Skandāliste. Kristīna Doda

Temza ir diezgan piesārņota. – Džeina pasmaidīja, turēdama pie deguna iesmaržinātu kabatlakatu. Adornas žilbinošo skaistumu nebija iespējams pilnībā attēlot uz papīra. Viņas gaišie mati mirdzēja kā platīns. Seja bija pievilcīgi apaļa. Zilo acu kaktiņi bija vērsti ieslīpi uz augšu, un pievērtie, aicinošie plakstiņi iedvesa neprātīgu kaisli gan jaunu, gan vecu vīriešu sirdīs.

      Kad Džeina lūkojās uz Adornu, viņa redzēja Melbu – savu dārgo māsu. Viņa nesaprata, kā Elieizers spēj uzgriezt muguru savas mirušās sievas iemiesojumam un precēties ar Oltenas kundzi.

      – Vai kaut kas nav kārtībā, krustmāte Džeina? – Adorna pielieca galvu un vēroja Džeinu. – Izskatās, ka tev ir gremošanas traucējumi.

      – Tas ir sagaidāms pēc maltītes viesu namā. – Džeina saviebās. – Goda vārds, kad sāku griezt desiņu, tā ieņaudējās!

      – Tas ir šaušalīgi, krustmāte Džeina! Lūdzu, nerunā tā! Izskatījās, ka Adornu moka nelabums, un Džeina negribēja, lai māsasmeita izvemjas karietē. Viņas bija pavisam tuvu galamērķim.

      – Es jokoju, dārgā. Desiņa, visticamāk, bija gatavota no liellopa gaļas.

      Adorna atslīga sēdeklī, un viņas sejā atspoguļojās šausmas.

      – Tikai ne liellopa gaļu!

      – Tā ir govs, dārgā, – Džeina steidzīgi paskaidroja.

      – Ak tad govs! Kāpēc tu to neteici uzreiz? – Adorna atkal apsēdās taisni un sakārtoja cepures volānu. – Man joprojām šķiet, ka tu izskaties savādi. Vai vainīgs ir mans tēvs? Vai viņš tev pateica kaut ko sliktu?

      Džeina skatījās uz Adornu un brīnījās, ka šī meitene var atstāt tik naivu iespaidu un vienlaikus būt tik vērīga.

      “Es esmu bezpajumtniece.” Džeina negribēja izrunāt šos rūgtuma pilnos vārdus.

      Viņa jau ilgi sargāja Adornu no Elieizera nepatīkamākajām rakstura īpašībām un negrasījās uzvelt vientiesīgajai meitenei vainu par viņas tēva rīcību. Džeina negribēja arī prasīt iztikas līdzekļus. Viņai vairs nebija māju, tomēr prāts netika atņemts, un Džeina apņēmās izcīnīt savu vietu pasaulē.

      – Tavs tēvs daudz domā par iespējām ietaupīt.

      – Viņš par to domā vienmēr. Agrāk tevi tas neuztrauca. – Adorna satvēra Džeinas cimdoto plaukstu savējā. – Krustmāte Džeina, tu dusmojies uz manu tēvu vai uz mani?

      – Uz tevi? – Karietes riteņi rībēja pret bruģi, bet Džeina to tikpat kā neievēroja. – Kāpēc lai es dusmotos uz tevi?

      Adorna nodūra galvu.

      – Tu negribēji braukt uz Londonu, bet es negribēju pavadīt sezonu bez savas dārgās krustmātes. Man bez tevis būtu bail.

      Viņa lūkojās caur garajām, tumšajām skropstām, bet Džeina papurināja galvu.

      – Mana dārgā, es tevi nemūžam nepametīšu. Turklāt es domāju, ka tevi nekas nespētu nobiedēt.

      Paskatījusies uz savu krustmāti, Adorna teica:

      – Tad tā ir pieķeršanās, krustmāte Džeina. Es tevi pārāk stipri mīlu, lai atstātu tevi mājās.

      Tam Džeina ticēja. Viņa apskāva jūtu pārņemto māsasmeitu un teica:

      – Arī es negribētu palikt mājās. Es par tevi raizētos.

      Adorna atbalstīja galvu pret Džeinas plecu un apskāva viņu.

      – Kāpēc lai tu raizētos? Šis ir brīnišķīgas sezonas sākums!

      Savā jaunībā arī Džeina domāja, ka Londona ir pirmais solis dzīves ceļā. Viņa gribēja pēc sezonas apceļot Romu, Parīzi un Ameriku, vēlējās neparastu dzīvesveidu, kurā šarmam un skaistumam ir maza nozīme un sievietes vērtību noteic talants un nodošanās darbam.

      Viss notika pavisam citādi, nekā Džeina plānoja. Ironiski – tagad Džeina bija atbildīga par Adornas ceļu uz krāšņo augstākās sabiedrības pasauli.

      – Vai esi aizmirsusi jauno Livermīra kungu, kurš tev uzklupa, jo saņēma atraidījumu?

      – Ak, pareizi. – Adorna iztaisnoja muguru un palūkojās ārā pa logu. – Viņš bija iemīlējies muļķis.

      – Visi pasaules iedzīvotāji ir šādi muļķi. – Džeina atcerējās baiļu pilnās stundas, kad viņa domāja, ka Adorna ir nolaupīta. – Tavā klātbūtnē vīrieši zaudē veselo saprātu.

      – Es protu tikt ar viņiem galā. Es varu tikt galā ar visu un arī parūpēties par tevi. Viņa man lika par tevi parūpēties.

      – Par ko tu runā, dārgā?

      – Par savu slimo māti, protams, – Adorna nevērīgi izmeta. – Mēs bieži runājām par tevi.

      Džeina bija apjukusi.

      – Kāpēc lai Melba apspriestu tādus jautājumus ar astoņus gadus vecu bērnu?

      – Tāpēc, ka viņa tevi mīlēja.

      Adorna uzskatīja, ka ar šādu pamatojumu pietiek. Džeina vēlējās iztaujāt māsasmeitu, tomēr saprata, ka nesaņems skaidrāku atbildi.

      – Kāpēc tu to saki tikai tagad?

      – Agrāk tu par to neinteresējies. – Kad zirgi apstājās, Adorna notrīsēja. – Vai esam klāt, krustmāte Džeina? Vai šis ir Kevendiša laukums? Šejienes nami ir ļoti iespaidīgi.

      Džeina ievilka elpu un ļāvās acumirklīgām atmiņām.

      – Arī lēdija Tārlina ir ļoti iespaidīga. Apburoša.

      Kariete apstājās pie visaugstākā nama ar lielākajām durvīm. Adorna teica:

      – Redzot lēdijas Tārlinas māju, man jau ir skaidrs, ka viņa ir apburoša.

      Šos vārdus Džeina nesadzirdēja. Lēdijas Tārlinas jaunais, vasarraibumainais sulainis pielika pakāpienu pie karietes un atvēra durvis. Džeina saprata, ka, izkāpjot laukā, nokļūs Londonā – pilsētā, kur augstākā sabiedrība izbauda skandālus un Džeina Higenbotema ir gards kumosiņš. Sperot soli lejup, viņai nebūs atpakaļceļa.

      Tad notika divas lietas. Adorna satvēra Džeinas ļengano roku un ielika to sulaiņa cimdotajā plaukstā. Un kāpņu augšgalā atskanēja sauciens:

      – Džeina, dārgā Džeina, tu beidzot esi klāt!

      Pie namdurvīm stāvēja moderna sieviete, un viņas seja mirdzēja priekā.

      Atmiņā Džeinai atausa jaunas sievietes seja, pār vaigiem ritošas asaras un kliedziens: “Atgriezies Londonā, līdzko varēsi! Es tev apsolu, ka Blekbērns samaksās par nodarīto!” Nesteidzīgi izkāpusi no karietes, Džeina pakniksēja.

      – Lēdija Tārlina, priecājos jūs redzēt.

      – Pietiek! Džeina, nesauc mani par lēdiju Tārlinu. Mans vārds ir Vaioleta. – Sieviete veikli nosteidzās lejā pa kāpnēm, satvēra Džeinas rokas un ielūkojās viņai sejā. – Mēs esam draudzenes, vai ne?

      Džeinu pārņēma atvieglojums, un viņa pasmaidīja.

      – Es ceru, ka jā. Mūsu draudzība palīdzēja noturēties pie dzīvības, kad šķita… – Pēkšņais prieka vilnis noplaka. “Kur es dzīvošu pēc sezonas?”

      Vaioleta viņu cieši apskāva.

      – Es priecājos, ka pēc maniem ilggadējiem lūgumiem tu beidzot ieradies ciemos.

      Trīs grūtniecības bija izmainījušas Vaioletas