Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija

Читать онлайн.
Название Ko Alise aizmirsa
Автор произведения Laiena Moriartija
Жанр Зарубежные любовные романы
Серия
Издательство Зарубежные любовные романы
Год выпуска 2015
isbn 978-9984-35-806-2



Скачать книгу

na Kārkliņa

      Edamam

      Dzīve ir tikai atmiņas, izņemot to vienīgo pašreizējo brīdi, kas paiet tik ātri, ka to gandrīz nevar pamanīt.

TENESIJS VILJAMSS

      Laulība ir smags pārbaudījums.

DŽOZEFS KEMPBELS

      PIRMĀ NODAĻA

      Viņa gulēja ūdenī, iepletusi rokas, viļņu apskalota, elpodama vasarīgo sāls un kokosriekstu smaržu. Viņas mutē bija palikusi patīkami apmierinoša brokastu garša: cepts šķiņķis, kafija un, iespējams, radziņi. Viņa paslēja zodu augstāk, un rīta saule ūdens virsmā atspīdēja tik spoži, ka nācās samiegt acis, lai caur gaismas vizuļiem sev priekšā ieraudzītu savas kājas. Viņas kāju nagi bija nolakoti katrs savā krāsā. Sarkanā. Zeltainā. Purpursarkanā. Jocīgi. Nagu laka bija uzklāta nemākulīgi. Tā bija nelīdzeni uzķēpāta. Kāds peldēja ūdenī tieši viņai blakus. Šis cilvēks viņai ļoti patika, tas prata viņu sasmīdināt, un arī viņa kāju nagi bija nolakoti tieši tāpat. Šis otrs cilvēks draudzīgi sakustināja kāju pirkstus uz viņas pusi, un viņu pārņēma gurds apmierinājums. Kaut kur tālumā vīrieša balss uzsauca: “Marko?”, un bērnu balsu koris atsaucās: “Polo!” Vīrietis sauca vēlreiz: “Marko, Marko, Marko?”, un balsis atbildēja: “Polo, Polo, Polo!” Iesmējās kāds bērns; tā bija ilga, burbuļojoša ķiķināšana, kas līdzinājās ziepju putu straumei. Kāda balss viņai pie auss klusi un uzstājīgi sacīja:

      – Alise?

      Viņa atgāza galvu un ļāva vēsajam ūdenim klusi slīdēt pār viņas seju.

      Viņas acu priekšā dejoja sīki gaismas punktiņi.

      – Es nezinu! – kāda izbiedēta balss iesaucās. – Es neredzēju, kā tas notika!

      Tāpēc jau nevajag tā uztraukties.

      Sapnis, atmiņa – vai kas nu tas bija – pamazām izšķīda un izgaisa kā atspulgs ūdenī, un cauri viņas prātam sāka peldēt domu drumslas, it kā viņa vēlu svētdienas rītā lēnām mostos no ilga, dziļa miega.

      Vai krējumsiers ir uzskatāms par mīksto sieru?

      Tas nav ciets siers.

      Tas itin nemaz…

      …nav ciets.

      Tātad būtu loģiski uzskatīt…

      …kaut ko.

      Kaut kas loģisks.

      Lavandas ir skaistas.

      Loģiski skaistas.

      Noteikti jāapgriež lavandas!

      Es jūtu lavandu smaržu.

      Nē, es nevaru.

      Jā, es varu.

      Un tad viņa pirmo reizi ievēroja galvassāpes. Galva sāpēja vienā pusē, stipri, it kā viņai kāds būtu pamatīgi iebelzis ar āmuru.

      Viņas domas kļuva asākas. Kas tās vispār bija par galvassāpēm? Neviens viņu nebija brīdinājis par tādām galvassāpēm. Viņa bija sagatavojusies veselai virknei dīvainu simptomu – kuņģa grēmām, alumīnija folijai līdzīgai garšai mutē, reibonim, milzīgam nogurumam –, bet par dimdošām sāpēm vienā galvas pusē nebija ne runas. Par tām kādam tiešām būtu vajadzējis ieminēties, jo tas bija ļoti sāpīgi. Protams, ja viņa nespēja paciest parastas galvassāpes, nu, tad…

      Šķita, ka lavandu smarža joprojām turpina plūst, gluži kā maigs vējiņš.

      Viņa atkal ļāvās straumei.

      Vislabāk būtu no jauna iemigt un atgriezties tajā burvīgajā sapnī par ūdeni un daudzkrāsainajiem kāju nagiem.

      Varbūt patiesībā kāds tomēr bija ieminējies par galvassāpēm un viņa to bija piemirsusi? Jā, nudien! Galvassāpes, dieva dēļ! Patiešām stipras. Pasakaini.

      Tik daudz ko vajadzēja paturēt prātā. Nekādu mīksto sieru, kūpināta laša vai suši, jo pastāvēja risks dabūt slimību, par kuru viņa nekad pat nebija nojautusi. Listērijas. Tām bija kaut kāds sakars ar baktērijām. Tās kaitē bērnam. Tāpēc nedrīkstēja ēst maltītes pārpalikumus. Viens vienīgs pārpalikuša vistas stilba kumoss varēja nogalināt bērnu. Vecāku nežēlīgie pienākumi.

      Pagaidām viņa vienkārši gulēs tālāk. Tā būs vislabāk.

      Listērijas.

      Glicīnijas.

      Glicīnijas pie sētmales žoga izskatīsies satriecoši, ja vispār tiks līdz ziedēšanai.

      Listērijas, glicīnijas.

      Ha. Smieklīgi vārdi.

      Viņa pasmaidīja, taču viņai patiešām ļoti sāpēja galva. Viņa pūlējās saņemt drosmi.

      – Alise? Vai tu mani dzirdi?

      Lavandu smarža atkal pieņēmās spēkā. Tā bija mazliet šķebinoši salda.

      Krējumsiers ir ziežams siers. Ne pārāk mīksts, ne pārāk ciets, tieši tāds, kā vajag. Gluži kā mazā lācēna gultiņa.

      – Viņai dreb plakstiņi. It kā viņa sapņotu.

      Nejēdzīgi. Viņa vairs nespēja iemigt, lai gan jutās tik pārgurusi, ka varētu nogulēt līdz pat mūža beigām. Vai visām grūtniecēm tik ļoti sāpēja galva? Vai tas bija iecerēts, lai viņas varētu sagatavoties dzemdību sāpēm? Piecēlusies viņa par to palasīs kādā no grāmatām par zīdaiņiem.

      Viņa allaž piemirsa, ka sāpes bija tik nomācošas. Nežēlīgas. Aizvainojošas. Atlika vienīgi vēlēties, kaut tās mitētos, lūdzu, tūlīt pat. Epidurālā anestēzija bija tieši tas, kas vajadzīgs. Man, lūdzu, vienu epidurālo anestēziju pret galvassāpēm. Paldies.

      – Alise, pamēģini atvērt acis.

      Vai krējumsiers vispār bija siers? Krējumsiera pikuci taču nevarēja uzlikt uz siera plates. Varbūt siers krējumsiera kontekstā nemaz nenozīmēja sieru. Viņa nejautās par to ārstam, lai neizrādītos, ka tā ir apkaunojoša “ak, Alise” kļūda.

      Viņa nekādi nespēja iekārtoties pietiekami ērti. Šķita, ka matracis ir kā no auksta betona. Pavirzoties šķērsām, viņa varētu ar kāju pabikstīt Niku, kamēr viņš miegaini pagrieztos uz otriem sāniem un lielā, siltā lāča apskāvienā pievilktu viņu sev klāt. Viņas dzīvais termofors.

      Kur tad Niks bija palicis? Vai viņš jau bija piecēlies? Varbūt viņš patlaban vārīja viņai tēju.

      – Nemēģini kustēties, Alise. Guli mierīgi un atver acis, mīļā.

      Elizabete noteikti zinātu par to krējumsieru. Viņa nicīgi nosprauslotos, kā jau lielā māsa, un visu precīzi izskaidrotu. Mammai par to nebūtu ne jausmas. Viņa būtu satriekta. Viņa sacītu: “Ak vai, ak nē! Varu derēt, ka, gaidīdama jūs, meitenes, es ēdu mīkstos sierus. Tolaik par tādām lietām neviens neko nezināja.” Viņa nespētu vien beigt runāt un raizēties, vai tikai Alise nav pārkāpusi kādu noteikumu. Mamma uzskatīja, ka noteikumi ir jāievēro. Patiesībā arī Alise domāja tāpat.

      Frenija gan neko nezinātu, toties visu lepni sameklētu savā jaunajā datorā, gluži tāpat, kā savulaik bija palīdzējusi Alisei un Elizabetei uzmeklēt skolas uzdevumiem vajadzīgo informāciju savā Encyclopaedia Britannica.

      Viņai patiešām ļoti sāpēja galva.

      Droši vien šīs sāpes bija tikai visniecīgākā daļiņa no īstajām dzemdību sāpēm, tāpēc labi vien bija.

      Viņa gan nespēja atcerēties, vai patiešām bija ēdusi krējumsieru.

      – Alise? Alise!

      Krējumsiers viņai patiesībā pat nemaz negaršoja.

      – Vai kāds ir izsaucis ātro palīdzību?

      Atkal tā lavandu smarža.

      Reiz, atsprādzējot drošības jostas, Niks bija uzlicis roku uz automašīnas durvju roktura un pateicis (par atbildi uz kaut ko tādu, ko viņa nupat bija sacījusi, cerēdama izpelnīties kādu komplimentu): “Nerunā muļķības,