velna! – Raiders nomurmināja.

      – Negribu domāt par mammu un Villiju gultā. – Bekets iedzēra lielu kolas malku no līdzpaņemtās pudeles. – Tikai mieru. Tātad mamma un Villijs ir… attiecībās.

      – Viņa apgalvo, ka viņi šad un tad… ir attiecībās. Mamma visu izskaidroja, kamēr Villijs aizgāja uzvilkt bikses. Viņi ir seni draugi. Abi mīlēja tēti. Jūs zināt, ka Villijs mīlēja tēti.

      – Jā, jā.

      – Raj, – Bekets murmināja.

      – Nu labi, labi, viņi bija tuvi draugi. Tas ir skaidrs. Bet kāpēc viņi slēpj savas attiecības?

      – Drīzāk viņi nevēlas tās afišēt, vismaz tāds iespaids radās. Mamma stāstīja, kā jutās pēc tēta nāves, un raudāja.

      – Nolāpīts! – Raiders piegāja pie loga un palūkojās ārā.

      – Viņi ar Villiju viens otram rūp, par to nav šaubu. Viņi viens otru atbalstīja pēc tēta nāves, arī par to nav šaubu. Acīmredzot pēc kāda laika…

      – Viņi sāka viens otru atbalstīt, būdami kaili.

      – Nolādēts, Raj! – Bekets piespieda pirkstus pie acīm.

      – Es negribu tādas domas.

      – Manā prātā jau ir šīs domas, tāpēc es tās uzspiedīšu arī tev. Man joprojām rokas niez iebelzt Villijam, vismaz vienreiz. Principa pēc.

      – Mammai tas nepatiktu. – Ouens paraustīja plecus. – Un Villijs joprojām ir Villijs. Viņš ļautu sev iebelzt, ja tas būtu nepieciešams.

      – Nolāpīts, tev taisnība. Tad no sitiena nav nekādas jēgas. Man jāpadomā. – Sakodis zobus, Raiders paņēma āmuru, nostādīja uz dēļa naglu un iebelza pa to.

      – Mums visiem jāpadomā. – Bekets uzlika darba brilles un iedarbināja zāģi.

      Ouens palocīja galvu un aplika darbarīku jostu. Viņš nosprieda, ka jāpastrādā un jāpavada savādā diena zāģskaidu smaržas un āmuru klaudzoņas pavadībā.

      Kad Klēra ar bērniem atbrauca un atveda ēdienu, otrā stāva telpu karkasi bija gatavi, un viņi ķērās pie pirmā stāva.

      – Jūs strādājat tik ātri! – Klēra staigāja pa savu topošo darbistabu blakus virtuvei.

      – Mums ir izstrādāta sistēma. – Bekets aplika roku ap Klēras pleciem. Tikmēr zēni draiskojās pa grīdas pamatiem.

      – Tā darbojas. Nu, mēs palīdzēsim, ja varēsim. Algas vietā atnesu liellopa gaļas sautējumu. Vīrišķīga maltīte vīrišķīgiem vīriešiem.

      – Man patīk, – Ouens paziņoja.

      – Diemžēl es nevarēšu palikt uz pusdienām. Man ir randiņš. – Raiders