Neierobežota pārliecība. Nedomājiet kā liellopi. Narsha Bulgakbaev

Булгакбаев

      © Нарша Булгакбаев, 2021

      ISBN 978-5-0055-4384-4

      Grāmata izveidota intelektuālajā izdevniecības sistēmā Ridero

      KAS ES ESMU?

      Gudri cilvēki bieži uzdod sev šo jautājumu, lai iepazītu sevi, bet, lai atrastu atbildi uz šo jautājumu, viņi daudzus gadus dzīvo vientuļu dzīvi un pilnībā atsakās no pasaules. Es domāju, ka tas nav jāatkārto, un esmu pārliecināts, ka atbilde ir iekšā, tā noteikti tiks atrasta. Bet jums ir jāmeklē gan ārēji, gan iekšēji, bet, pirmkārt, atbildi uz šo jautājumu man sniedza intuīcija (apziņas neapzinātā daļa), jo es viņai visu laiku uzdevu šo jautājumu. Es negribēju dzirdēt šādas atbildes: “Es neesmu pelnījis būt laimīgs”, “Mani darbi šajā dzīvē ir beigušies”, “Es esmu zaudējis un nekad netiks izārstēts”, un es saņēmu atbildi, ka Radītājs gribēju un esmu par to bezgala pārliecināts: “Tu esi pelnījis būt laimīgs!”, “Tu pierādīsi visiem!”, “Tu uzvarēsi šo slimību un izārstēsi!”.

      Miers, žēlsirdība un Dieva svētība ir ar jums. Ļaujiet man sākt ar Dieva vārdu! Un ļaujiet man iepazīstināt ar sevi.

      Mani sauc Narša, es esmu kazahs! Mana profesija ir vispārējs praktiķu cienītājs (tādu profesiju esmu izgudrojis sev), man nav augstākās izglītības, bet studēju “psiholoģijas” un “filozofijas” profesijās. Bet man nācās pamest universitāti nevis tāpēc, ka negribēju mācīties, bet gan tāpēc, ka man bija “smaga slimība”. Es jau 5 gadus cīnos ar ļoti negatīvu, nepatīkamu slimību, un esmu ļoti pārliecināts, ka šajā cīņā uzvarēšu. Jo nav neārstējamas slimības. Tika radīta gan slimība, gan tās ārstēšana. Šī ir mana pirmā grāmata, ko rakstu Latvietis valodā, es ceru, ka jūs izturēsities ar sapratni, jo Latvietis valoda nav mana domāšanas valoda, mana domāšanas valoda ir kazahu, un es uzreiz teikšu, ka grāmata ir eksperimentāla, galvenais, ko es vēlos lai pārbaudītu, cik interesanti ir cilvēki ar manām domām un pareizrakstību, es vajadzības gadījumā to labos nākotnē.

      Par “smagu slimību”

      Mammai bija slikts sapnis, tad pēc dažām dienām es ļoti saslimu, tad dzīve krasi mainījās, un man tika diagnosticēta “slikta slimība” (tas bija 2017. gadā), un tad es sāku tusēt kopā ar ārstiem, viņi nežēlojas un laipnību, un tad man sāk zust interese par visu. Es vairākas reizes pārvietojos no vienas vietas uz otru un piedzīvoju daudzas grūtības. Es pavisam aizmirsu par izklaidi, ka tās dzīvē vispār pastāv. Bet piecus gadus es neskatījos tikai debesīs. Neskatoties uz visiem šiem grūtajiem laikiem (stress, depresija, agresija), es sapratu vissvarīgāko: ārsti man nepalīdzēs un neviens nevar palīdzēt tagad.

      Man bija vienalga, nebija ko zaudēt. Varbūt man vēl ir atlicis nedaudz dzīves un es vēlējos atlikušo dzīvi veltīt saviem mīļajiem, lai padarītu viņus laimīgus, iepriecinātu, bet tas nenotika, es nevarēju dot citiem laimes sajūtu, mani vecāki kļuva vēl sliktāki. Bet tad es sapratu vissvarīgāko: pirmkārt, es nevaru iepriecināt citus, nedarot sevi laimīgu. Sākumā es nejutos laimīga, un sapratu, ka šādā stāvoklī es nevienam neesmu vajadzīgs. Otrkārt, es sapratu, ka es nevaru darīt neko noderīgu un labu citiem, nedarot sevi laimīgu un nepārvarot slimību pati. Kopumā, kā jūs pamanījāt, ja cilvēks ir “slikts” vai “slims”, viņš nevienam nav vajadzīgs.

      Vēlējos uzzināt vairāk par slimību veidiem un vispārējo medicīnu. Man kļuva skaidrs, ka cīņai ar slimību ir vajadzīgs laiks un daudz darba, pirms tam es nevarēju atrisināt laika un motivācijas problēmu šim darbam, ticības un cerības problēmu, rīcības problēmu. Tas ir, man jāizlemj, ko darīt tālāk.

      Pirmajos gados man nebija viegli pielāgoties, bet tad es iemācījos, apguvu cīņas taktiku un metodes, lai mainītu sevi un pēc Dieva gribas to izdarīju. Bet, protams, es joprojām cīnos… Kopumā mans galvenais sapnis bija, lai man būtu laiks uzrakstīt grāmatu.

      Es atceros bērnībā, mans tēvs man teica: katru dienu tu raksti dienasgrāmatu, un tad pēc 20—30 gadiem tā kļūs par grāmatu un tev būs sava dzīves grāmata. Es viņam teicu: “Eņģeļi raksta uz abiem pleciem, kāpēc man vajadzētu iet tvaika pirtī?” Bet tad man bija tikai divpadsmit, dažreiz nožēloju, ka tieši toreiz neklausījos tēvā, lai gan šie vārdi lika aizdomāties.

      Sākumā bija tādas domas “Es varu atrast kaut ko vēl noderīgāku par šo nodarbošanos”, “Vai tas nav bezjēdzīgi?”. Bija tādas domas kā “es nevaru”, “es nejūtos labi”. Tad es nodomāju: “Varbūt tas ir jautri, vissvarīgākais nesāp.” Bet es daudz meklēju, atradu visas šīs zināšanas un tomēr uzrakstīju grāmatu ar savu briesmīgo Latvietis valodu, par ko es sākotnēji atvainojos. Bet es ceru, ka jūs saprotat manu domu jēgu un būtību.

      Gadu pēc slimības es sāku rakstīt grāmatu, un vēl pirms saslimšanas man bija dienasgrāmata, bet, lai cīnītos ar slimību, man vajadzēja kaut ko nopietnu – uzrakstīt grāmatu un nemānīt sevi, nevis izklaidēties, “Es nolēmu uzrakstīt īstu grāmatu, lai palīdzētu sev, es palīdzēšu sev, tas nozīmē, ka es palīdzēšu citiem, vismaz es mazāk traucēšu saviem mīļajiem.” Šis bija mans pirmais brīvprātīgais (apzinātais) paziņojums.

      Patiesība, galu galā, kas meklē jautrību, sastapsies ar nepatikšanām, kurš meklē biznesu, satiks bagātību. Kā jums tas patīk? Vai arī jūs domājat, ka esat to nokopējis no interneta? Grāmatas rakstīšana ir arī darbs, mums ir jāspēj to uztvert tā.

      Kopumā visu savu dzīvi (man ir 23 gadi) esmu saņēmis padomu, iedvesmu un motivāciju no simtiem cilvēku un grāmatu, vienkārši atrodoties mājās. Tāpēc domāju, ka šī grāmata kādam noderēs, jo man joprojām ir pieredze, kā padarīt cilvēku laimīgu. Citi var domāt savādāk, jo ikvienam ir atšķirīgs apziņas līmenis.

      Daudzi tiešsaistes audio / video kursi (nodarbības) un grāmatas uz mani atstāja lielisku iespaidu. Viņi paši komponē, domā un raksta, runā. Vēl tagad atceros, kā mēs ar vecākiem klausījāmies, lasījām un apspriedām viņu idejas. Mēs bijām pārsteigti par dzirdēto un lasīto. Mēs varam teikt, ka grāmatas un audio / video kursi mums ir atklājuši Visuma galvenos noslēpumus.

      Kopumā es domāju, ka visas iegūtās noderīgās zināšanas uz visiem laikiem paliks manā atmiņā, lai gan iesaku tās atkārtot biežāk, pretējā gadījumā efekts pazudīs. Pateicoties tam visam, man ir izveidojies domāšanas veids, kas palīdz man būt laimīgam cilvēkam, neskatoties uz manu stāvokli, un es domāju, ka viņa palīdzēs arī jums.

      Kāpēc jūs pazudāt?

      Neredzamā persona ir vai nu mirusi, vai svešiniece. Daudzi varēja aizmirst, ka es vēl esmu dzīvs, jo kādu laiku viņi neredzēja manu seju. Bet man nebija nodoma sazināties ar citiem. Visi mani draugi man jautāja: “Kāpēc tu pazudi? Tu nomirsi?” Draugi no manis neaizbēga, es vienkārši negribēju ne ar vienu sazināties, jo domāju: ko citi cilvēki man var sniegt, izņemot padomu un atbalstu, piemēram, “Viss būs labi” utt., Šajā gadījumā man bija paskatīties iekšā. Kur es kļūdījos? Kad es kļūdījos? Kā tas notika ar mani? Kur es varu atrast atbildes uz visiem maniem jautājumiem? Tas ir tas pats, es sāku cīnīties ar sevi ar jautājumiem.

      Kopumā mans galvenais mērķis, rakstot grāmatu, ir pārliecināties, ka neviens nevar atkārtot manas kļūdas. Kļūdas, kuras esmu pieļāvis un kuras lielākā daļa cilvēku joprojām dara, ir tādas, ka mēs nepareizi pieņemam sevi, vidi un Dievu; nedomā pareizi (vai nedomā vispār); mēs nerīkojamies pareizi (tas ir, mēs darām nepareizas darbības); nepieņem pareizo izvēli un nepieņem lēmumus; nespēj pareizi pārvaldīt sevi (nespēj sevi kontrolēt) un nespēj uzvesties pareizi (apjukums un apjukums).

      Es uzskatu, ka labai grāmatai vajadzētu likt cilvēkiem domāt, smieties un dažreiz raudāt. Tad šī grāmata atradīs savu vietu cilvēka sirdī. Jūs, iespējams, uzreiz nesaprotat grāmatu (īpaši ar manu Latvietis valodu), tāpēc dodiet grāmatai vēl dažas iespējas. Lai grāmata palīdzētu cilvēkam, tā ir jāpārlasa atkal un atkal, jo ne visu var atcerēties un saprast vienā lasījumā.

      Kā saka viena slavena spēle: “Mēs rīkojamies tumsā, lai kalpotu Gaismai.” Šo grāmatu es rakstīju tumsā, ar savas dvēseles gaismu. Man ir bezgalīga pārliecība teikt: “Es