Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels

nam un Grevelam Lindopam par to, ka bijāt ceļveži manā ceļojumā pa Tomasa de Kvinsija pasauli.

      IEVADS

      No pirmā acumirkļa šķiet dīvaini, ka Anglijā Viktorijas laikmeta vidū, kas pazīstams kā cieši iegrožotu emociju laiks, tauta kļuva vai apsēsta ar jaunu literatūras paveidu, ko dēvēja par sensāciju romāniem. Kad 1860. gadā iznāca Vilkija Kolinsa romāns “Sieviete baltā”, tas aizsāka “sensāciju māniju”, kā to vēlāk nodēvēja tālaika kritiķi, – tas apmierināja “slimīgās apetītes alkas” un kā “vīruss… izplatījās pa visu valsti”. Lai gan jauno šokējošo literatūras darbu sākotne meklējama iepriekšējā gadsimtā populārajos gotiskajos romānos, sensāciju romānos sižets risinājās nevis senlaicīgās nomācošās pilīs, bet gan pavisam īstās Viktorijas laikmeta Anglijas mājās un to apkaimēs. Turklāt drūmajā noskaņā nebija nekā pārdabiska – tā auga un pūžņoja it kā cienījamu sabiedrības locekļu sirdīs, un to privātā dzīve slēpa šausminošus noslēpumus. Ārprāts, incests, izvarošana, šantāža, zīdaiņu slepkavības, dedzināšana, narkotiku lietošana, indēšana, sadomazohisms un nekrofilija – to un ne tikai to atbilstoši sensāciju romānu autoru ieskatiem slēpa viktoriāņu pieklājības un atturības plīvurs.

      Papētot uzmanīgāk, Viktorijas laiku vidusposma sensāciju mānija šķiet loģiska reakcija uz tā laikmeta stīvajām, iegrožotajām emocijām. Nav iespējams pārvērtēt vidusšķiras un augstākās šķiras angļu centienus stingri nodalīt sabiedrisko un privāto dzīvi, slēpt savas patiesās jūtas no nepiederīgajiem. Paraža vienmēr turēt aizkarus aizvilktus pilnībā atspoguļo Viktorijas laikmeta cilvēku pārliecību par viņu mājas un privātās dzīves neaizskaramību – tai ir redzamā daļa, bet neredzamajā ielūkoties nav pieļaujams. Ikkatrā ģimenē noslēpumu bija pārpārēm, piedevām šis fakts tika uzskatīts par pašsaprotamu un svešiem gar tiem nebija nekādas darīšanas.

      Tomass de Kvinsijs, pretrunīgi vērtētais Viktorijas laikmeta romānists, kura pārspriedumi par zemapziņu parādījās septiņdesmit gadu pirms Freida teorijas, par apvaldītajām jūtu izpausmēm un noslēpumiem izteicies šādi: “Nav tādas lietas kā aizmiršana. Viss reiz notikušais iespiežas prātā uz mūžiem un nakts laikā pēkšņi uzrodas atkal.” Rakstnieks ieguva vispārēju popularitāti, pastrādādams neiedomājamo – atkailinādams savu privāto dzīvi bēdīgi slavenajā darbā “Angļu opija lietotāja grēksūdze”, kuru Viljams Berouzs vēlāk nosauca par “pirmo un joprojām vislabāko grāmatu par narkotiku pieradumu”.

      De Kvinsija baismais rakstības stils, kas īpaši novērojams darbā “Spriedumi par slepkavību kā vienu no smalkajām mākslām”, ierindo viņu sensāciju romānu aizsācēju vidū. Šī baismā eseja dramatizē bēdīgi slavenās Retklifas lielceļa slepkavības, kas 1811. gadā kā baiļu terors pārņēma gan Londonu, gan visu Angliju. Ir vilinoši salīdzināt šo slepkavību iespaidu ar bailēm, kas sagrāba Londonas Īstendas rajonu Džeka Uzšķērdēja asiņaino dzīru laikā šā paša gadsimta beigu daļā, 1888. gadā. Taču Retklifas lielceļa slepkavību izraisītā panika patiesībā bija krietni vērienīgāka, jo tā bija pirmā reize, kad ziņas par šādu slepkavību sēriju izplatījās visā Anglijā – to panāca augošā laikrakstu ietekme (1811. gadā Londonā vien izdeva piecdesmit divas avīzes) un nesen uzlabotā pasta sistēma, kuras ietvaros visu valsti ar nemainīgu ātrumu desmit jūdzes stundā krustām šķērsām izbraukāja pasta karietes. Piedevām visi Džeka Uzšķērdēja upuri bija prostitūtas, turpretim Retklifas lielceļa apkaimē bojā gāja sīkuzņēmēji un to ģimenes. No Džeka Uzšķērdēja baidījās tikai ielasmeitas, toties Retklifas lielceļa slepkavnieks apdraudēja burtiski ikvienu. Upuru liktenis ir atspoguļots šī darba pirmajā nodaļā, kura dažiem varētu šķist šokējoša, taču tās sižets ir balstīts uz arhīva materiāliem.

      “Pagājis ilgs laiks, kopš lasījām Tomasa de Kvinsija esejas, taču viņa aprakstītās asiņainās šausmas palikušas mūsu atmiņā vēl tagad un līdz pat šai dienai tās ir baisas savā varenībā. Jo vēl ilgi pēc tam ik nakti no jauna mūs sagrāba visreālistiskākās baiļu trīsas, mocīja visstindzinošākās šausmas un murgi, kas līdzīgi lāstiem pārņēma savā varā jau no pirmās reizes, kad lasījām viņa darbus.”

BRITISH QUARTERLY REVIEW, 1863. GADS

      1. nodaļa

      Nāves mākslinieks

      “Lai panāktu priekšstatu par izsmalcinātu slepkavību, nepietiek tikai ar diviem cietpauriem – vienu, kurš nogalina, un otru, kurš tiek nogalināts, – dunci, naudasmaku un tumšu šķērsielu. Neatņemamas ideālās slepkavības sastāvdaļas ir plānošana, nogalināto cilvēku izvietojums, apgaismojums un ēnojums, dzejiskums un sentiments. Tāpat kā Eshils un Miltons dzejā, kā Mikelandželo tēlniecībā, arī izcils slepkava paceļ savu mākslu līdz kolosālai grandiozitātei.”

TOMASS DE KVINSIJS

      “SPRIEDUMI PAR SLEPKAVĪBU KĀ VIENU NO SMALKAJĀM MĀKSLĀM”

Londona, 1854. gads

      Ticiāns, Rubenss un van Deiks – tā ticis runāts – pirms mākslas darba radīšanas vienmēr pilnībā pārģērbās. Vispirms viņi nomazgājās vannā, simboliski attīrīdami prātu no visa, kas varētu traucēt darbam, un tikai tad ķērās pie sava redzējuma iemūžināšanas uz audekla. Viņi uzvilka vissmalkākās drānas, uzlika vislabākās parūkas, un viens no tiem pat apjozās ar zobenu, kura spals bija nobārstīts briljantiem.

      Nāves mākslinieks bija sagatavojies līdzīgi. Tērpies vakara kārtā, viņš divas stundas sēdēja un cieši lūkojās sienā, lai koncentrētu izjūtas. Kad mijkrēslis cauri loga aizkaram sāka mest ēnas, viņš iededza eļļas lampu un melnā ādas somā sakārtoja sava māksla darba radīšanai nepieciešamos piederumus. Paturot prātā Rubensu, viņš ievietoja somā arī dzeltenīgu parūku, kuras krāsa nepavisam nelīdzinājās paša gaiši brūnajiem matiem. Somā nonāca arī atbilstošas krāsas pieliekamā bārda. Vēl pirms desmit gadiem tā būtu piesaistījusi apkārtējo uzmanību, taču jaunākā mode diktēja nepieciešamību audzēt bārdu, un viņš ar saviem gludi skūtajiem vaigiem aizvien biežāk izcēlās pūlī. Starp pārējiem priekšmetiem somā tika ievietots arī smags kuģa namdara āmurs. Uz pavecā, nobružātā darbarīka sitamās virsmas bija iegravēti iniciāļi Dž. P. Briljantiem rotāta zobena vietā, ar kuru gleznodams bija bruņojies kāds senāko laiku mākslinieks, viņš iebāza kabatā salocītu bārdas nazi ar ziloņkaula spalu.

      Viņš izgāja no sava patvēruma un, nosoļojis vairākus kvartālus, nonāca pie rosīga krustojuma, kur pieturā gaidīja kebu. Pēc divām minūtēm beidzot piebrauca tukša ekipāža – kučieris bija iekārtojies augstu uz bukas divriču aizmugurē. Nāves māksliniekam nebija nekas pretī stāvēt tur, visu acu priekšā pat tajā saltajā decembra naktī. Patiesībā tobrīd viņš pat vēlējās tapt ievērots, lai gan drīz vien viņu saskatīt traucēs migla, kas aizvien necaurredzamāka atplūda no Temzas un veidoja gaišus oreolus ap gāzes laternām. Mākslinieks samaksāja kebmenam astoņus pensus un lika doties uz Adelphi teātri Strendā. Tur, izlīkumojis starp daudzajām karietēm, viņš zirgu pakavu klaboņas pavadībā raiti tuvojās smalki ģērbtiem ļaudīm, kas drūzmējās pie ieejas. Gāzes laternu apgaismotā markīze virs teātra durvīm vēstīja, ka tiek izrādīta sensacionālā melodrāma “Korsikāņu brāļi”. Nāves mākslinieks lugu labi pārzināja un spētu atbildēt uz visiem jautājumiem par to, īpaši par pirmajos divos cēlienos izmantoto neparasto paņēmienu. Pēc autora ieceres, darbība šajos cēlienos notika vienlaikus, lai gan teātrī tos izrādīja vienu pēc otra. Pirmajā daļā brālis ierauga sava dvīņa rēgu. Otrajā daļā dvīni nogalina tieši tajā brīdī, kad brālis redz viņa spoku. Pēdējā cēlienā norisinājās tik vardarbīga atriebības aina un uz skatuves lija tik daudz mākslīgo asiņu, ka neskaitāmi teātra apmeklētāji neslēpa satricinājumu un tāds sašutums kāpināja pārdoto biļešu skaitu.

      Nāves mākslinieks iejuka priecīgi saviļņotajā pūlī, kas ieplūda teātrī. Kabatas pulkstenis rādīja divdesmit minūtes pāri septiņiem. Pēc desmit minūtēm paredzēts pacelt priekškaru. Foajē valdošajā kņadā viņš pagāja garām tirgotājam, kas pārdeva lugā iekļautās dziesmas “Spoka meldijas” notis, izgāja pa sānu durvīm miglā tītajā šķērsielā, paslēpās aiz tumšajām kastēm un vēlējās pārliecināties, vai viņam neviens neseko.

      Pēc desmit minūtēm, juzdamies drošībā, viņš iznira no nelielās šķērsielas otrā galā, nosoļoja pāris kvartālu un apstādināja citu kebu – tagad nenācās gaidīt, jo no teātra prom brauca daudzas ekipāžas.