Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels

uzvilktās vienkāršās drēbes un izvārtīdams ādas somu dubļos. Viņš nonāca starp netīrajiem zirgu staļļiem, un jau pēc brīža gludi skūto seju sedza dzeltena bārda un gaišbrūnos matus tādas pašas krāsas parūka. Saliekamais cilindrs jau sen glabājās somā, un galvā tagad bija noplukusi jūrnieka cepure. Kuģa namdara āmurs atradās novazāta jūrnieka mēteļa kabatā.

      Šādās nodarbēs aizritēja divas stundas. Tās nebūt nešķita garlaicīgas – pievērst uzmanību katram sīkumam viņam sagādāja prieku, un tāpat ielīksmoja iespēja kavēties pārdomās par gaidāmo lieliskā plāna izpildi. Soļodams biezajā, necaurskatāmajā miglā, viņš nonāca pie sava galamērķa, neievērojama veikaliņa netālu no Londonas dokiem. Tur pārdeva apģērbu tirdzniecības kuģu jūrniekiem, kuri apgrozījās tajā apkaimē.

      Brīdi pakavējies uz ielas stūra, mākslinieks uzmeta skatienu kabatas pulkstenim, taču pieraudzīja, lai laikrādi neviens nepamana. Trūcīgajā pilsētas daļā tā šķistu pārlieka greznība, un ikviens noprastu, ka mākslinieks vis nav jūrnieks, par kādu uzdodas. Pulksteņa rādītāji vēstīja, ka tūlīt būs desmit. Viss noritēja saskaņā ar plānu. Agrāk apmeklēdams šo kvartālu, vīrietis bija ievērojis, ka vietējais policists šajā ielā nonāk piecpadsmit minūtes pāri desmitiem. Precizitāte bija likumsargu darba sastāvdaļa, tālab katrs patruļnieks stundas laikā apstaigāja savu divu jūdžu garo maršrutu. Parasti konstebls šajā vietā nonāca vienā un tai pašā laikā.

      Uz ielas bija redzams tikai viens cilvēks – prostitūta, kuru pat saltā nakts nebija spējusi iedzīt atpakaļ spraugā, ko tā sauca par mājām. Manīdams, ka viņa tuvojas, mākslinieks uzmeta sievietei skaudru skatienu. Viņa apstājās kā dzelta, apcirtās un pazuda miglā.

      Mākslinieks no jauna pievērsa uzmanību veikalam un atzīmēja prātā, ka logu klāj putekļu kārta, kas padara blāvāku telpā degošās lampas gaismu. Uz ielas iznira tumšs vīrieša stāvs – kāds, kā ierasts desmitos vakarā, aizvēra logu slēģus.

      Līdzko vīrieša ēna nozuda mājā, mākslinieks šķērsoja tukšo ielu, nostājās pie durvīm un nospieda rokturi. Ja durvju bulta jau būtu aizšauta, viņš pieklauvētu, cerēdams, ka veikalnieks nenoskaudīs piecas minūtes laika, lai apkalpotu vēl beidzamo klientu šai dienā.

      Taču durvis nebija aizslēgtas. Mākslinieks atstūma čīkstošās durvis vaļā un iegāja veikalā, kur bija tikai mazliet siltāks nekā uz ielas. Cilvēks, kurš tobrīd nolaida griestu laternu, pagriezās pret nācēju. Apmēram trīsdesmit gadu vecajam, tievajam vīrietim bija bāla seja un nogurušas acis, viņš valkāja melnu kreklu ar stāvu apkaklīti apaļiem galiem. Viena krekla podziņa atšķīrās no pārējām. Apdilušie bikšu gali bija apspūruši.

      Vai dižam mākslas darbam visādā ziņā jāiemūžina dižens objekts? Vai karalienes slepkavība rada paliekošāku iespaidu nekā parasta cilvēka nogalināšana? Nē. Slepkavības mākslas mērķis ir sēt bailes un žēlastību, taču neviens sevišķi nepārdzīvo par karalienes, premjerministra vai bagātnieka slepkavību. Izdzirdot par šādu noziegumu, cilvēkus vispirmām kārtām pārņem pārsteigums, ka pat šīs pasaules varenie nav pasargāti no nāves triecieniem. Satricinājums ir īslaicīgs – turpretim žēlums un bēdas nomoka ilgi. Tālab mākslas darba objektam jābūt gados jaunam, strādīgam, ar niecīgiem ienākumiem, apveltītam ar godkāri, cerību tālā nākotnē sasniegt mērķi, spītējot nogurdinošajiem apstākļiem, kas laupa drosmi. Svarīgi, lai objektam būtu mīloša sieva un bērni, kas ir atkarīgi no viņa nebeidzamajiem pūliņiem. Žēlums. Asaras. Tie ir smalkas mākslas priekšnosacījumi.

      – Grasījāties slēgt ciet? Laime, ka paguvu, – ierunājās mākslinieks, aizvērdams durvis.

      – Kundze jau poš vakariņas, bet vēl vienam pircējam laiks vienādiņ atradīsies. Ko vēlējāties? – Kalsenā veikalnieka sejā nemanīja apjausmu, ka mākslinieka liekā bārda nebūtu īsta un ka viņš pazinis vīru, kurš iepriekšējā nedēļā bija iegriezies šai veikalā, tikai citādi nomaskējies.

      – Man vajag četrus pārus zeķu. – Mākslinieks pameta skatienu aiz letes un norādīja uz vēlamo pirkumu. – Biezas. Tādas kā tās, augšējā plauktā.

      – Četrus pārus? – Veikalnieka balss tonis liecināja, ka šādā dienā tas būtu itin vērā ņemams pirkums. – Šiliņš gabalā.

      – Pārāk dārgi. Biju cerējis, ka vairumā sanāks lētāk. Būs jāpameklē citur.

      Dibenistabā aiz aizvērtajām durvīm ieraudājās bērns.

      – Kāds laikam ir izsalcis, – mākslinieks sacīja.

      – Lora? Kad viņa nav izsalkusi? – Veikalnieks nopūtās.

      – Piemetīšu vēl vienu pāri. Pieci pāri par četriem šiliņiem.

      – Lai iet!

      Kamēr veikalnieks devās pie letes, mākslinieks pasniedzās sev aiz muguras un aizšāva durvju bultu. Lai noslāpētu metālisko troksni, viņš skaļi iekāsējās, un talkā nāca arī veikalnieka dobjo soļu troksnis. Tad mākslinieks sekoja vīrietim, izvilcis no mēteļa kabatas āmuru.

      Veikalnieks nostājās aiz letes un pastiepās pēc zeķēm augstākajā plauktā, ko mākslinieks bija noskatījis jau iepriekšējā nedēļā. – Vai šīs?

      – Jā, nebalinātās.

      Mākslinieks atvēzējās un zvēla ar āmuru. Viņam bija muskuļainas rokas. Āmura galvai bija plata sitējvirsma. Ierocis ar lielu spēku iebelza veikalniekam pa galvu. Atskanēja dobjš krakšķis, līdzīgs tam, kāds rodas, ar zābaku ielaužot ledus kārtu uz peļķes.

      Iestenējies veikalnieks slīga zemē. Mākslinieks sita vēlreiz, mērķēdams zemāk, un āmurs trāpīja pa ļimstošā vīrieša galvvidu. Šoreiz atskanēja paukšķis.

      No somas mākslinieks izņēma uzsvārci, ko tūdaļ uzstīvēja mugurā virs drēbēm. Nostājies aiz letes, viņš izņēma no kabatas bārdas nazi, atvāza to, atgāza veikalnieka izkropļoto galvu un pāršķēla tam rīkli. Rūpīgi uzasinātais asmens slīdēja kā pa mīkstu sviestu. Plauktos izkārtotos apģērba gabalus nošļāca asinis.

      Griestu lukturis šķita iemirdzamies spožāk.

      Smalkā māksla.

      Aiz durvīm atkal iečinkstējās mazulis.

      Mākslinieks palaida vaļā mirušo, kura ķermenis gandrīz bez trokšņa noslīga uz grīdas. Aizvāzis nazi, viņš ielika to kabatā, satvēra āmuru un piegāja pie otrām durvīm, aiz kurām dzirdēja sievieti uzsaucam:

      – Džonatan, vakariņas galdā.

      Pastūmis durvis vaļā, mākslinieks sastapās ar neliela auguma tievu sievieti, kas pati bija grasījusies atvērt durvis. Tāpat kā veikalniekam, viņai bija gurdas acis, kas izbrīnā iepletās. – Kas jūs tāds būtu, jods rāvis?

      Šauro gaiteni ar zemajiem griestiem mākslinieks bija paguvis īsu mirkli apskatīt pirms nedēļas, kad ieradās veikalā, izlikdamies par klientu. Tur trūka vietas, lai pienācīgi atvēzētos, tāpēc nācās turēt āmuru nolaistā rokā un izdarīt sitienu no apakšas uz augšu, trāpot sievietei zem zoda. No trieciena upura galva pacirtās atpakaļ, un viņa īsi ievaidējās. Viņš nogrūda sievieti uz grīdas, nometās uz viena ceļa un tagad, ieguvis pietiekami daudz vietas atvēzienam, trieca āmuru viņai sejā vēl trīs reizes.

      Labajā gaiteņa pusē durvis veda uz virtuvi. No tās atplūda vārītas jēra gaļas smarža un varēja dzirdēt saplīstam šķīvi. Mākslinieks pietrūkās kājās, iemetās virtuvē un ieraudzīja tur jaunu kalponi, kuru iepriekšējā nedēļā bija redzējis izejam no veikala. Viņa jau pavēra muti kliedzienam. Virtuve bija mazliet plašāka, slepkava varēja atvēzēties sāniski un spēja apklusināt kliedzienu,