Mēnessgaisma atvarā. Nora Robertsa

ion>

      Eleinai, Dženetai, Džoenai, Ketai, Laurai, Mērijai, Mērijai Kejai, Nikolai, Petai, Sārai.

      Un vienai pasakainai nedēļai gadā, kurā mēs visas esam kopā.

      ”MĒS TAGAD REDZAM NESKAIDRI, KĀ RAUDZĪDAMIES ATSPULGĀ…”

Pāvila 1. vēstule korintiešiem 13:12

      Pirmā nodaļa

1998. gada 29. augusts

      Viņa nezināja, kas tieši iztraucējis viņu no miega. Un neatkarīgi no tā, cik reižu atmiņās atkal vajadzēja izdzīvot šo nakti, neatkarīgi no tā, kādi murgi viņu vajāja, viņa to nekad arī neuzzinās.

      Vasaras gaiss līdzinājās karstam, garojošam virumam, kas oda pēc sviedriem un satvīkuša zaļuma. Uz naktsgaldiņa novietotais ventilators šo maisījumu sajauca pēc sava prāta, taču atrašanās šajā telpā līdzinājās gulēšanai ar tvaikiem pilnā traukā.

      Tomēr viņa jau bija pieradusi – pieradusi gulēt nežēlīgā vasaras tveicē uz mitriem palagiem, istabā ar plaši atvērtiem logiem, aiz kuriem skanēja nerimstošais cikāžu koris, klusībā lolojot trauslo cerību, ka tomēr svelmei cauri izlauzīsies kaut niecīgākā vējpūsma, atnesot līdzi vismaz kādu drusciņu svaiguma.

      Ne jau tveice bija viņu pamodinājusi. Ne arī tālīnie pērkona dārdi. Bija nepieciešams vien īss mirklis, lai Neiomijas miegs pārtaptu nomodā. Gandrīz likās, ka viņu kāds būtu sapurinājis aiz pleca vai iekliedzis ausī pašas vārdu.

      Viņa sēdēja gultā un, tumsas ieskauta, mirkšķināja acis. Citas skaņas viņa nedzirdēja, tikai ventilatora vienmērīgo zumēšanu, cikāžu metālisko dziesmu un laisko pūces ūjināšanu, kas atkārtojās ik pa laikam. Šīs skaņas viņa pazina tikpat labi kā savu balsi. Nebija nekā tāda, kam vajadzētu radīt šo savādo sajūtu viņai kaklā.

      Tagad, nomodā, Neiomija sajuta, kā tveice līdzīgi ūdenī samirkušai marlei kļāvās pie katras auguma collas. Viņai gribējās, lai būtu jau pienācis rīts, tad, neviena nemanīta, viņa varētu aizlavīties līdz strautam un atveldzēties.

      Vispirms bija paveicami mājas darbi. Tāds bija noteikums. Taču karstums bija sabiezējis, un likās, ka viņa to varētu pavērt gluži kā aizkarus, ja vien paspertu soli uz priekšu.

      Turklāt bija sestdiena, un sestdienās mamma reizēm kļuva mazliet pielaidīgāka attiecībā uz noteikumiem… Ja vien tētis bija labā garastāvoklī.

      Tad viņa saklausīja pērkona dunošo balsi, priecīgi izrausās no gultas un piesteidzās pie loga. Neiomija mīlēja negaisu. Viņai patika tas, kā brāzmas izvijās caur kokiem, tos izlokot, kā debesīs mākoņi veidoja spokainas ainas, ko izgaismoja un brīžiem uzšķērda zibens šautras.

      Un varbūt šis negaiss atnesīs lietu, vēju un vēsāku gaisu. Varbūt…

      Viņa nometās ceļos uz grīdas, rokas uzlika uz palodzes un pievērsa skatienu nelielajai mēness daļai, kas bija redzama cauri tveices sabiezinātajiem mākoņiem.

      Varbūt…

      Neiomija iedomājās vēlēšanos. Meitene, kurai tikai pēc divām dienām tiks svinēta divpadsmitā dzimšanas diena, meitene, kura joprojām ticēja, ka šādas vēlēšanās piepildās. ”Milzīgs negaiss,” viņa domāja. ”Zibeņi līdzināsies siena dakšām, un pērkona dārdi skanēs kā lielgabala šāvieni.”

      Un daudz, daudz lietus.

      Viņa aizvēra acis, pacēla seju augšup un mēģināja izsmaržot gaisu. Pēc tam, ģērbusies naktskreklā ar pusaugu raganas Sabrīnas attēlu, viņa uzlika galvu uz rokām un sāka pētīt ēnās grimstošo apkārtni.

      Jau atkal Neiomija vēlējās, lai ātrāk pienāktu rīts. Tā kā šādas vēlēšanās drīkstēja izteikt pilnīgi par baltu velti, viņa alka, lai tas būtu viņas dzimšanas dienas rīts. Viņa ļoti alka pēc jauna divriteņa, turklāt bija devusi jau neskaitāmi daudzus mājienus par to.

      Meitene augumā bija gara un pagaidām mazliet neveikla, un viņai – par spīti tam, ka ik dienu tika pārbaudītas, – vēl neauga krūtis. Tveice matus bija pielipinājusi pie kakla. Tas kaitināja, un viņa matus pārlika pāri plecam. Viņa vēlējās tos nogriezt pavisam īsus. Gluži tādus pašus, kādi bija laumiņai tajā grāmatā, kuru vecvecāki viņai uzdāvināja pirms tam, kad viņai vairs netika ļauts ieskatīties nevienā citā.

      Taču tētis sacīja, ka meiteņu matiem ir jābūt gariem, savukārt zēniem tie jāapgriež īsi.

      Tā nu viņas mazajam brālim Vika frizētavā matus apcirpa gandrīz līdz ādai, turpretī viņai tika atvēlēta vien iespēja saņemt savus laikam jau blondos matus zirgastē.

      Bet vispār jau, pēc viņas domām, Meisons bija pārmēru izlutināts tikai tāpēc, ka bija zēns.

      Viņam uz dzimšanas dienu tika uzdāvināts basketbola grozs, turklāt ar vairogu, un vēl arī īsta Wilson firmas basketbola bumba. Un viņš spēlēja arī beisbolu Mazajā līgā (šis punkts tēta noteikumos bija paredzēts vienīgi zēniem, un Meisons to māsai neatļāva aizmirst). Tā kā Meisons bija divdesmit trīs mēnešus jaunāks par Neiomiju (un to savukārt, brālim neļāva aizmirst viņa), zēnam bija jāveic arī mazāk darbu mājās.

      Tas nepavisam nebija godīgi, taču ieminēšanās par to nozīmētu vēl vairāk veicamo pienākumu un risku zaudēt privilēģiju skatīties televīziju.

      Turklāt Neiomija tas viss liktos gaužām mazsvarīgi, ja vien viņa dabūtu jaunu divriteni.

      Meitene pamanīja neskaidru gaismas atblāzmu – īsu zibens šautras uzplaiksnījumu – kaut kur pavisam zemu debesīs. ”Tas nāks,” Neiomija pati sev teica. Viņa ļoti vēlējās, lai atnāktu negaiss, sev līdzi atnesot vēsumu un lietu. Ja tas turpinātos, turpinātos, turpinātos un turpinātos, viņai nenāktos ravēt dārzu.

      Šāda iespēja meiteni sajūsmināja tik ļoti, ka viņa gandrīz vai nepamanīja nākamo uzplaiksnījumu. Bet šajā reizē tā bija nevis zibens šautra, bet gan gaismas stars no lukturīša.

      Vispirms Neiomija ienāca prātā, ka tumsā kāds slapstās apkārt mājai, varbūt pat plāno ielauzties. Meitene jau slējās kājās, lai skrietu brīdināt tēvu, un tad pamanīja, ka staigātājs ir pats tēvs. Viņš soļoja projām no mājas uz koku audzes pusi. Tēva gaita bija ātra un pārliecināta, ceļu izgaismoja lukturītis.

      ”Varbūt viņš dodas uz strautu, lai atveldzētos? Ja turp dotos arī es, cik ļoti tēvs sadusmotos? Ja viņš būtu laba omā, tad tikai pasmietos.”

      Meitene ilgi nedomāja, bet paķēra savas sandales, ielika sev kabatā mazītiņo lukturīti un steidzās ārā no istabas, cenzdamās izturēties klusi kā pelīte.

      Viņa zināja, kuri pakāpieni čīkst, – to zināja visi šās mājas iemītnieki – un prasmīgi izvairījās no tiem. Tētim ļoti nepatika, ja viņa vai Meisons laikā, kad jau vajadzēja būt gultā, lavījās lejup pa kāpnēm, lai padzertos.

      Līdz brīdim, kamēr nebija sasniegusi sētas puses durvis, meitene neapāva kājas, bet, to izdarījusi, vieglītēm pavēra durvis – arī tās varēja iečīkstēties – un izspraucās ārā pa nelielo spraugu.

      Kādu mirkli Neiomijai likās, ka viņa ir pazaudējusi naktī spīdošo lukturīša gaismas staru, bet tad meitene atkal to pamanīja un traucās nopakaļ. Viņa bija nolēmusi ieturēt distanci, līdz būs nopratusi, kāds ir tēva garastāvoklis šajā brīdī.

      Tomēr tēvs nogriezās uz citu pusi un devās projām no seklās strauta lentes, virzīdamies dziļāk koku audzē, kas atradās šās nelielās zemes strēles malā.

      Kurp gan viņš varētu doties? Meiteni dzina uz priekšu ziņkārība un gandrīz vai reibinoša sajūsma par šādu lavīšanos pa mežu nakts melnumā. Tālīnā pērkona duna un zibens uzplaiksnījumi debesīs šo piedzīvojumu padarīja vien spilgtāku un neaizmirstamāku.

      Neiomija nejuta bailes, lai gan tik dziļi šajā mežā nekad vēl nebija kāju spērusi – tas viņai bija uz visstingrāko aizliegts. Pieķertai šādā pārkāpumā, meitenei no mammas draudēja pēriens, tāpēc viņa nolēma parūpēties par to, lai netiktu pamanīta.

      Tēvs soļoja ātri un pārliecināti, bija noprotams, ka viņš skaidri zina sava gājiena mērķi. Varēja labi saklausīt, kā tēva apavi čaukstina uz šaurās taciņas sabirušās sakaltušās