Asara zirnekļa tīklā. Nora Robertsa

Bet ja tev likās, ka es biju pirmais, kurš tavu meitu nolika guļus, tad tu esi trakāks, nekā biju domājis. – Takers bija aizkaitināts un zināja, ka vajadzētu savaldīties. Taču apkaunojums un aizkaitinājums pārmāca piesardzību. – Un nedomā, ka slinks ir tas pats, kas muļķis! Es sasodīti labi zinu, ko viņa grasās darīt. Ja jūs abi iedomājaties, ka kliegšana un draudi piespiedīs mani doties pie altāra, tad iesaku kārtīgi padomāt vēlreiz.

      Noraustījās muskuļi Ostina zodā. – Ak tad viņa tev ir gana laba, lai pārgulētu, bet ne tik laba, lai precētos.

      – Tas ir pietiekams izskaidrojums.

      Takers bija pietiekami veikls, lai izvairītos no pirmā sitiena, taču otrreiz tas vairs neizdevās. Ostina milzīgā dūre ietriecās viņam vēderā, laupīdama elpu un likdama saliekties uz priekšu. Sekoja vairāki zvēlieni pa seju un kaklu, kas mazināja izredzes aizstāvēties.

      Mutē parādījās asiņu garša. ”Manu asiņu!” Takers saniknots secināja. Pirkstu kauliņos nejautās sāpes, kad dūre iebelza Ostinam pa žokli, taču sitiena spēks atbalsojās visā rokā.

      Un sajūta bija laba. Patiešām laba.

      Daļa Takera apziņas darbojās pilnīgi skaidri. Vajadzēja noturēties kājās. Viņš nekādi nevarēja pārspēt Ostinu auguma ziņā vai stiprumā. Bija jāizmanto veiklība un ātrums. Ja viņš tiktu notriekts zemē un tomēr spētu piecelties, tad viņa kauli noteikti būtu lauzti un sejas vietā būtu asiņaina masa.