Vai tas pāries?. Edgars Auziņš

Tuvojas brīvdienas, rezervējot divus mēnešus iepriekš. Kāpēc jūs nolēmāt, ka esmu priekšnieks?

      – Mans labākais draugs ir tavas draudzenes labākā drauga māsa.

      – Sarežģīta shēma. Olga vai Kira?

      – Oļa Aleksandrova. Mani sauc Vera.

      – Griša. – pastiepj roku. Viņam ir jauka plata plauksta ar vintage trīsstūra formas zīmogu uz rādītājpirksta. – Būsim atklāti. Mums šeit ir plakana hierarhija. Vai tu vismaz nesalauzīsi manus traukus, Vera?

      – Esmu veikls kā kaķis.

      Griša jautri iesmejas.

      – Nāc pirmdienas pēcpusdienā. Kira tevi reģistrēs un visu izskaidros. Pārrunājiet ar viņu darba grafiku un algu. Pagaidām ar pārbaudes laiku. Apskatīsim tavu veiklību, kaķi. – viņa acis smejas.

      – ES nākšu. Paldies.

      Atvados un dodos uz taksi. Nepacietīgais vadītājs jau ar pilnu sparu dun uz mani.

      Pa ceļam es vēlreiz atskaņoju mūsu dialogu. Ko es vēlos sasniegt, iegūstot darbu viņa bārā? Ja to uzzinās mans tēvs, mani sagaida īsta histērija. Viņa meita, topošā juriste, skraida ēstuvē ar paplāti starp apšaubāmu auditoriju. Nu vai bordelī. Atkarībā no tā, kādā noskaņojumā viņš ir, šāda metafora derēs. Viņam ir sava izpratne par pasauli.

      Neko sliktu šajā darbā nesaskatu, izņemot to, ka savā mūžā nekur neesmu strādājis. Un man ir maz ne jausmas, kā es to izdarīšu. Tajā pašā laikā es mēģinu atcerēties, vai Olja kaut ko stāstīja Vikai par Grišu. Es neko nevaru atcerēties.

      Interesanti, cik viņam gadu. Šķiet, ka Ole ir divdesmit pieci; viņš un Ksjuša universitātē mācījās vienā grupā. Es domāju, ka viņš ir apmēram tāda paša vecuma. Viņš rada patīkamu iespaidu par pārliecinātu un draudzīgu cilvēku. Žēl, ka viņa māte ir melīga būtne.

      Kad esmu savā istabā, es apsēžos pie sava klēpjdatora un meklēšanas joslā ievadu joslas nosaukumu. Skatos caur sociālajiem tīkliem. Uzreiz ir skaidrs, ka Griša ieguldīja līdzekļus dizainā: tika saglabāta kopējā lapas krāsa un stils. Man likās, ka neons vairs nav modē, bet sarkanā zīme, kas met atspulgus uz sniegotās ielas, izskatās atmosfēriski. Es gribu lietainā vakarā pēc sliktas dienas doties uz bāru, lai iedzertu glāzi kaut kā stipra.

      Zem fotoattēliem ir daudz atzīmju Patīk, atkārtotas ziņas un komentāri. Atklāšana bija gaiša.

      Es viegli atrodu Grišas lapu.

      Viņš un Ksjuša uz jūras fona. Griša, ģērbies tikai zilos šortos, demonstrē savus abs. Ksjuša baltā peldkostīmā piekļaujas viņam. Nākamajā fotoattēlā Griša salutē ar viskija glāzi kādā ballītē. Pāris skaisti skati no ceļojuma. Vai nu Itālija, vai Portugāle. Tas ir vienkārši. Nav pārdomātu fotoattēlu parakstu vai miljons fotoattēlu no sporta zāles.

      Izdaru vēl dažus klikšķus un voila – skatos viņa mammas fotogrāfiju. Labdien, Ņina Iļjašenko, dzimusi 1981. gadā.

      Ikdienā viņa dod priekšroku kleitām, maigām lokām un mazām rokassomiņām. Kā Vika teiktu, «meitene-meitene». Papildu mārciņas viņu nemaz netraucē. Viņai ir savs ziedu veikals Sovetskajas un Ļeņina krustojumā, netālu no «Garšas laboratorijas», kur viņa nesen tikās ar savu tēvu.

      Viņas lapā ir viena fotogrāfija no bāra atvēršanas. Viņa stāv starp Grišu un Ksjušu, apskauj viņus un priecīgi smaida kamerā. Kā es viņu ienīstu.

      Es redzēju Ksjušu diezgan sen. Viņa nokrāsoja matus blondus. Atklāšanai viņa izvēlējās platas bikses un apgrieztu baltu apkakli, papildinot izskatu ar lieliem auskariem.

      Starp citu, šī kuce apskauj Ksjušu, ir skaidrs, ka viņa viņu ļoti mīl. Fotogrāfija atspoguļo svētku un jautrības atmosfēru. Fonā var redzēt cilvēkus dejojam. Slēgta ballīte savējiem.

      Viņas barībā neparādās neviens, kas būtu līdzīgs viņas vīram, taču tas neko nenozīmē. Varbūt cilvēks nevēlas spīdēt.

      Un ko man sniedz visa šī informācija?

      Aizveru portatīvo datoru, nolieku uz naktsgaldiņa un aizsedzu galvu. Mēģinu saprast, ko jūtu, un aizmigšu.

      5 daļa

      Nākamajā rītā es atkal izlaižu vienīgo semināru. Ceru, ka no kanceles nezvanīs manam tēvam. Man nav problēmu ar angļu valodu. Es zinu visu amerikāņu popmūziku, sākot no deviņdesmito gadu beigām. Pareizāk sakot, visi teksti.

      Es vienmēr sapņoju par dziedāšanu. Savā bērnībā, bezrobežu fantāzijās, es vienmēr stāvēju uz skatuves milzīgas zāles priekšā. Es esmu uzvilkusi skaistu spīdīgu kleitu, mirdzu prožektoru gaismā. Es dziedu kā sirēna. Mana mūzika ir līdzeklis pret visām kaitēm. Pusaudža gados es iztēlojos sevi kā pārdomātu rokdziedātāju ādas biksēs un melnā dūmakainā acī.

      Es klausījos visu, kopš esam ieguvuši magnetofonu. Septiņos es lūdzu mammu, lai mani ieraksta mūzikas skolā, bet vecāki bija pret to. Šajā gadījumā – vienbalsīgi. Nevajag mocīt galvu ar muļķībām, koncentrējies uz mācībām. Mūzikas vietā saņēmu peldēšanas un vieglatlētikas apmācību. Vecāki uzskatīja, ka sports disciplinē un stiprina gribu. Man patika peldēt. Anna Petrovna bija laba instruktore un patīkams cilvēks. Bet es vienkārši ienīdu citus sporta veidus. Es joprojām nevaru to izturēt. Mana robeža ir staigāšana: tā skaisti un jauki iztīra manas smadzenes.

      Juridiskās fakultātes vietā es gribēju iestāties pop-džeza vokālā, bet stulbi stāstīju par saviem plāniem. Lai gan klusēšana neko nebūtu mainījusi. Kopš pamatskolas zināju, ka kļūšu par juristu. Es patiesi nesaprotu, kāpēc pasaulei vajadzīgs vēl viens slikts speciālists? Viņu jau tagad ir daudz jebkurā jomā.

      Vecāki uzskata, ka tikai ar sakariem var kaut ko sasniegt, lai gan paši savu vietu saulītē ir nopelnījuši ar smagu darbu. Ja mana vecmāmiņa būtu dzīva, viņa noteikti būtu piebildusi, ka uz skatuves bija tikai šaboli un viss bija caur gultu. Tas, ka dzīvojam interneta laikmetā, protams, nav arguments.